Pieci cilvēki no Vecās Derības

1. nodarbība: Pieci cilvēki no Vecās Derības

Laipni lūgti “Atver Bībeli” (Open the Bible) mājaslapā. Mēs dosimies cauri visam Bībeles stāstam triju nodarbību ietvaros. 

Sāksim ar Veco Derību, kurā mēs tiksimies ar 5 cilvēkiem. Pēc tam evaņģēlijos mēs apskatīsim 5 notikumus un nobeigumā, Jaunās Derības vēstulēs, aplūkosim 5 brīnišķīgas dāvanas, ko Dievs dāvā katram kristietim. 

Materiāls ir ļoti plašs, tādēļ mums nāksies virzīties caur to ātri. Bet es ceru, ka šis īsais ievads Bībelē Tev palīdzēs aptvert, kas ir Dievs, kas esi Tu, kas ir Jēzus un ko Viņš Tev piedāvā. 

Šāds ceļojums cauri Bībelei līdzinās ekskursijai pa pili, kurā sendienās ir norisinājušies svarīgi un diženi notikumi. Dažas lietas var šķist pavisam savādas, un tas nav pārsteidzoši, jo tās ir no cita laikmeta. 

Es uzaicinu Tevi ienākt šajā Bībeles pasaulē un pavērties apkārt. Atklāj šo pasauli ar tās apbrīnojamo Dievu, ar Viņa bieži vien apjukušajiem un sabojātajiem ļaudīm un Viņa lielisko apsolījumu nest svētību visiem. 

Ja Tu šobrīd domā: “Es neesmu pārliecināts, ka ticu Bībelei,” es gribu Tev teikt, ka man ir prieks, ka Tu dodies šajā ceļojumā. Lūdzu ieklausies tajā, ko Dievs ir teicis, aplūko to, ko Viņš ir paveicis, un, iespējams, Tu atklāsi, ka Bībele nav pagātnes relikvija, bet gan veids, kā Dievs runā uz Tevi šodien. 

Tagad iztēlojies, ka Tu atrodies teātra pirmizrādē. Uz skatuves uznāk autors un iepazīstina publiku ar sevi. Viņš pastāsta kas viņš ir, kādēļ šo lugu ir uzrakstījis un par ko tā ir. Autors nesniedz argumentus par savu eksistenci. Viņš vienkārši uznāk uz skatuves un sāk runāt par sevi un savu darbu. 

Dievs ir Radītājs 

Bībele iesākas ar to, ka Dievs uznāk uz skatuves un iepazīstina ar Sevi. 

Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi… (1. Mozus 1:1)

Pirmais, ko Dievs mums atklāj par sevi, ir tas, ka Viņš ir Radītājs. Protams, radītājs vienmēr ir arī īpašnieks. Tev pieder tas, ko Tu radi, un, tā kā Dievs ir visa Radītājs, tad viss pieder Dievam. Šī pasaule ir Viņa pasaule. Tā pieder Viņam. Un arī Tu piederi Viņam!

Dievs sacīja: 

Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības…
Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla,
pēc Dieva tēla Viņš to radīja,
vīrieti un sievieti Viņš radīja. (1. Mozus 1:26-27)

Tu esi Dieva radīts, Tu esi radīts Dievam līdzīgs, un Tu esi radīts Viņam. Tu iepazīsi pats sevi tad, kad Tu iepazīsi Viņu. 

Un tā mēs esam nonākuši pie pirmā no pieciem cilvēkiem, kuri mums jāsatiek Vecajā Derībā. 

• Ādams
• Ābrahāms (2000)
• Mozus (1500)
• Dāvids (1000)
• Nehemija (500)

1. Ādams

Un Dievs Tas Kungs radīja cilvēku no zemes pīšļiem
un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu;
tā cilvēks tapa par dzīvu dvēseli. (1. Mozus 2:7) 

Dievs izveidoja ķermeni no zemes putekļiem. Pēc tam Dievs iepūta Savu dvašu tajā ķermenī. Viņš dāvāja Ādamam dzīvības skūpstu, un šis ķermenis kļuva par dzīvu būtni. 

Iztēlojies, ko tas nozīmēja Ādamam. Savā pirmajā apzinātajā dzīves momentā viņš lūkojās Dieva sejā! Viņš zināja, ka Dievs viņu bija radījis. Dievs bija dāvājis viņam dzīvību. Viņš piederēja Dievam. 

Dievs dāvāja Ādamam četras brīnišķīgas dāvanas

Mājvieta kā dāvana

Un Dievs Tas Kungs dēstīja dārzu Ēdenē, austrumos,
tur Viņš ielika cilvēku, ko bija veidojis. (1. Mozus 2:8) 

Ar to Dievs teica: “Šī ir tā vieta, ko es tev esmu sagatavojis. Es vēlos, lai šeit tu iepazīsti un baudi manu svētību.” Dārzā Ādams jutās kā mājās.

Mājas ir tur, kur Dievs tevi ir nolicis. Neviena māja nav nevainojama un pilnīga, bet vislabākā vieta, kur plaukt, ir tā, ko Dievs tev ir sagatavojis. 

Darbs kā dāvana 

Un Kungs Dievs ņēma cilvēku
un iemitināja viņu Ēdenes dārzā,
lai viņš to sargā un apstrādā. (1. Mozus 2:15, jaunais tulk.)

