SILĪTE

Iedomājies, ka Tu dzīvo uz lielas un skaistas salas un Tava māja ir pie pludmales okeāna malā.1.

Salas iedzīvotāji visi ir pēcteči kuģa avārijā cietušajiem, kas šeit tika izskaloti pēc kādas lielas nelaimes daudz gadu atpakaļ. Daudzi šīs salas iedzīvotāji par to zina tikai nedaudz vai arī pavisam neko. Īstenībā, lielākā daļa šo iedzīvotāju netic, ka aiz apvāršņa vispār kaut kas cits vēl eksistē.

Salas centrā ir augsts kalns, kura virsotnē ir liela bedre, kas izskatās pēc krātera. Daži cilvēki domā, ka tas ir vulkāns. Bet tie šausmu pilnie pareģojumi, kas kādreiz ir dzirdēti,  nekad nav piepildījušies, un tapēc lielākā daļa cilvēku ir nolēmuši, ka tie nekad arī nepiepildīsies.

Vēsts pudelē. 
Kādu rītu, pastaigājoties pa pludmali, Tu atrodi krastā izskalotu zaļu pudeli. Iekšā ir zīmīte ar šādu vēsti: “Palīdzība nāk!”

Jocīgi. Kādu palīdzību Tev varētu vajadzēt?

Dažas nedēļas vēlāk Tu atrodi vēl vienu pudeli ar ļoti līdzīgu vēsti: “Palīdzība ieradīsies drīz!”

Šie atradumi Tevī rada savādu nemieru. Galu galā, uz šīs salas Tu dzīvo idillē un baudi pilnvērtīgu un apmierinātu dzīvi. Bet tomēr vēstis šajās pudelēs liek Tev domāt, ka Tu esi kaut kādās briesmās.

Tu izlem izstāstīt to savam kaimiņam Robim.

“Robi, vai Tu esi pamanījis kādu zaļu pudeli pludmalē?”

“Nē. Kāpēc tā vaicā?”

“Dažas dienas atpakaļ es vienu atradu, ar zīmīti iekšā. Es nelikos par to ne zinis, bet tad es atradu vēl vienu ar tādu pašu vēsti iekšā. Kāds ir tur, otrpus apvāršņa. Viņi dara mums zināmu, ka mēs esam kaut kādās briesmās, un viņiem acīm redzot ir kāds plāns, kā mums palīdzēt.”

“Man tas izklausās kaut kas nereāls,” saka Robis. “Zīmītes droši vien uzrakstījuši kādi puišeļi no citas salas daļas. Ja viņi iesvieda pudeles jūrā, tad, visticamāk, paisums tās izskaloja atpakaļ krastā. Tev nevajag uztraukties par dažām zīmītēm pudelē!”

Tomēr Tu nespēj aizmirst pudeles un to vēsti. “Palīdzība nāk.”

Palīdzība nāks. 
Stāsts par šiem salas iedzīvotājiem var palīdzēt mums saprast Bībeles vēsti.

Pēc tam, kad mūsu pirmie vecāki grēkoja, viņi tika izdzīti (“izskaloti”) no Dieva klātbūtnes, un mēs dzīvojam pasaulē, virs kuras, lai cik skaista tā arī nebūtu, karājas lāsts. Problēma nav atrast piepildījumu uz šīs salas. Problēma ir tā, ka visa šī sala ies bojā.

Bet Dievs ir apsolījis, ka palīdzība nāks. Tādēļ jau Jēzus Kristus nāca pasaulē. Viņš ieradās no “kontinenta” – no debesīm. Bībele mums pastāsta, kā tas notika.

Dievs uzņemas iniciatīvu.
“Eņģeli Gabriēlu Dievs sūtīja uz Galilejas pilsētu Nacareti pie jaunavas, kas bija saderināta vīram, kam vārds Jāzeps, no Dāvida cilts, un jaunavas vārds bija Marija.” (Lūkas ev. 1:26-27)

Eņģelis pasludināja Marijai, ka viņa “tap(s) grūta un dzemdē(s) dēlu.”’(1:31) Bet Marija nevarēja saprast, kā tas var notikt, jo viņa bija nevainīga jaunava. (1:34)

Eņģeļa atbilde atklāj mums lielāko un brīnišķīgāko mistēriju visā Bībelē. “Svētais Gars nāks pār tevi, un Visuaugstākā spēks tevi apēnos, tāpēc Tas, kas no tevis dzims, būs svēts un taps saukts Dieva Dēls.” (1:35)

Bībele satur arī citus stāstus par brīnumainu dzimšanu. Īzaka dzimšana, kad abi Ābrahāms un Sāra bija jau sen pāri bērnu ieņemšanas vecumam, arī bija brīnumaina. Bet tajā gadījumā Dievs strādāja caur tēva un mātes savienošanos. Tur piedalījās abi, Ābrahāms un Sāra.

