Žurnāliste Lisa Millere (Lisa Miller) Valstrītas žurnālā (Wall Street Journal) publicētajā rakstā ar nosaukumu “Dieva pārdefinēšana” (“Redefining God”) apskatīja fenomenu, kurā cilvēki personalizē Dieva definīcijas:
“Visās valsts malās ticīgie pārdefinē Dievu. Neapmierināti ar vispārpieņemtajiem autoritāras vai tēvišķīgas dievības priekšstatiem, cilvēki pieņem dīvainus, individuālistiskus uzskatus par Dievu, ko tie atrod par piemērotiem viņu pašu garīgajām vajadzībām…”
“Viņi savu garīgo dzīvi sastiķē kopā no dažādām reliģiskām ietekmēm, piemet vēl kaut ko no jogas un psihoterapijas vai kā cita, kas viņus saviļņo.”
“Ļaudis izvēlas šos jaunos dievus tāpat kā viņi izvēlas jaunākos piedāvājumus tirgū,” saka Randāls Stajers (Randall Styers), Union Teoloģiskā semināra profesors Ņujorkā. “Tā ir individuālisma augstākā izpausme.”
Tad Millere deva piemēru no Amerikas vidienes:
“Ņemsim, piemēram, Kenu Cveigardtu (Ken Zweygardt), 43 gadus vecu juristu no Oskalūsas, Kanzasā (Oskaloosa, Kansas). Augot stingrā luterāņu ģimenē, viņš atzīst, ka Dievu iztēlojās kā Ziemsvētku vecīti, kā apgādātāju un tiesnesi. Bet pieaugušo gados Cveigardta kungs kļuva neapmierināts ar baznīcu un sāka svētdienu rītos celties agri, lai tā vietā ietu makšķerēt.”
“Šodien viņam Dievs nozīmē būt vienam “uz ezera, skatīties, kā, saulei lecot, paceļas migla un dzirdēt attālus zvanus skolā.” Kad viņš savus bērnus, kuri tagad ir divus un trīs gadus veci, mācīs par Dievu, “es plānoju viņus izvest ārā un teikt: “Te tas ir.”” 1
Šis Valstrītas žurnāla (Wall Street Journal) raksts izceļ Soģu grāmatu no senās vēstures dūmakas un pārceļ to uz divdesmit pirmo gadsimtu.
Paaudze, kas nepazina Dievu
Kad tā paaudze, kas bija iekarojusi Kānaāna zemi, nomira, nāca jauna paaudze, “kas nepazina To Kungu, nedz arī Viņa darbus, ko Viņš bija darījis Israēlam.” (Soģu 2:10) Šis ir viens no bēdīgākajiem pantiem Bībelē, un tas mums atklāj kontekstu Soģu grāmatai, kura mums pastāsta, kas notiek, ja kāda paaudze uzaug, nepazīdama Dievu.
Kā gan tas varēja notikt vienā paaudzē? Iespējams, ka vecāki vienkārši bija aizņemti labklājības pildītā zemē. Šie cilvēki bija redzējuši Dievu paveicam brīnumainas lietas viņu pašu dzīvēs, bet ir skaidrs, ka viņi atstāja novārtā sistemātisku mācību par to saviem bērniem. Un tikai vienā paaudzē Dieva atziņa jau bija zudusi.
Tā nu, Soģu grāmatā mēs redzam paaudzi, kas bija uzaugusi labklājībā, kuru valdzināja garīgās nozīmes meklējumi, bet kura nepazina To Kungu vai to, ko Viņš bija paveicis.
Šī krīze Israēlā liek mums atskārst mūsu prioritātes. Tas ir mūsu uzdevums – mācīt bērniem, kas un kāds Dievs ir un ko Viņš ir paveicis. Tie ir paši pamati, un bez tiem ticība nav iespējama.
Kā apustulis Pāvils teica: “Kā lai tic tam, par ko nav dzirdējuši?” (Romiešiem 10:14) Zināt, kas un kāds Dievs ir un ko Viņš ir paveicis, ir jābūt mūsu mācību plāna galvenajai sastāvdaļai. Ja mūsu bērni zinās to, viņi būs spējīgi sakarīgā un nozīmīgā veidā reaģēt ar ticību un paklausību.
Tikai vienas paaudzes laikposmā Dieva atziņa bija zudusi. Bet, kas var tikt pazaudēts vienā paaudzē, var tikt atjaunots citā.
Riņķošana pa apli
Soģu grāmata apraksta notikumu ciklu, kas tika atkārtots daudz reižu vairāku simtu gadu ilgā posmā.