Darbs ir laba dāvana no Dieva, un Dievs bija iesaistīts Ādama darbā. Viņš pieveda dzīvniekus pie Ādama, lai tas varētu dot tiem nosaukumu. (1.Mozus 2:19) 

Darbs, ko Dievs dāvā mums, atspoguļo to darbu, ko Dievs dara pats. Dievs haosā ievieš kārtību. Viņš rada to, kas ir skaists. Viņš pasargā un Viņš apgādā. Kad Tu savā darbā rīkojies šādi, Tu atspoguļo Dieva darbu. 

Laulība kā dāvana 

Šo ribu, ko Viņš no cilvēka bija ņēmis, Dievs Tas Kungs
izveidoja par sievu un pieveda to pie cilvēka. (1.Mozus 2:22)

Dievs radīja Ievu, un tad Viņš to pieveda pie Ādama. Pirmo laulības ceremoniju vadīja Visvarenais Dievs. Dievs paņem viņas roku un ieliek to viņa rokā, un saka: “Mīliet viens otru. Palīdziet viens otram. Dalieties dzīvē, ko Es jums dāvāju abiem kopā.” 

Pirmajā laulībā bija savas grūtības. Bet, lai kādas arī bija viņu problēmas nākotnē, Ādams un Ieva nekad nevarēja apšaubīt to, ka viņus bija savienojis pats Dievs. Un, ja Tu esi precējies, apziņa, ka jūs ir savienojis Dievs, palīdzēs jums pārvarēt jebkuru vētru. 

Sadraudzība ar Dievu pašu kā dāvana

Tad viņi sadzirdēja Dieva Tā Kunga balsi,
kas dārzā staigāja dienas vēsumā… (1. Mozus 3:8)

Dievs parādījās dārzā redzamā veidā, jo Viņš vēlējās, lai Ādams un Ieva Viņu iepazītu. Mēs šādas parādības saucam par “teofānijām,” un tās atklāj Dieva sirds dedzīgo vēlmi, lai mēs Viņu iepazītu. 

Bībeles stāsta centrā ir fakts, ka Dievs kļuva par cilvēku Jēzū Kristū. Tādēļ, mums nevajadzētu to uztvert kā kaut ko savādu, ka Dievs Vecajā Derībā ik pa laikam parādās redzamā veidā. Tas ir gandrīz tā, it kā Dieva Dēls nevarētu sagaidīt Savu atnākšanu.

Dievs dāvāja Ādamam četras brīnišķīgas dāvanas, bet…

 Ādams un Ieva grēkoja pret Dievu 

Un šeit mēs esam nonākuši pie cilvēku problēmas būtības, kurai ir divas daļas.

Mums ir ļaunuma atziņa 

Dievs bija devis Ādamam un Ievai vienu vienīgu pavēli:
Bet no laba un ļauna atzīšanas koka
tev nebūs ēst,
jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi. (1. Mozus 2:17)

Šī pavēle bija brīnišķīga Dieva mīlestības izpausme. Ādams un Ieva jau pazina labo. Bet Dievs viņiem ar to saka: “Jums jāsaprot, ka, lai gan jūs baudāt visu labo, pastāv arī cita – briesmīga realitāte un es vēlos jūs no tās pasargāt. To sauc par ļaunumu. Es nevēlos, ka jūs to jebkad pieredzētu, tādēļ neaiztieciet to!” 

Bet Ādams un Ieva vēlējās uzzināt par ļaunumu. Tā nu viņi darīja to, ko Dievs bija noteicis viņiem nedarīt. Viņi nepaklausīja Dieva pavēlei un šīs nepaklausības rezultātā viņi ieguva ļaunuma atziņu. Kopš tā laika mēs visi ar to dzīvojam.  

Mēs esam izslēgti no paradīzes 

Tā Dievs Tas Kungs izraidīja viņu no Ēdenes dārza,
lai viņš apstrādātu zemi, no kuras viņš tika ņemts.
Un Viņš izdzina cilvēku ārā; un Viņš nolika uz austrumiem no Ēdenes dārza
ķerubus un abpus liesmojošu zobenu,
lai sargātu ceļu uz dzīvības koku. (1. Mozus 3:23-24) 

Ķerubi bija eņģeļi, kas pārstāv Dieva svētumu. Un tur bija liesmojošais zobens, kas kustējās visos virzienos – uz augšu, uz leju, pa labi un pa kreisi. Tas šķēla no visiem leņķiem, tādēļ tikt tam garām nebija iespējams. Liesmojošais zobens simbolizē Dieva sodu.

Ādamam un Ievai šis skats noteikti bija šausminošs. Viņi tika izslēgti no vietas, kur viņi bija pazinuši Dieva svētību, un atpakaļceļa nebija. 

Tātad, šī ir Bībeles diagnoze cilvēku problēmai: Mums ir ļaunuma atziņa, un mēs esam izslēgti no Dieva klātbūtnes, bet…

Dievs dāvāja cerību caur lāstu un apsolījumu

Dievs nolādēja čūsku, kas bija kārdinājusi Ievu:
Tu esi nolādēta…(1. Mozus 3:14)

Lāsts ir izteikums, ko pauž dievība, ar to nolemdama personu vai lietu iznīcībai (postam), tādēļ, izsakot lāstu, Dievs teica: “Ļaunums nepastāvēs. Tas tiks iznīcināts.” Tā patiesi ir ļoti laba vēsts!! 