Bet Marija bija nevainīga jaunava. Jāzepam nebija nekāda loma pie bērna, kas iedzima Marijas miesās. Viņam ne tikai nebija intīmas attiecības ar Mariju pirms šī bērna ieņemšanas, bet viņam tādu nebija līdz laikam pēc bērna piedzimšanas. (Mateja ev. 1:25)

Dievs uzņēmās iniciatīvu. Jēzus nav izcēlies no cilvēku dzimuma. Dievs sūtīja Savu Dēlu pie cilvēku dzimuma. Dievs Dēls kļuva par cilvēku, pieņemdams miesu no nevainīgās jaunavas Marijas.

Jaunā Derība māca trīs pamata patiesības par Jēzus identitāti: pirmkārt, ka Viņš ir Dievs; otrkārt, ka Viņš ir cilvēks un treškārt, ka Viņš ir svēts.

Neiedomājamais ceļojums.
Tava dzīve iesākās, kad Tu tiki ieņemts savas mātes klēpī. Pirms tā momenta Tu neeksistēji.  Dievs izmantoja Tava tēva un mātes savienošanos, lai Tevi radītu. Pirms tam Tevis nebija, un bez tā Tu nebūtu radies.

Bet ar Kristu ir citādāk. Viņa dzīvība neaizsākās nevainīgas jaunavas klēpī. Pirms Viņš piedzima kūtī, Viņam un Dievam jau bija tā pati dzīvība. “Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs.” (Jāņa ev. 1:1)

Runājot par Viņa dzimšanu, Pāvils raksta: “Viņš, bagāts būdams, ir tapis nabags jūsu dēļ.” (2. Korintiešiem 8:9) Pirms Viņš piedzima no jaunavas Marijas, Dievs Dēls jau baudīja visbrīnišķīgāko dzīvi. To nevar teikt par nevienu citu personu.

Apustulis Pāvils mums stāsta, ka Viņš bija Dieva paša būtībā, bet neuzskatīja savu vienādību ar Dievu par kaut ko, kas cieši jātur. Tā vietā, Viņš padarīja sevi par neko, pieņemdams kalpa veidu un tapdams cilvēkiem līdzīgs. (Filipiešiem 2:5-7)

Tāpēc arī eņģelis teica Marijai, ka viņas bērns būs “Visuaugstākā Dēls” (Lūkas ev. 1:32) un “Dieva Dēls.” (Lūkas ev. 1:35) Viņš ir “Dievs ar mums.” (Mateja ev. 1:23)

Vai ir svarīgi, ka Bībele paziņo – Jēzus ir Dievs ar mums?
Katrā ziņā. Tas ir ļoti svarīgi, jo tikai Dievs var salīdzināt cilvēku ar Dievu. Pestīšanai jānāk no augšas lejā. Iztēlojies, ka Tu esi mazā laiviņā viļņu varā, un Tev nepieciešama glābšana. Kāds, kurš ir ar vinču piestiprināts helikopterim, tiek nolaists lejā. Kad Tu satver viņu, Tu kopā ar viņu tiec pacelts uz turieni, no kurienes viņš nāca. Pestīšana nāk no augšienes. Tikai Dievs var glābt.

Kristus veica šo neiedomājamo ceļojumu no debesīm uz zemi; un Viņā Dievs uzrunā katru cilvēku.

Viņš patiešām ir viens no mums.
Pēc tam, kad mēs esam aptvēruši, ka Jēzus ir Dievs, ir tikpat svarīgi aptvert, ka Viņš ir cilvēks. Vecajā Derībā vairākos gadījumos Dievs parādījās redzamā veidā. Bet šīs bija tikai īslaicīgas parādīšanās. Tās varētu salīdzināt ar aktieri, kurš saģērbjas lomai vai nomaskējas.

Bet Kristus piedzimšana ir kaut kas pavisam citādāks. Dieva Dēls uzņēmās cilvēka miesu visā pilnībā. Viņš nepārstāja būt Dievs, bet Viņš kļuva par cilvēku.

Inkarnācija pati par sevi ir neizdibināma mistērija, bet tā palīdz mums saprast visu citu, kas ir Jaunajā Derībā. 2. Viss cits Jaunajā Derībā grozās ap šo vienu brīnumu. Ja Dievs Jēzū kļuva par cilvēku, tad mums nevajadzētu būt pārsteigtiem par to, uz ko Viņš pretendē, par Viņa brīnumiem un Viņa augšāmcelšanos. Ja reiz Tu aptver, kas Viņš ir, tad arī viss cits parādās skaidrākā gaismā.

