Atvadīšanās nekad nav viegla. Es atceros, cik man bija grūti, kad mēs atvadījāmies no maniem vecākiem Glāzgovas lidostā. Mēs bijām sagatavojušies, un visi bija vienisprātis, ka mūsu pārcelšanās no Lielbritānijas uz ASV bija pareizais lēmums. Bet mēs devāmies prom no savas tēvzemes, un, lai kā Tu būtu sagatavojies, kad tas brīdis pienāk, nav viegli.
Ja mūsu radi un draugi būtu sarīkojuši ballīti pēc tam, kad mūsu lidmašīna bija devusies prom, mēs to uztvertu kā ļoti dīvainu lietu. Tātad, – kā mums jāsaprot mācekļu prieks, kad Jēzus viņus atstāja?
Mācekļu prieks šķiet vēl dīvaināks, ja atceramies, kā viņi ar izbailēm uztvēra to, kad Jēzus tiem stāstīja par Savu aiziešanu pēdējo vakariņu laikā. Kaut kam bija jānotiek, lai tas, no kā viņi agrāk baidījās, tagad kļūtu par svinību iemeslu. Mūsu nolūks šajā nodarbībā ir noskaidrot, kas tas bija.
Pacelts padebesī
Lūka stāsta, ka Jēzus “tika pacelts, un padebess Viņu uzņēma prom no viņu acīm”. (Ap. darbi 1:9) Kad Lūka runā par padebesi, viņš nerunā par laika apstākļiem Jeruzalemē! Kad Dieva ļaudis bija tuksnesī, Viņš (Dievs) Sevi atklāja mākoņu stabā. Līdzīgi arī Salamana laikā, kad Dieva klātbūtnes mākonis nonāca lejā un piepildīja templi. (1. Ķēniņu 8:10-13) Kad mācekļi redzēja Jēzus godību apskaidrošanā, viņi dzirdēja Dieva balsi runājam no padebeša: “Šis ir Mans mīļais Dēls, klausait Viņu!” (Marka ev. 9:7)
Tagad Lūka mums pastāsta: “…Viņš, tiem redzot, tika pacelts, un padebess Viņu uzņēma prom no viņu acīm”. (Ap. darbi 1:9) Vai to var pateikt vēl skaidrāk? Jēzus bija nācis no Tēva, un tagad, Savu darbu pabeidzis, Viņš atgriezās pie Sava Tēva debesīs.
Ādams tika izraidīts no dārza, un visi viņa bērni kļuva atsvešināti no Dieva. Bet Kristus tika sirsnīgi sagaidīts debesīs, un visi Viņa bērni tiks samierināti ar Dievu. Pirmais Ādams mūs visus izveda ārā. Pēdējais Ādams mūs visus ieved iekšā. Tāpēc mācekļi atgriezās Jeruzalemē ar prieku.
Aizstāvis (advokāts) debesīs
Kad Jēzus uzkāpa debesīs, mācekļi zināja, ka Viņš bija tieši tur, kur tiem Viņu visvairāk vajadzēja.
Pieņemsim, ka Tu esi cietumā, apsūdzēts noziegumā, par kuru, ja tiksi atzīts par vainīgu, Tev pienāksies nāves sods. Tev ir vajadzīgs labs advokāts, vislabākais, kādu var atrast.
Tu atrodi labu advokātu, un, viņu iepazīstot, Tu atklāj, ka viņš ir ne tikai prasmīgs jurists, bet arī ļoti iejūtīgs cilvēks. Viņa apmeklējumi kamerā sniedz Tev lielu mierinājumu, un, attiecībām veidojoties, Tu atskārt, ka vari runāt ar viņu par savas dzīves grūtībām.
Tas ir ļoti noderīgi, bet kas Tev no sava advokāta ir visvairāk vajadzīgs nav viņa mierinājums kamerā. Tev ir vajadzīga viņa aizstāvība tiesas zālē.
Kā grēciniekiem, mūsu vislielākā vajadzība ir nevis mierinājums virs zemes, bet aizstāvība debesīs. Mums vajag advokātu, kas iestāsies par mums, un “mums ir aizstāvis Tēva priekšā – Jēzus Kristus, kas ir taisns”. (Jāņa 1. vēst. 2:1)
Apsūdzētājs
Iztēlojies, ka Tu stāvi debesu tiesas zālē. Tavam apsūdzētājam, Sātanam, ir izskatāma lieta pret Tevi. Tiesas zāle ir pildīta ar eņģeļiem, kuri pieceļas, kad Dievs ieņem Savu vietu kā Tiesnesis. Apsūdzētājs paņem savus pierakstus un sāk soļot pa zāli, celdams priekšā savu lietu. Kopsavilkumā – Tu esi vainīgs grēkā, un Tev jātiek notiesātam.
Viņš iesāk ar to, ka Tu esi dzimis grēkā un Tava daba ir samaitāta. Tālāk viņš apsūdz Tevi par specifiskiem grēkiem, kurus Tu izdarīji savā jaunībā. Viņš turpina ar Tavu dzīves stāstu, izceldams gļēvulības, pašapmierinātības, lepnuma, sīkumainības un alkatības brīžus. Klausīdamies Tu saraujies, kauna pārņemts.
Nobeidzot savus argumentus, apsūdzētājs norāda, ka, lai gan Tu apliecināji, ka tici Kristum, Tava ticība bieži vien bija vāja, un Tev bija daudz šaubu. Viņa argumenti ir pārliecinoši, un Tu baidies, ka tiešām tiksi notiesāts.