Tad Dievs pagriezās pret Ādamu un teica: “Nolādēt(s) …”. (1. Mozus 3:17)  Ādamam noteikti aizrāvās elpa. Dievs tika nolādējis čūsku, un tagad izskatījās, ka Viņš gatavojas nolādēt arī Ādamu. 

Bet, tā vietā, lai teiktu Ādamam: “Tu esi nolādēts,” Dievs teica: “Lai zeme ir nolādēta tevis dēļ.” (1.Mozus 3:17) Ko tad zeme bija nodarījusi? 

Tas mums atklāj vienu no vissvarīgākajām lietām, kas mums jāzina par Bībeles Dievu. Dievs nekad neatstās grēku nesodītu un vienmēr to iznīcinās. Bet Viņš novirzīja Savu sodu no vīrieša un sievietes, tādējādi radot iespējamību tikt samierinātiem ar Dievu. 

Lāstam par Ādama grēku bija kaut kur jākrīt. Bībeles stāsta centrā Dievs sūtīs Savu Dēlu un novirzīs lāstu uz Viņu. Viņš nesa lāstu, lai tas nekristu uz mums. 

Pēc tam Dievs apsolīja, ka nāks glābējs:
Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu,
starp tavu dzimumu un sievas dzimumu.
Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī. (1. Mozus 3:15) 

Viss tālākais Bībeles stāsts ir par šo Glābēju. Kas Viņš ir? Kad Viņš nāks? Ko Viņš darīs? Un kā mēs varam saņemt to svētību, ko Viņš nesīs? 

• Ādams
• Ābrahāms (2000)
• Mozus (1500)
• Dāvids (1000)
• Nehemija (500)

Pēc tam, kad Ādams un Ieva tika padzīti no Dārza, cilvēku ģimene pieauga skaitā. Un, ģimenei augot, pieņēmās ļaunums un varmācība. 

Dievs ierobežoja cilvēku ļaunumu, sūtot plūdus un sajaucot cilvēku valodu. Pēc tam Dievs ienāca cilvēces vēsturē un atklājās kādam vīram, vārdā Ābrahāms.

2. Ābrahāms 

Kādēļ lai mēs interesētos par Ābrahāmu?

Dievs Ābrahāmam deva solījumu

Dievs Ābrahāmam deva brīnišķīgu solījumu. Viņš teica:
Es tevi svētīšu…, un tevī būs svētītas visas zemes ciltis. (1. Mozus 12:2, 3)

Ievēro, ka šis solījums Ābrahāmam ir solījums priekš mums. Ābrahāmā tiks svētītas visas zemes ciltis.  

Iemesls, kādēļ Vecā Derība koncentrējas uz Ābrahāma dzimtu, nav tādēļ, ka pārējai pasaulei nebūtu nozīmes. Tas ir tādēļ, ka pārējai pasaulei ir nozīme un Dieva plāns ir svētīt visas zemes dzimtas caur Ābrahāmu. 

Bībelē ir teikts, ka savas dzīves iesākumā Ābrahāms “kalpoj(a) citiem dieviem.” (Jozuas 24:2) Ābrahāms Dievu nepazina, viņš Dievu nemeklēja un viņš Dievam nepaklausīja. Bet Dievs parādījās viņam un teica: “Es tevi svētīšu…, un tevī būs svētītas visas zemes ciltis.” (1. Mozus 12:2, 3) 

Dievs uzņēmās iniciatīvu. Tas bija tā, it kā Dievs teiktu: “Ja Es gaidīšu, kamēr šie cilvēki Mani meklēs un Mani atradīs, tad tas nekad nenotiks, viņi nenāks. Es meklēšu viņus, Es atradīšu viņus un Es svētīšu viņus.” 

Bībele to sauc par žēlastību. Dievs meklēja Ābrahāmu ilgi pirms Ābrahāms meklēja Dievu. Un Dievs meklēja Tevi ilgi pirms Tu meklēji Viņu. 

Ābrahāms ticēja Dieva apsolījumam 

Un viņš ticēja Kungam, un tas tika pieskaitīts viņam par taisnību. (1. Mozus 15:6) 

Uz ko tieši Ābrahāms ticēja? Pašķirot uz priekšu Bībeles stāstu, mēs atklāsim, ka Jēzus teica: “Jūsu tēvs Ābrahāms kļuva līksms, noprazdams, ka redzēs Manu dienu, un viņš to redzēja un priecājās par to.” (Jāņa ev. 8:56) 

Ābrahāms dzīvoja 2000 gadu pirms Jēzus dzimšanas. Bet viņš saprata, ka no visiem viņa pēcnācējiem Dievs dāvās viņam Vienu, caur kuru šis apsolījums – svētīt visu pasauli – tiks piepildīts. Šis pēcnācējs ir Jēzus, kurš piedzima Ābrahāma dzimtas līnijā. 

Ābrahāms tika pestīts, tāpat kā mēs, ticot Tam Kungam Jēzum Kristum. Viņš nezināja ne Jēzus vārdu, ne detaļas par krustu, bet Ābrahāma ticība lūkojās nākotnē uz to, ko Jēzus savā laikā paveiks, tāpat kā mūsu ticība lūkojas atpakaļ uz to, ko Jēzus ir paveicis. 

Mēs esam taisnoti Dieva priekšā ticībā uz To Kungu Jēzu Kristu. Tā tas ir bijis vienmēr, arī pirms Jēzus nāca pasaulē.