Vispirms, ļaudis atmeta jeb atstāja To Kungu un pievērsās elkiem: “Tad Israēla bērni darīja to, kas nepatika Tam Kungam, jo viņi kalpoja baaliem. Un viņi atstāja To Kungu…un sekoja citiem dieviem, proti, to tautu dieviem, kuras dzīvoja tiem visapkārt; viņi tos pielūdza.” (Soģu 2:11-12)
Tad Dievs sadusmojās un atdeva Savus ļaudis viņu ienaidnieku rokās: “[Tie] apkaitināja To Kungu… Tad Tā Kunga bardzība iedegās pret Israēlu, un Viņš tos nodeva laupītāju rokās, kas tos aplaupīja.” (2:12, 14)
Nākošais, ļaudis brēca uz Dievu pēc palīdzības, un Dievs izvirzīja militāru līderi jeb “soģi,” kurš viņus atbrīvoja: “Tad Tas Kungs iecēla viņiem soģus, kas tos atsvabināja no laupītājiem.” (2:16)
Tālāk, kad soģis nomira, ļaudis atkal atgriezās pie saviem iepriekšējiem ieradumiem, un viss cikls atsākās atkal no jauna. Dieva ļaudis riņķoja kā pa apli – elkdievība, sods, brēkšana uz Dievu, atbrīvošana un atkal atpakaļ pie elkdievības. (2:18-19)
Elkdievības pievilcība
Lasot Veco Derību, Tu bieži sastapsies ar elkdievības tematu. Tā var likties ļoti attāla, bet tas fakts, ka tā tiek pieminēta ļoti bieži, norāda, ka tas ir svarīgs temats.
Valstrītas žurnāla (Wall Street Journal) raksts piedāvā mums noderīgu elkdievības definīciju: “[Cilvēki] pārdefinē Dievu… [viņi] pieņem dīvainus, individuālistiskus uzskatus par Dievu, ko tie atrod par piemērotiem viņu pašu garīgajām vajadzībām…”
Elkdievība ir ļoti pievilcīga, jo tā dāvā Tev kontroli. Pieņemsim, ka Tu izdomā literāru tēlu un nosauc to Veins Fords, un tas ir tāds kā Džona Veina (John Wayne) un Harisona Forda (Harrison Ford) sajaukums. Tu izlem, ka Veins būs jaunatklājējs, un Tu apsēdies pie datora un sāc rakstīt par viņu. Veins ir spēcīgs un muskuļots. Viņam ir melnas ūsas… Nē, pagaidi! Tu piespied “izdzēst” taustiņu. Viņam ir brūnas ūsas.
Tu apraksti Veina sadursmi ar lāci Rocky Mountains. Tad Tu iedomājies, ka šajā stāstā trūkst romantikas, un Tu piešķir Veinam emocionāli jūtīgāku pusi. Aiz visas tās raupjās ārienes Veins visu mūžu ir ilgojies pēc patiesas mīlestības.
Attīstot šo stāstu, Tev ir pilnīga noteikšana. Veins ir Tavā varā. Viņš būs tas un tāds, kādu Tu viņu attēlosi, un viņš darīs to, ko Tu gribi, lai viņš dara. Tieši tāda ir arī elkdievības pievilcība. Tā vietā, lai pielūgtu dzīvo Dievu, daudz cilvēku dod priekšroku tāda Dieva izveidošanai, kas šķiet piemērots viņu garīgajām vajadzībām.
Ir viena lieta, izdomāt literāru varoni, rakstot noveli, bet pamēģini to darīt ar dzīvu cilvēku, un Tu varētu nonākt tiesā par nozākājumu jeb apmelojumu! Elkdievība ir ļoti pievilcīga, bet tā ir arī ļoti aizskaroša.
Dievs uz mūsu elkdievību reaģē šādi: “Es esmu tas un tāds, kāds Es esmu. Tu nevari Mani pārdefinēt, un, ja Tu to mēģināsi darīt, Es atņemšu Tev Manu pasargājumu un nodošu Tevi Tavu ienaidnieku rokās.” Ja mēs dzīsimies pēc elkiem, Dievs mums atļaus piedzīvot mūsu izvēles sekas. Bet, paldies Dievam, ka stāsts ar to nebeidzas.
