Dāvida dzīve iesākās aizmirstībā, kā ganam Bētlemē, jaunākajam no astoņiem brāļiem. Taču Dievs bija ar viņu, un pēc tam, kad viņš pieveica Goliātu, Israēla ienaidnieku pirmšķirīgo cīnītāju, visi zināja, kas ir Dāvids. Dieva ļaudīm bija savs varonis.
Protams, ķēniņam Saulam tas tā nelikās! Kad senlaiku karsēju meitenes sāka dziedāt: “Sauls ir nositis tūkstošus, bet Dāvids desmitiem tūkstošu” (1. Samuēla grām. 18:7), Sauls gandrīz vai sajuka prātā. Dāvidam bija jābēg, lai glābtu savu dzīvību, bet Dieva roka bija ar viņu. Un, kad Sauls mira, Dāvids tika kronēts par ķēniņu.
Dāvida pirmais solis bija ieņemt Jeruzālemi. Lai gan Dieva ļaudis jau bija mituši tajā zemē vairāk kā trīssimt gadu, viņi nebija iekarojuši šo lielo pilsētu. Dāvids ieņēma Jeruzālemi un nodibināja tur savu pili un valdības centru (2. Samuēla 5.nod.).
Pazudušā šķirsta sirotāji
Tad Dāvids atveda uz Jeruzālemi derības šķirstu (2. Samuēla 6.nod.). Tā bija lielu svinību diena. Kad Dieva ļaudis mita tuksnesī, Dieva klātbūtne bija nonākusi redzamā veidā pār šķirstu. Taču ķēniņa Saula valdīšanas laikā šķirsts bija ievietots glabāšanā un pilnīgi aizmirsts. Tas mums liecina par to, kāda bija tautas garīgā dzīve tajā laika posmā.
Dāvids vēlējās, lai Dieva klātbūtnes simbols būtu tautas dzīves centrā, tādēļ viņš atveda šķirstu uz Jeruzālemi. Viņš dzīvoja krāšņā pilī, un viņam šķita nepiedienīgi, ka šķirsts, kur mājoja Dievs, tika turēts teltī.
Ķēniņš vēlējās uzbūvēt templi, lai tajā varētu novietot šķirstu, bet Dievam bija cits plāns, ko Viņš paziņoja Dāvidam caur pravieti Nātānu. Dāvids gribēja paveikt kaut ko iespaidīgu Dieva labā, bet Dievs gatavojās paveikt kaut ko apbrīnojamu Dāvida un visas cilvēces labā.
Apbrīnojams apsolījums
“Es uzcelšu tavu dzimumu pēc tevis,…tam Es nostiprināšu viņa ķēniņa valstību,” teica Dievs. “Un tas uzcels namu Manam Vārdam, un Es nostiprināšu viņa ķēniņa valstības troni uz mūžīgiem laikiem. Es viņam būšu par tēvu, un viņš Man būs par dēlu.” (2.Samuēla 7:12-14)
Dāvidu pārņēma šo apsolījumu svarīgums un godība. To, ka viņa dēls uzcels templi, vēl varēja saprast, bet kā Dāvida dēls var tikt nosaukts par Dieva dēlu? Un kā gan kāda ķēniņa valdīšana varētu būt mūžīga? Dievs solīja paveikt ko tādu, kas Dāvidam patiešām nebija aptverams.
Pašos pamatos tas bija plāns, kā Dieva svētība varētu nākt pār visiem cilvēkiem. Dievs jau bija apsolījis, ka Viņa svētība nāks caur Ābrahāma pēcnācējiem. Tagad, tūkstoš gadu vēlāk, Dievs skaidri norādīja, ka tā nāks caur ķēniņu, kurš būs Dāvida dzimtas pēctecis. Šis apsolījums sašaurina loku, kurā meklējama tā svarīgā persona, kas īstenos dzīvē šos Dieva apsolījumus.