Dieva apsolījums tiks piepildīts par neiedomājamu cenu 

Un notika, ka pēc šīm lietām Dievs pārbaudīja Ābrahāmu un viņam sacīja:
“Ābrahām!” Un tas atbildēja: “Te es esmu.”
Tad Viņš teica: “Ņem savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli, Īzāku,
un ej uz Morija zemi un upurē to tur
par dedzināmo upuri uz kāda no kalniem,
kuru Es tev norādīšu.” (1. Mozus 22:1-2) 

Un Ābrahāms paņēma dedzināmo malku un to uzlika
Īzākam, savam dēlam… Tad Īzāks sacīja Ābrahāmam, savam tēvam:
“…Te ir uguns un malka, bet kur tad ir upurējamais jērs?”
Ābrahāms sacīja: “Gan Dievs pats izraudzīs sev jēru upurim,
mans dēls.” (1. Mozus 22:6, 7, 8)

Īzāks tobrīd bija jauneklis. Tādēļ aizmirsti visus mākslinieciskos tēlojumus, ko, iespējams, esi redzējis, ar bērnu, kurš bezpalīdzīgi guļ uz altāra. Īzāks uz saviem pleciem nesa malku. (1. Mozus 22:6) Viņš bija vīrs savos spēka gados un, ja vien būtu to gribējis, viņš viegli būtu varējis pārvarēt Ābrahāmu, kurš jau bija vecs vīrs.

Bet Īzāks to nedarīja. Viņš bija gatavs atdot savu dzīvību. Tātad mums te ir tēvs, kurš ir gatavs atdot savu dēlu, un dēls, kurš ir gatavs atdot pats sevi. Un viņi ir vienoti tajā, ko viņi dara, lai pār pasauli nāktu svētība. 

Bet kritiskajā brīdī Dievs sauca no debesīm: “Neizstiep savu roku pret savu dēlu un nedari tam it nekā.” (1. Mozus 22:12) Tad Dievs sagādāja upuri: 

Un Ābrahāms pacēla savas acis
un ieraudzīja aunu aiz sevis,
kas ar ragiem bija saķēries krūmājos,
un Ābrahāms piegāja klāt, paņēma aunu
un nolika to par dedzināmo upuri sava dēla vietā. (1. Mozus 22:13) 

Auns aizstāja Īzāku. Īzāka dzīvība tika saudzēta, jo auns ieņēma viņa vietu uz altāra. 

Skaidrs, ka auna dzīvībai bija daudz mazāka vērtība nekā Īzāka dzīvībai. Tātad Dievs pagaidām pieņēma mazāk vērtīgo upuri, bet pienāks diena, kad būs jānes lielāks un dārgāks upuris.

Ābrahāms droši vien domāja pie sevis: Ko tas maksās, lai Dieva svētība varētu nākt pār pasauli? Kāds upuris varētu būt vēl lielāks un dārgāks par manu dēlu?

Šim stāstam būtu jāizraisa mūsos divējādas reakcijas: Pirmkārt, es ceru, ka Tu sarāvies šausmās, jo tieši tā Tev būtu jājūtas. Kas tā par neiedomājamu cenu?

Otrkārt, es ceru, ka Tu ar izbrīnu ieskatīsies realitātē, uz kuru šis stāsts norāda. Stāsts par tēvu, kurš ir gatavs atdot savu dēlu, un dēlu, kurš ir gatavs atdot savu dzīvību, mums parāda, ko tas maksāja, lai Dieva svētība varētu nākt pār visiem cilvēkiem. 

• Ādams
• Ābrahāms (2000)
• Mozus (1500) 
• Dāvids (1000)
• Nehemija (500) 

Ābrahāms dzemdināja Īzāku, Īzāks dzemdināja Jēkabu, Jēkabs dzemdināja 12 dēlus, un visa ģimene pārcēlās uz Ēģipti, kur tie bada laikā atrada pārtiku. 

Šī ģimene palika Ēģiptē 400 gadu. Tajā laikā viņu skaits pieauga. Viņu skaitam pieaugot, tos sāka apspiest. Tā mēs nonākam pie trešā cilvēka, kas mums jāsatiek Vecās Derības stāstā: Mozus.

3. Mozus 

Pirmais, kas tev jāzina par Mozu ir tas, ka

Dievs atbrīvoja Savus ļaudis caur Mozu 

Dievs teica:
“Es zinu viņu ciešanas.
Es esmu nolaidies, lai viņus izglābtu…
Un tos izvestu… uz zemi, kur piens un medus tek.” (2. Mozus 3:7-8)

Dievs pavēlēja Mozum izvest Viņa tautu no Ēģiptes. (2. Mozus 3:10) Un Mozus stājās faraona priekšā ar Dieva pavēli: “Atlaid Manu tautu.” (2. Mozus 5:1) Faraons atteicās paklausīt. Taču, pēc vairākkārtējiem lāstiem un sērgām, viņš beidzot piekrita paklausīt Dieva prasībai. 

Kad Dieva ļaudis nonāca pie Sarkanās jūras, šķita, ka viņi ir lamatās. 