Kā K.S. Lūiss (C.S. Lewis) norādīja: “Es ticu kristietībai tāpat kā es ticu, ka saule ir uzlēkusi, nevis tikai tādēļ, ka es to redzu, bet tāpēc, ka tās gaismā es varu redzēt visu citu.” 3.

Vai ir svarīgi tas, ka Jēzus ir cilvēks?
Katrā ziņā. Tas fakts, ka Jēzus ir cilvēks, ir tikpat svarīgs mūsu pestīšanai, kā tas, ka Viņš ir Dievs. Tikai cilvēks var izciest sodu par cilvēka grēku. Dieva Dēls kļuva viens no mums, lai Viņš varētu mūsu vietā saņemt sodu par mūsu grēkiem. Tādēļ arī Viņam tika dots vārds Jēzus, jo Viņš glābs savus ļaudis no viņu grēkiem. (Mateja ev. 1:21)

Jauna cilvēces būtība. 
“Tas, kas no tevis dzims, būs svēts un taps saukts Dieva Dēls.” (Lūkas ev. 1:35)
Jēzus Kristus bija tāds pats kā mēs visādā ziņā, izņemot vienu – Viņš ir Svēts. Tas nozīmē, ka nekad savā dzīvē Viņš nav grēkojis nekādā veidā. Bet tas nozīmē arī vēl ko vairāk – Viņš bija svēts savās domās, savos nolūkos un savā raksturā. Visa Viņa būtība bija Svēta.

Jēzus svētums atver mums pavisam jaunu cerības iespēju. Mēs esam tā pieraduši pie grēkā kritušās cilvēces, ka mums ir grūti iztēloties cilvēku, kurš nav pakļauts grēkam un tā sekām – nāvei. Mēs sakām: “Kļūdīties ir cilvēcīgi”  tā, it kā kļūdīšanās nav atdalāma no tā, ko tas nozīmē, būt cilvēkam.

Bet Jēzus ir atvēris ceļu jaunai cilvēces būtībai, tādai cilvēcei, kura būs svēta, brīva no grēka un nebūs pakļauta nāves varai. Tāds vienmēr ir bijis Dieva nolūks.

Jēzus tieši par to runāja, kad Viņš teica: “Es esmu nācis, lai tām būtu dzīvība un būtu pārpārēm.” (Jāņa ev. 10:10) Tādu dzīvību Viņš piedāvā Tev. Viņš ir nācis, lai vadītu mūs svētā dzīvē. Tiem, kas tic, šis ceļojums sākas tagad, un tas būs pabeigts debesīs. Kad mēs Viņu redzēsim, tad mēs būsim līdzīgi Viņam. (Jāņa 1. vēst. 3:2)

Brīdis lūgšanai.
Žēlīgais Tēvs,

es Tev pateicos, ka Tu sūtīji pasaulē Savu Dēlu, lai Viņš kļūtu par manu Pestītāju. Es Tev pateicos par to, ka Viņš ir Dievs visā pilnībā, un tādējādi spējīgs glābt, un cilvēks visā pilnībā un tādēļ spējīgs glābt mani. Es pateicos, ka Viņā es varu tikt samierināts ar Tevi.

Es atzīstos, ka man ir grūti iztēloties citu pasauli nekā šo. Bet es ticu Tev, ka šī pasaule jau pamazām zūd, un mana dzīve tajā ir īsa. Es Tev pateicos, ka Kristus ir nācis, lai ievestu mani jaunā dzīvē Tavā klātbūtnē.

Es uzticos Viņam, ka Viņš var mani darīt svētu un ievest mani Tavā klātbūtnē. Paldies tev, ka Viņš kļuva tāds, kā es, lai es varētu kļūt tāds, kā Viņš. Es Tev pateicos, ka es varu Tev tuvoties, jo Viņš nāca pēc manis. Es nāku Viņa vārdā. Āmen.

Piezīmes:
1. Oriģināli šī ideja ir no Jūdžīna Pītersena (Eugene Petersen) “No dažādiem leņķiem” (“Working the angles”), 139.lpp. Pītersens to adaptēja no Vokera Persija (Walker Percy) “Vēsts pudelē” (“Message in a bottle”).
2. Dž.I. Pakers (J.I. Packer) “Dieva iepazīšana” (“Knowing God”). Norāde sekos.
3. K.S. Lūiss (C.S. Lewis) “Brīnumi” (“Miracles”) 113.lpp. Norāde jāpārbauda.