Gars

Iztēlojies cilvēku, kurš ir pasakaini bagāts. Viņa vārds ir Stavros, un gadu gaitā viņš ir iekrājis miljardiem dolāru. 

Kad Stavros ir miris, viņa advokāts atver testamentu. Tas ir garš dokuments ar simtiem lappušu, un novēlējumu saņēmēji ir izkaisīti pa visu pasauli. Katrs no viņiem ir jāatrod un tiem jāpaziņo par mantojumu, un, saskaņā ar dokumentā izklāstītajiem noteikumiem, katrs no tiem ir jāatved uz Stavrosa mājām, lai saņemtu to, kas ir apsolīts. Advokātam tur būs darbs gadiem ilgi. 

Bībele norāda, ka Kristus mums ir sagādājis brīnišķīgu mantojumu. Caur Savu nāvi un augšāmcelšanos, Viņš ir pavēris ceļu mums tapt samierinātiem (salīdzinātiem) ar Dievu un iekļūt mūžīgajā dzīvībā. Dieva testaments ir Tēva parakstīts un Dēla aizzīmogots. Bet to, kas ir parakstīts un aizzīmogots, vēl ir jānogādā (jānodod). 

Viena lieta ir dāvanu piedāvāt, cita – to saņemt. Visam, ko Kristus ir paveicis mūsu labā, nebūs nekādas nozīmes un vērtības mūsu dzīvē, ja mēs to nesaņemsim. 

Tā nu, kā Dieva novēlējums var nonākt pie mums? Atbilde – ar Svētā Gara palīdzību. Svētais Gars ņem (nes) visu, ko Jēzus ir paveicis pie krusta, un attiecina to personīgi uz katru no mums. 

Bez Dieva Gara pestīšana paliktu teorētiska iespējamība, bet tā nekad nevienam nekļūtu par realitāti. Ja nebūtu Svētā Gara, neviens nenokļūtu debesīs. Bez Gara viss, ko Jēzus ir paveicis, būtu kā testaments, kas nekad nav nolasīts, kā dāvana, kas nekad nav atvērta, kā mantojums, kas nekad netiek baudīts. 

Dieva sūtīts miera iztraucētājs  

Kristus piedāvā piedošanu par grēkiem, taisnību no augšienes un glābšanu no soda, kas nāks. Bet lielākā daļa cilvēku nejūt, ka viņiem būtu vajadzīgs tas, ko Kristus piedāvā. Tādēļ Svētā Gara pirmais darbs ir iztraucēt mūsu mieru. “Un atnācis viņš [Svētais Gars] pārliecinās pasauli par grēku, taisnību un tiesu…” (Jāņa ev. 16:8, jaunais tulkoj.) 

Apdomā, kā Tu atver krāsas kannu. Tu droši vien lietotu skrūvgriezi vai tamlīdzīgu instrumentu kā lauzni, lai to dabūtu vaļā. Kannas apmale ir atbalsta punkts lauznim. Ja nebūtu šīs apmales, tad nebūtu, kur atbalstīt lauzni, un tas nestrādātu. 

Evaņģēlijs ir kā lauznis, un tam ir vajadzīga grēku apzināšanās kā atbalsta punkts. Ja cilvēkam nav grēka apziņas, tad evaņģēlijam nebūs “laužņa” spēka šī cilvēka dzīvē. Tas būs kā lauznis bez atbalsta punkta. 

Evaņģēlijs strādā tad, kad Svētais Gars ienes mūsos grēka apziņu, un tādēļ Viņa pirmais darbs ir iztraucēt mūs, pārliecinot (apsūdzot) mūs par grēku. Atskārsme, ka Tev ir grēki, ir Tavs pirmais solis ceļā uz mieru ar Dievu. 

Dieva trīs modinātājpulksteņi 

Svētā Gara pirmais darbs ir parādīt to, kas mūsos ir nepareizs un netaisns, lai mēs ieraudzītu savu vajadzību un būtu gatavi ieklausīties evaņģēlija vēstī. Tas nekad nav patīkami. Nevienam nepatīk tikt pamodinātam, kad tas guļ, bet, ja Tava māja deg, Tu būsi pateicīgs cilvēkam, kas Tevi brīdina. 

Svētais Gars mūs iztraucē nevis tādēļ, ka Viņš ir pret mums, bet tādēļ, ka Viņš redz, kādā stāvoklī mēs atrodamies, un Viņš mūs tik ļoti mīl, ka nevar mūs tādus atstāt. Tev jātiek ārā no turienes! Vai Tu neredzi tās briesmas, kādas Tev draud? Grēks, taisnība un sods! Tu nevari tur palikt!

Mums ar sievu Karenu guļamistabā ir trīs modinātājpulksteņi. Pirmais mūs modina maigi, ar mūziku. Otrs ir uzstādīts dažas minūtes vēlāk, gadījumā, ja mēs noguļam pirmo, un tas jau ir nepatīkamāks. Trešais ir uzstādīts vēl mazliet vēlāk kā pēdējā cerība, ja “visi striķi trūkst”. Tā troksnis ir šausmīgs; un diena iesākas daudz labāk, ja mēs pieceļamies pirms tā apdullinošā trokšņa. 

Dievam ir trīs veidi, kā apturēt (pārtraukt) grēku cilvēka dzīvē. Mēs varētu tos uztvert kā trīs modinātājpulksteņus. Pirmais ir Svētā Gara saudzīgais darbs atvērt Tavu sirdsapziņu un uzrādīt to, kas ir nepareizs un netaisns, lai Tu varētu to mainīt. 