Tad Mozus izstiepa savu roku pār jūru,
un Tas Kungs lika jūrai, spēcīgam austruma vējam pūšot, plūst atpakaļ visu nakti,
Un Viņš darīja jūru par sauszemi, un ūdeņi pāršķēlās.
Tā Israēla bērni iegāja jūras vidū pa sausumu,
Un ūdeņi tiem bija kā vaļņi pa labi un pa kreisi. (2. Mozus 14:21-22) 

Dievs deva Mozum desmit baušļus

Un Dievs sacīja šādus vārdus:
“Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs,
kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes,
no vergu nama.
Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā.” (2. Mozus 20:1-3)

Ievēro divas lietas, kas attiecas uz desmit baušļiem: 

Dieva pavēles atspoguļo Viņa raksturu 

Desmit baušļi ir Dieva rakstura tiešs atspoguļojums. Dievs saka: “Jūs esat Mani ļaudis, tādēļ Es aicinu jūs uz dzīvi, kas atspoguļo to, kāds esmu Es.”

Kādēļ Tev nav jāpārkāpj laulība? Tādēļ, ka Dievs ir uzticīgs. Kādēļ Tev nav jāzog? Tādēļ, ka Dievs ir uzticības cienīgs. Kādēļ Tev nav jāmelo? Jo Dieva Vārds ir patiesība. 

Šajos baušļos Dievs saka: “Jūs esat Mani ļaudis. Jūs esat aicināti dzīvot tādu dzīvi, kas atspoguļo to, kāds Es esmu, un tieši šāda izskatās dievbijīga dzīve.” 

To, ko Dievs pavēl, Viņš dod ar Savu Gara spēku

Es jums došu Savu Garu un jūs vadīšu, ka jūs staigāsit Manos likumos… (Ecēhiēla 36:27) 

Gadus atpakaļ es dzirdēju stāstu par cilvēku, kurš izcieta ieslodzījuma laiku, jo bija zaglis. Tāds bija viņa dzīvesveids, līdz viņu panāca garā likuma roka. Cietumā viņš dzirdēja labo vēsti par Jēzu Kristu un tā viņu brīnišķīgi izmainīja. 

Kad pienāca viņa atbrīvošanas laiks, viņš apzinājās, ka viņu sagaida sīva cīņa. Vairums viņa veco draugu bija noziedznieki, un viņš zināja, ka nebūs viegli lauzt viņa vecā dzīvesveida modeļus. 

Pirmais, ko viņš vēlējās darīt pēc atbrīvošanas no cietuma, bija iet uz baznīcu. Tādēļ, pirmās svētdienas rītā, savā jaunatrastajā brīvībā, viņš klusiņām ieslīdēja baznīcā un apsēdās aizmugurējo solu rindā. 

Paskatījies uz priekšu, viņš uz sienas ieraudzīja uzrakstītus desmit baušļus. Viņa skatiens uzreiz pievērsās baušļa vārdiem, kas likās viņu nosodām: “Tev nebūs zagt.” “To nu gan man tagad pavisam nevajag ,” viņš pie sevis nodomāja, “es zinu savu postu, un es zinu cīņu, kas mani sagaida.” 

Lasot un pārlasot šos vārdus, viņam šķita, ka tie ieguva citu nozīmi, kādu viņš nekad agrāk nebija pamanījis. Iepriekš viņš šos vārdus bija lasījis nosodošas pavēles tonī: “Tev nebūs zagt!” 

Bet tagad šķita, ka Dievs viņam teica šos pašus vārdus kā brīnišķīgu apsolījumu: “Tev nebūs zagt!” Viņš bija kļuvis par jaunu cilvēku, un Svētais Gars dos viņam spēku pārvarēt veco zagšanas ieradumu. 

Tev nebūs zagt, un iemesls, kādēļ Tu nezagsi, ir tas, ka “Es [tev] došu savu Garu un [tevi] vadīšu, ka [tu] staigā(si) Manos likumos…” (Ecēhiēla 36:27) Caur Jēzu Kristu ir iespējama jauna dzīve Viņa Gara spēkā.

Dievs deva Mozum upurus 

Kamēr Mozus kalna virsotnē saņēma desmit baušļus, Dieva ļaudis tos pārkāpa kalna pakājē. 

Un Kungs runāja ar Mozu: “Kāp lejā, jo tava tauta,
ko tu izvedi no Ēģiptes zemes,
ir sagandējusies!” (2. Mozus 32:7, jaunais tulk.) 

Pēc tam Dievs teica:
Es sūtīšu tev pa priekšu eņģeli…
Ejiet uz zemi, kur piens un medus plūst!
Bet es neiešu ar jums… (2. Mozus 33:2, 3, jaunais tulk.)

Tas bija lielisks piedāvājums! “Jūs varat baudīt labklājīgu dzīvi zemē, kur plūst piens un medus. Es pat sūtīšu eņģeli jums pa priekšu, lai tas jūs vadītu. Ir tikai viena problēma. Es pats neiešu jums līdzi.” (2. Mozus 33:2, 3 pārfrāzējums)

Šeit mēs nonākam pie brīnišķīga momenta Bībeles stāstā: “Kad tauta dzirdēja šos bargos vārdus, tā sāka sērot…” (2. Mozus 33:4) Viņi bija Dieva ļaudis, un viņi zināja, ka, ja Dievs nebūs ar viņiem, tad nekāda labklājība nespēs aizstāt šo zaudējumu. 

Bet kā gan Dieva klātbūtne varēja atgriezties Viņa ļaužu vidū, kad tie bija pārkāpuši Viņa baušļus? 

Dievs deva Mozum detalizētus norādījumus pārvietojamās svētnīcas, ko sauca par Saiešanas telti, ierīkošanai. Šīs, teltij līdzīgās, būves centrā atradās Vissvētākā vieta. 