Tad uz priekšu panākas Jēzus. Viņš paņem savu lietas izklāstu un uzsāk argumentus Tavai aizstāvībai. “Mans klients atzīst, ka visas izteiktās apsūdzības ir patiesas. Mēs neapstrīdam neko no tā visa, un mēs arī neminam sodu mīkstinošus faktorus. Mans klients ir vainīgs saskaņā ar apsūdzību.”
Bet tad, paceldams Savas rokas ar naglu rētām, Viņš saka: “Te ir pilnīga apžēlošana (piedošana), nopirkta ar Manām paša asinīm.”
Apsūdzētājam uz to nav nekā, ko teikt. Visa viņa lieta pret Tevi sabrūk un tiek izsviesta no tiesas zāles. Mūsu aizstāvība ir tā, ka Jēzus Kristus ir miris par mūsu grēkiem. Tie jau ir notiesāti un sodīti pie krusta, un, ja apsūdzība vienreiz jau ir iztiesāta un sods piemērots, tā vairs nevar tikt pacelta. “Kas mūs pazudinās? Vai Kristus Jēzus, kas ir nomiris, vēl vairāk, kas ir augšāmcēlies un ir pie Dieva labās rokas, kas arī mūs aizstāv?” (Romiešiem 8:34)
Jēzus darbs, kas turpinās
Ikviens, kas ir zaudējis kādu tuvinieku, zina, ka pēdējais skatiens atstāj dziļu iespaidu. Mēs atceramies cilvēkus tādus, kādus mēs tos redzējām pēdējo reizi. Pēdējais, kā mācekļi redzēja Jēzu, bija ar paceltām rokām, lai tos svētītu: “…kad Viņš tos svētīja, Viņš no tiem šķīrās un tapa uzcelts debesīs”. (Lūkas 24:51) (Angliski pirmā frāzes daļa ir tulkota “While He blessed them…”, kas latviski būtu “kamēr Viņš tos svētīja…” – tulkot. piez.)
Jēzus uzbraukšana debesīs mums liecina gan par Viņa jau pabeigto darbu, gan par to, ka Viņa darbs joprojām turpinās. Viņš ir pabeidzis ziedot Sevi kā upuri par grēku. Vairs nav vajadzīgs upuris, nav vajadzīga izpirkšana; vairs nav jādara nekas, lai nomierinātu Dieva dusmas un atvēlētu piedošanu Viņa ļaudīm. Tas darbs ir pilnīgi pabeigts!
Bet Jēzum ir arī darbs, kas joprojām turpinās. Sēdēdams pie Tēva labās rokas, Viņš turpina darīt to, ko Viņš darīja, kad tika uzņemts debesīs – izliet Savu svētību pār Saviem ļaudīm. “…viņš vienmēr ir dzīvs, lai par [mums] iestātos” (Ebrejiem 7:25), un tas darbs turpināsies, līdz kamēr Viņš atgriezīsies.
Viņa klātbūtnes apsolījums
Jēzus uzbrauca debesīs, bet Viņš joprojām bija kopā ar Saviem mācekļiem caur Svēto Garu. Kristus norādīja uz to, kad Viņš teica: “…tas jums par labu, ka Es aizeimu. Jo, ja Es neaizietu, Aizstāvis nenāktu pie jums. Bet aizgājis Es to sūtīšu pie jums.” (Jāņa ev. 16:7; skat. arī Ap. darbi 1:4-5)
Mūsu Kungs Jēzus Kristus ir pie Tēva labās rokas, un vienlaicīgi Viņš ir klāt ticīgajiem viņu sirdīs caur Svēto Garu. Dieva Dēls pārstāv mūs Tēva priekšā, un Dieva Gars stāda mums priekšā (dara pazīstamu) Tēvu un Dēlu.
Lai gan mēs Jēzu nekad neesam redzējuši, Viņa klātbūtne mums caur Svēto Garu ir tikpat reāla kā tā bija, kad Viņš staigāja kopā ar mācekļiem. Kristus mūs sūta: “…eita un darait par mācekļiem.” (Mateja ev. 28:19) Mēs esam aicināti būt Viņa “liecinieki…līdz pašam pasaules galam”. (Ap. darbi 1:8) Un, mums ejot Viņa vārdā, Jēzus saka: “…Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mateja 28:20)
Viņa atgriešanās apsolījums
Kad Jēzus uzbrauca debesīs, parādījās divi eņģeļi un teica mācekļiem: “Galilieši, ko jūs stāvat, skatīdamies uz debesīm? Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs aizejam.” (Ap. darbi 1:11)
Dievs ir apsolījis, ka, tapāt kā Jēzus tika aizrauts prom padebesī, kad Viņš atgriezīsies, mēs tiksim aizrauti, lai satiktos ar Viņu gaisā. (1. Tesaloniķiešiem 4:17) Tas, kas notika ar Jēzu Viņa uzbraukšanā debesīs, notiks arī ar mums, kad Viņš nāks Savā godībā.
Kristieši joprojām gaida to lielo dienu, kad Kristus atgriezīsies. Ikviens kristietis piedzīvos to dienu, tai skaitā tie, kuri ir jau miruši.
Tie, kas jau ir pie Tā Kunga, un tie, kas vēl dzīvi, kad Viņš nāks, būs kopā ar To Kungu uz visiem laikiem.
Atvērta
Kā ticīgajam, Tev šodien var būt milzīgs prieks zinot, ka Tavs debesīs uzņemtais Kungs ir pie Tēva labās rokas un ka Viņa rokas ir paceltas svētībai pār Tevi. Caur Svēto Garu Viņš vienmēr ir Tev klāt, dāvādams Tev spēku paveikt visu, uz ko Viņš Tevi aicina. Un, kad Viņš atgriezīsies, Viņš Tevi uzņems Savā klātbūtnē uz visiem laikiem.