Dievs, kas atbrīvo
Elki ir pievilcīgi, jo mēs esam tie, kas tos veido, bet tie ir bezspēcīgi, jo tie nav nekas vairāk kā mūsu iztēles auglis. Tā nu, kad Dieva ļaudis bija ienaidnieku apspiesti, tie atgriezās pie Dieva un brēca pēc Viņa palīdzības. Dievs iecēla viņiem soģus. Tā Kunga Gars nonāca uz Otniēlu, Ehudu, Šamgaru, Deboru, Baraku, Gideonu un Samsonu, padarīdams tos spējīgus atbrīvot Dieva ļaudis.
Sava Valstrītas žurnāla (Wall Street Journal) raksta nobeigumā Lisa Millere (Lisa Miller) rakstīja: “Šie ir samērā mierīgi un labklājības pildīti laiki. Tā, lai gan daudz amerikāņu meklē dziļākas attiecības ar Dievu, viņus neskar tādas krīzes, kas bieži vien mudina cilvēkus meklēt patvērumu un glābiņu no augšas…Grūti laiki un smagi apstākļi to varētu ātri vien mainīt…Lai cik daudzveidīgi un atšķirīgi arī nebūtu cilvēku uzskati par Dievu, kad dzīve kļūst grūta, tie savā skatījumā bieži vien atgriežas pie Dieva Tēva.” 2
Tas ir vērīgs ieskats. Tieši to mēs arī atklājam Soģu grāmatā. Kad dzīve kļūst grūta, rodas ļoti vienkāršs jautājums: “Vai eksistē Dievs, kas var palīdzēt?” Un, kad tiek uzdots šis jautājums, elki zaudē savu pievilcību. Tie ir izdevīgi, jo tie neuzliek morālas prasības. Bet, kad Tev ir krīze, kā Tev palīdzēs Tava paša iztēles augļu piesaukšana?
Lasot Soģu grāmatu, kļūst skaidrs, ka, lai gan šie militārie līderi paveica pārsteidzošas lietas, viņiem bija arī ievērojami trūkumi.
Lielākajai daļai no viņiem bija ievērojami rakstura trūkumi. Ehuds, šķiet, bija gļēvulīgs slepkava. (Soģu 3:12-23) Gideonam bija tik maz ticības, ka viņam bija nepieciešami vairākkārtīgi apliecinājumi par to, ko Dievs uzdeva viņam darīt. (6:36-40) Jefta izdarīja katastrofisku izvēli, kura noveda pie viņa meitas upurēšanas. (11:30-40) Samsona morālais pagrimums ir leģendārs. (Soģu 14. – 16. nod.) Šajā grāmatā nav neviena, ko var patiešām apbrīnot.
Lasot Soģu grāmatu, Tu sāksi prātot: “Mums ir vajadzīgs labāks atbrīvotājs, un tas ir Jēzus.” Jēzus un soģu pretstatījums ir satriecošs. Soģi ieguva atzinību ar to, ka viņi laupīja citiem dzīvības; Jēzus nāca, lai atdotu Savu dzīvību par mums. Soģu nolūks bija uzlabot ļaužu ārējos apstākļus; Jēzus koncentrējās uz sirdi. Soģu sasniegumi bija īslaicīgi; Jēzus sagādātā atbrīvošana ir mūžīga.
Ja Tu vēlēsies pārdefinēt Dievu pēc saviem ieskatiem, kā Tev pašam vislabāk patīk, tas Tevi novedīs pie tā, ka Tu dzīvē riņķosi kā pa apli (apburto loku), tāpat kā Soģu grāmatā. Jēzus nāca, lai pārtrauktu šo ciklu. Viņš ir brīnišķīgais atbrīvotājs, un Viņš ir spējīgs izglābt Tevi no bezjēdzīgas riņķošanas pa apli, kurā Tu nepavirzies uz priekšu, ļaudams Tev iepazīt, kas un kāds Dievs ir un ko Viņš ir paveicis.
Atvērta
Elkdievība ir Dieva pārdefinēšana. Gadsimtiem ilgi cilvēki ir atkārtoti izvēlējušies izdomāt paši savus dievus tā vietā, lai zemotos dzīvā Dieva priekšā. Dieviem, kurus mēs izdomājam, ir sava pievilcība, jo mēs tos pārvaldām, bet tie eksistē tikai mūsu iztēlē un nav spējīgi mūs atbrīvot no grēka, nāves un elles. Tikai Dievs var mūs izglābt, un tieši tādēļ Viņš sūtīja pasaulē Savu Dēlu.
Piezīmes:
- Lisa Miller, “Redefining God,” Wall Street Journal, April 21, 2000.
- Miller, “Redefining God.”