Tajā tika novietots Derības šķirsts. Tā bija koka lāde, pārklāta ar vāku un vāka vidū bija vieta, ko Dievs sauca par žēlastības sēdekli (latviešu val. tulkotajās Bībelēs šāds termins netiek lietots – tulkot. piez.) Dievs teica, ka tur Viņš sastapsies ar saviem ļaudīm. 

Salīdzināšanas vāku uzliec šķirstam…
Un šeit Es ar tevi sastapšos… (2. Mozus 25:21, 22) 

Augstais priesteris iegāja Vissvētākajā vietā, un, kad viņš uzslacīja upurētā dzīvnieka asinis uz šķirsta vāka (“žēlastības sēdekļa”), Dieva klātbūtnes mākonis nonāca lejā un piepildīja Saiešanas telti. 

Dievs rādīja, kā Viņa klātbūtne varēs atgriezties pie Viņa ļaudīm. Mēs zaudējam Dieva klātbūtni grēka dēļ. Dieva klātbūtne atgriežas upura dēļ. 

• Ādams
• Ābrahāms (2000)
• Mozus (1500)
• Dāvids (1000)
• Nehemija (500) 

Pēc Mozus nāves, Dievs ieveda Savus ļaudis Apsolītajā zemē Mozus pēcteča, Jozuas, vadībā. Tam sekoja četrsimt gadu ilgs haosa periods. 

Dieva ļaudis turpināja novērsties no paklausības Viņa baušļiem un pavēlēm. Kad viņi novērsās no Dieva, Viņš ļāva viņu ienaidniekiem gūt virsroku pār tiem. Un, kad viņi vērsās pie Dieva un sauca pēc palīdzības, Dievs sūtīja vadītājus, sauktus par soģiem, lai viņus glābtu. Bet, kad soģis nomira, Dieva ļaudis atkal novērsās no Viņa. 

Dieva ļaudis ievēroja, ka citām tautām bija pastāvīgi vadītāji, un viņi vēlējās, lai viņiem arī būtu ķēniņš. Pirmais ķēniņš, kura vārds bija Sauls, sagādāja lielu vilšanos. Bet viņa pēctecis bija vīrs, vārdā Dāvids.

4. Dāvids

Dāvids kļuva par ķēniņu apmēram tūkstoš gadu pirms Jēzus dzimšanas, un viņš valdīja četrdesmit gadus. (2. Samuēla 5:4) Tajā laikā Dieva ļaudis baudīja nepieredzētu svētību ar spēcīgu aizsardzību, plaukstošu ekonomiku un stabilu vadību. Dieva ļaudīm vēl nekad nebija klājies tik labi. 

 Divas lietas, kas jāņem vērā no Dāvida un viņa dēla, Salamana, dzīves: 

Dievs deva Dāvidam apsolījumu 

Kad Dieva ļaudis bija tuksnesī, Viņa klātbūtne redzamā veidā nonāca uz Derības šķirsta. Bet ķēniņa Saula valdīšanas laikā šķirsts bija novietots glabāšanā un tika pavisam aizmirsts. 

Dāvids vēlējās, lai šis Dieva klātbūtnes simbols būtu tautas dzīves centrā, tādēļ viņš atveda šķirstu uz Jeruzalemi. “Un tie ienesa Tā Kunga šķirstu un to nolika savā vietā telts vidū, ko Dāvids bija tam uzcēlis.” (2. Samuēla 6:17) 

Dāvids gribēja uzcelt templi, kur novietot šķirstu, bet Dievam bija citi plāni. Dāvids vēlējās izdarīt kaut ko iespaidīgu priekš Dieva, bet Dievs gatavojās paveikt kaut ko izcilu Dāvida un mūsu labā. 

“Es uzcelšu tavu dzimumu pēc tevis…
tam Es nostiprināšu viņa ķēniņa valstību…
Un tas uzcels namu Manam Vārdam,
Un Es nostiprināšu viņa ķēniņa valstības troni uz mūžīgiem laikiem.
Es viņam būšu par tēvu, un viņš Man būs par dēlu.” (2. Samuēla 7:12-14)

Dāvidu pārņēma šī apsolījuma svarīgums un godība. To, ka viņa dēls uzcels templi, bija viegli saprast, bet kā viena ķēniņa valdīšana varētu ilgt mūžīgi? Un kā Dāvida dēlu varētu raksturot kā Dieva dēlu? 

Atceries, ka Bībeles stāsts ir par to, kā Dieva svētība nonāks pie visiem cilvēkiem. Dievs jau bija apsolījis, ka Viņa svētība nāks caur Ābrahāma pēcnācēju. Tagad, tūkstoš gadus vēlāk, Dievs atklāja, ka tā nāks caur ķēniņu Dāvida dzimtas līnijā. 

Kad mēs nonākam pie Jaunās Derības, pirmais tās pants saka:
Jēzus Kristus, Dāvida dēla,
Ābrahāma dēla, cilts grāmata.  (Mateja ev. 1:1)

Jēzus ir Tas, kurā piepildās Dieva apsolījumi Ābrahāmam un Dāvidam. Viņš ir Tas, kurā tiks svētītas visas ciltis uz zemes. Viņš ir Ķēniņš, kurš valdīs mūžīgi. Viņš piedzima Dāvida dzimtas līnijā, bet Dievs ir Viņa Tēvs, un Viņš ir Dieva Dēls. 