Vēl neredzēta svētība
Dāvids kļuva par ķēniņu apmēram tūkstoš gadu pirms Kristus dzimšanas, un viņš valdīja četrdesmit gadus (2. Samuēla 5:4). Šajā laikā Dieva ļaudis baudīja vēl neredzētu svētību. Dāvida spējīgajā vadībā Israēlas ienaidnieki tika pakļauti un tās robežas nostiprinātas. Ar spēcīgu militāro aizsardzību, plaukstošu saimniecību un stabilu vadību Dieva ļaudīm klājās labāk kā jebkad.
Sālamana templis
Kad Dāvids nomira, Dieva svētība turpinājās viņa dēla Sālamana valdīšanas laikā, kurš ķērās pie tempļa plānu īstenošanas tā, kā viņam bija norādījis viņa tēvs. Tas bija milzīgs celtniecības projekts, kurā strādāja 30 000 vīru pie koku sagādes Libanonā, 80 000 akmeņkaļu, 70 000 kravu nesēju un 3 300 darbu uzraugu (1. Ķēniņu grām. 5:27-30).
Sālamans īpašu uzmanību pievērsa tempļa iekšienei. Vecajā Saiešanas teltī Vissvētākā vieta bija atdalīta ar smagu priekšskaru, bet jaunajā templī tā bija neapgaismota istaba apmēram trīsdesmit pēdu gara, trīsdesmit pēdu plata un tikpat augsta. Tai bija ideāla kuba forma. (1. Ķēniņu grām. 6:20)
Vissvētākajā vietā Sālamans nolika divas milzīgas eņģeļu figūras, ko sauc par ķerubiem, (6:23-28). Šo ķerubu izplestie spārni nosedza visu telpu, norādīdami uz cilvēka atšķirtību no Dieva.
Kad templis bija pilnībā pabeigts, Dieva ļaudis sanāca kopā uz tā iesvētīšanas dievkalpojumu. Priesteri ienesa Derības Šķirstu templī un novietoja to Vissvētākajā vietā, zem ķerubu spārniem (1. Ķēniņu 8:6).
Kad priesteri iznāca ārā, notika kaut kas pārsteidzošs – Dieva godības mākonis piepildīja telpu, liecinādams par Dieva klātbūtni (1. Ķēniņu 8:10-11). Pēdējā reize, kad Dievs bija šādā redzamā veidā atklājis savas godības klātbūtni, bija vairāk nekā četri simti gadu atpakaļ tuksnesī. Tagad tas pats Dievs, kura godība bija nonākusi un palikusi uz šķirsta, bija nonācis Sālamana templī. Sālamana pirmā reakcija bija Viņu pielūgt. Dieva klātbūtne bija ar Viņa ļaudīm. Beidzot bija vieta virs zemes, kur bija atrodama Dieva klātbūtne (8:29).
Skats no ceturtā kalna
Sālamans valdīja četrdesmit gadus. Viņš kļuva pazīstams ar savu gudrību, un dižciltīgi ciemiņi no visām pasaules malām un citām ķēniņvalstīm nāca, lai apbrīnotu viņa sasniegumus. Viņš uzkrāja milzīgi daudz bagātību, un viņa valdīšanas laikā Israēla kļuva par pasaules skaudības objektu. Dāvida un Sālamana dienās Dieva ļaudis patiešām bija dzīves augstumos.
Diemžēl, savas dzīves vēlākajos gados Sālamans, kurš bija pazīstams ar savu gudrību, izdarīja vairākas muļķīgas kļūdas. Tā kā visa viņa uzmanība bija koncentrēta uz Jeruzālemi un valsts dienvidu daļu, viņš līdz ar to atsvešināja ļaudis, kas dzīvoja tās ziemeļu daļā, tā radīdams plaisu, kas veicināja šķelšanos nākotnē.
Sālamana starptautiskā slava bija par iemeslu viņa krišanai. Viņš neklausīja Tam Kungam un apprecēja daudz sievu, kuras pielūdza citus dievus (1. Ķēniņu 11:1). Tās pārliecināja viņu, lai viņš uzceļ svētnīcas viņu dievu pielūgšanai, un viņa valdīšanas beigu gados elkdievība jau bija izplatījusies starp Dieva ļaudīm. Tas bija iesākums vēl vienai garai, tumšai ielejai.