Viņš ir Tas, kurš uzcels namu Dieva Vārdam. Ne uzceldams ēku, bet savākdams vienkopus ļaudis no katras cilts un tautas, ļaudis, kas Viņu mīl no sirds. 

Dieva klātbūtne nonāca uz templi 

Kad Dāvids nomira, viņa dēls Salamans ķērās pie darba, lai īstenotu viņa tēva plānu par templi Jeruzalemē.

Tas bija milzīgs celtniecības projekts, un Salamans īpašu uzmanību veltīja Vissvētākajai vietai – nelielai telpai tempļa centrā, kur Dievs bija norādījis, ka tur nonāks lejā Viņa klātbūtne.

Kad celtne bija pabeigta, Dieva ļaudis sapulcējās uz tās iesvētīšanas dievkalpojumu. Priesteri atnesa Derības šķirstu un novietoja to Vissvētākajā vietā. (1. Ķēniņu 8:6) Un, kad tie iznāca no svētnīcas, Dieva klātbūtnes godības mākonis piepildīja templi. (1. Kēniņu 8:10-11) Dieva klātbūtne (tās zīme – tulkot. piez.) redzamā veidā atkal bija atgriezusies Dieva ļaužu vidū. 

• Ādams
• Ābrahāms (2000)
• Mozus (1500)
• Dāvids (1000)
• Nehemija (500)

Pēc Dāvida un Salamana valdīšanas, Dieva ļaudis atkārtoti pievērsās citiem dieviem, un tas turpinājās četrsimt gadus.

Pēc Salamana valdīšanas ķēniņvalsts sadalījās divās daļās. Desmit ciltis ziemeļos pasludināja neatkarību no Dāvida dzimtas. Ziemeļos pēc kārtas valdīja 19 ķēniņi, un tie visi darīja ļaunu Tā Kunga acīs. Pēc tam ziemeļu ķēniņvalsts sabruka un tās ļaudis tika izkaisīti. 

Divas ciltis dienvidos turpināja pastāvēt Dāvida dzimtas ķēniņu vadībā. Lielākā daļa no šiem ķēniņiem novirzīja ļaudis pielūgt citus dievus. Šī elkdievība bija tik aizskaroša un nepatīkama Dievam, ka Viņš nodeva Savus ļaudis viņu ienaidnieku rokās. 

Bābeles (Babilonijas) ķēniņš aplenca Jeruzalemi. Jeruzaleme tika izpostīta tā, ka tur palika tikai drupas. Templis tika sagrauts, un tie, kas izdzīvoja, tika aizvesti trimdā uz Bābeli. 

Bet Dievs vienmēr pilda Savus solījumus, un pat šajā vistumšākajā stundā Dieva ļaudīm joprojām bija cerība. Pēc septiņdesmit gadiem Dieva ļaudis atgriezās no trimdas, lai no jauna uzceltu Jeruzalemes pilsētu. 

Viņu līderi bija celtnieks, vārdā Zerubābels, Bībeles mācītājs, vārdā Ezra, un izcils stratēģis, vārdā Nehemija.

5. Nehemija

Septiņdesmit gadus pēc tam, kad Dieva ļaudis tika aizvesti trimdā, Bābele krita uzlecošās mēdiešu un persiešu impērijas rokās. Jaunais ķēniņš Kīrs izdeva pavēli, ka ikviens no Jūdu izsūtītajiem, kas vēlējās atgriezties Jeruzalemē, varēja to brīvi darīt. Šī vīzija par jaunas kopienas izveidi Dieva pilsētā iekustināja sirdis apmēram piecdesmit tūkstošus lielai cilvēku grupai. 

Viņu pirmais līderis, Zerubābels, nodibināja jaunu kopienu Jeruzalemē. Viņa vadībā ļaudis uzbūvēja sev mājas, un pēc tam viņi no jauna uzcēla templi. Taču bija viena problēma. 

Tempļa Vissvētākajā vietā bija jāatrodas Derības šķirstam, kur Dievs bija norādījis, ka tur Viņš satiksies ar Saviem ļaudīm. Bet laikā, kad Jeruzaleme tika pārvērsta par drupu kaudzi, Derības šķirsts pazuda. Un pat par spīti visām Indiana Džonsa pūlēm, tas tā arī nekad nav ticis atrasts!

Bez šī šķirsta templis vairs nebija vieta, kur Dieva klātbūtne nonāca pie Viņa ļaudīm. Bez šķirsta Vissvētākā vieta bija tikai tukša telpa. Ļaudis sapulcējās uz dievkalpojumu, bet Dieva klātbūtne nekad vairs nenonāca pie viņiem. Un, kad pienāca Jēzus laiks, templis, kuram vajadzēja kalpot par vietu, kurā satikties ar Dievu, bija kļuvis par laupītāju midzeni. (Mateja ev. 21:13, jaunais tulkoj.) 

Pēc Zerubābela, Dievs izvirzīja Bībeles mācītāju, vārdā Ezra. ”Viņš bija izglītots rakstu mācītājs, mācīts Mozus bauslībā, ko Tas Kungs, Israēla Dievs, bija devis,… Tā Kunga, viņa Dieva, roka bija pār viņu.” (Ezra 7:6) 

Kādu laiku vēlāk Dievs izvirzīja apdāvinātu plānotāju un organizatoru, vārdā Nehemija. Kad viņš ieradās Jeruzalemē, viņš ievēroja, ka pilsētai nebija nekādas aizsardzības. Dievs ielika viņam sirdī no jauna uzcelt pilsētas mūri. 

Kad mūris bija uzcelts, ļaudis sapulcējās pilsētas laukumā un sauca, lai Ezra iznes Bauslības grāmatu. 

Un tad visi ļaudis kā viens vīrs sapulcējās laukumā,
kas bija Ūdens vārtu priekšā, un viņi sacīja Ezram,
rakstu mācītājam, lai atnes Mozus bauslības grāmatu,
ko Tas Kungs bija pavēlējis ievērot Israēlam. (Nehemijas 8:1) 

Tas bija apmēram 50’000 liels ļaužu pūlis, un viņi pieprasīja Ezram atnest Mozus bauslības grāmatu. Kā piecdesmit tūkstoši cilvēku pieprasa? Viņi skandina vienā balsī! Šis pūlis bija ļoti izsalcis pēc Dieva Vārda, un viņi sāka skaļi saukt: “Mēs gribam dzirdēt Bībeli! Iznes Bībeli!” 

Priesteris Ezra atvēra Dieva Vārdu, un šajā uzdevumā viņam palīdzēja levīti:

Un viņi lasīja no Dieva bauslības grāmatas, izskaidrojot
un pārliecinot, un lasītais tika saprasts. (Nehemijas 8:8)

Dieva Vārda lasīšana, skaidrošana, pielietošana un attiecināšana dzīvei – tā bija Ezras stratēģija, lai celtu un stiprinātu Dieva ļaudis. 

Stāsts par šo dienu sniedz mums priekšstatu par to, kas notiek, kad tiek atvērta Bībele, tāpat kā arī mēs atveram Bībeli šodien. 

Kad tiek atvērta Bībele, Dieva ļaudis bēdājas

Kad Dieva Vārds tika lasīts un izskaidrots, ļaužu pirmā reakcija bija raudāšana. 

Jo visa tauta raudāja, kad viņi dzirdēja bauslības vārdus.  (Nehemijas 8:9)

Kad Dieva Vārda gaisma ienāk mūsu dzīvēs, mēs pamanām, cik tālu esam no Viņa, un sākam izjust mūsu vajadzību un trūkumu. Tāpēc, neesi pārsteigts, ja Tava pirmā reakcija, atverot Bībeli, ir sava niecīguma apzināšanās. Dieva Vārds Tevi novedīs tādā stāvoklī, bet tas nekad Tevi tur neatstās. 

Kad tiek atvērta Bībele, Dieva ļaudis līksmo 

“Nebēdājieties, jo Tā Kunga prieks ir jūsu stiprais patvērums!” (Nehemijas 8:10)

Bībeles atvēršana nes lielu prieku, jo no sākuma līdz beigām Bībele ir laba vēsts. Dieva ļaudis neaizgāja mājās, pārņemti un nospiesti savu grēku un sakāvju dēļ. Kad tika atvērta Bībele, viņi atklāja Dieva žēlastību un žēlsirdību, un tas viņiem deva spēku. 

Ievēro, ka Nehemija runā par “Tā Kunga priek(u).” (8:9) Dievs ir ārkārtīgi priecīgs Pats sevī. Un tā ir laba vēsts, jo kāds gan varētu būt prieks sadraudzībā ar nelaimīgu, bēdīgu dievu. 

Ja Tu uzskatīsi, ka Dievam nemitīgi ir saraukta piere un drūms skatiens uz Saviem ļaudīm, Tu nemēģināsi Viņu meklēt un Viņam tuvoties. Bet, ja Tu zini, ka Dievs ir ārkārtīgi priecīgs Pats sevī, Viņš būs Tev pievilcīgs. Iepazīstot Viņu arvien vairāk, prieks, kas ir Dievā, arvien vairāk būs arī Tevī. 

Kad tiek atvērta Bībele, Dieva ļaudīm ir cerība 

Nehemijas laikā Dieva ļaudis regulāri sapulcējās templī. Viņi dziedāja slavas dziesmas. Viņi nāca ar lūgšanām, pienesa dāvanas un upurus. Bet Dieva klātbūtnes mākonis nekad nenonāca pie viņiem. 

Cilvēki, kas mīlēja Dievu, ilgojās pēc Viņa klātbūtnes. Tādēļ Dievs sūtīja praviešus, kas apsolīja, ka pienāks diena, kad Dievs ieradīsies Savā templī. 

“Redzi, Es sūtīšu Savu sūtni,
kam būs sataisīt Manu ceļu Manā priekšā.
Un tad drīz ieradīsies Savā namā
Tas Kungs, kuru jūs kārojat.” (Maleahija 3:1) 

Šis pravietojums tika piepildīts, kad piedzima Jēzus Kristus. 

Jēzus runāja par Savu miesu kā par templi. (Jāņa ev. 2:19-20) Viņš teica, ka šis templis (Viņa miesa) tiks noplēsts un atkal uzcelts 3 dienās. Un, atsaucoties uz Savu miesu kā templi, Jēzus ar to norādīja, ka Viņš ir tā vieta, kur mēs varam satikties ar Dievu. 

Vecajā Derībā templis bija tā vieta, kur satikties ar Dievu. Bet Jaunajā Derībā vieta, kur satikties ar Dievu, ir persona – Jēzus Kristus. 

Vecā Derība mums paskaidro, kādēļ Viņš mums ir vajadzīgs. Jaunā Derība mums stāsta, kas notika, kad Viņš ieradās.