Ja Tu noguli to, tad Svētais Gars, iespējams, runās skaļāk un tiešāk. Tas notika ar Dāvidu. Dievs viņa grēku cēla atklātībā caur pravieti Nātānu. Tas kļuva visiem zināms, un tad Dāvids vērsās pie Dieva grēku nožēlā. 

Ja cilvēks ignorē Dieva otro modinātāju, tad viņa vai viņas situācija kļūst bīstama. Tas notika ar faraonu. Dievs sūtīja pie viņa Mozu, bet faraons atteicās klausīt Dieva pavēlei pat tad, kad tas uz viņu runāja tiešā veidā. Viņš (faraons) turpināja nocietināt savu sirdi, un galu galā faraons nonāca Dieva sodā. 

Apdomā šos trīs “modinātājpulksteņus”: Dieva Gars saudzīgi atmodina sirdsapziņu, Dievs ceļ gaismā slepenu grēku un Visuvarenā Dieva taisnais un tiešais sods. Kuru no šiem trim Tu vēlētos, lai Dievs lietotu, lai atmodinātu Tevi? 

Uzrādīt mums mūsu grēku – tas ir Gara pirmais darbs. Pateicība Dievam, ka tas nav Viņa pēdējais darbs. Viņš mūsos atmodina grēka apziņu (atskārsmi, ka mums ir grēki – tulkot. piez.), bet Viņš mūs nekad neatstāj tādā stāvoklī. 

Prožektora ieslēgšana 

Kad ēku apgaismo prožektors, var redzēt tās skaistumu. Bez prožektora tās skaistums būtu apslēpts tumsā. (1) Svētais Gars ir kā prožektors, kas apspīd Jēzu. Viņš izgaismo to patiesību, ko bez Viņa mēs nespētu ieraudzīt. Viņš atver mūsu saprašanu, lai varam ieraudzīt, kas ir Jēzus un ko Viņš ir paveicis. 

Jēzus teica: “Kad nāks Aizstāvis,…viņš liecinās par mani.” (Jāņa ev. 15:26, jaunais tulkoj.) “Viņš pagodinās mani, jo viņš ņems no tā, kas ir mans, un jums pasludinās.” (Jāņa ev. 16:14, jaunais tulkoj.) Tāpat kā prožektors, Svētais Gars nekoncentrējas pats uz Sevi; Viņš pievērš mūsu uzmanību Jēzum. 

Svētā Gara darbs ir brīnišķīgs. Viņš parāda mūsu vajadzību pēc Pestītāja, un Viņš arī parāda, ka Jēzus ir tas Pestītājs, kas mums vajadzīgs. Tad Viņš šos abus saved kopā. Svētais Gars ir debesu savedējs. Viņš pieved mūs Kristum un vieno Kristu ar mums, tā ka viss, ko Jēzus paveica pie krusta, kļūst par mūsējo. 

Svētais Gars ir persona 

Runādams par Svēto Garu, Jēzus teica: “Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi [jeb Palīgu, jeb Padomdevēju], lai Tas būtu pie jums mūžīgi.” (Jāņa ev. 14:16) Ievēro, ka Jēzus nesaka: “Es jums sūtīšu palīdzību.” Viņš saka: “Es jums sūtīšu Aizstāvi [jeb Palīgu].” Trīs gadus Jēzus bija mācekļu padomdevējs, un Svētais Gars turpinās būt viss, kas viņiem bija Jēzus. 

Svētais Gars ir persona, ne mazāk kā Tēvs un Dēls katrs ir persona, tādēļ mums nevajag par Viņu domāt vienkārši kā par enerģiju vai spēku. Bībele runā par melošanu Svētajam Garam un Svētā Gara apbēdināšanu. (Apustuļu darbi 5:3; Efeziešiem 4:30) Nav iespējams melot spēkam, un nav iespējams apbēdināt enerģiju. Enerģijas uzplūdi mācekļiem nevarētu aizstāt visu to, kas viņiem bija Jēzus. 

Jēzus teica Saviem mācekļiem: “…es aizeju pie Tēva” (Jāņa ev. 14:12, jaunais tulkoj.), bet “…es lūgšu Tēvu, un viņš jums dos citu Aizstāvi, lai tas būtu pie jums mūžīgi, – Patiesības Garu…” (Jāņa ev. 14:16-17, jaunais tulkoj.) Bet tad Jēzus teica: “…es nākšu pie jums.” (Jāņa ev. 14:18, jaunais tulkoj.) Gara klātbūtne mācekļiem nozīmēja, ka ar viņiem patiešām bija Kristus pats. 

Tad Jēzus teica kaut ko vēl pārsteidzošāku: “Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs, un Mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim pie viņa un ņemsim pie viņa mājas vietu.” (Jāņa ev. 14:23) Tātad tur, kur ir Gars, abi – Tēvs un Dēls – ņems (vai taisīs) Sev mājas vietu. 

Tu nevari iepazīt Tēvu bez Dēla vai Dēlu bez Svētā Gara. Tēvs mums Sevi ir atklājis caur Dēlu, un Svētais Gars ir Tas, kas mūs pieved Jēzum. 

“Jūsos” un “pie jums” 

Jēzus lietoja divus vārdus, lai aprakstītu mūsu attiecības ar Svēto Garu: “…tas pie jums paliek un būs jūsos.” (Jāņa ev. 14:17, jaunais tulkoj.) Svētais Gars ir pie mums. Te ir uzmanīgi jāizšķir, tādēļ “neiekrīti lamatās” un nesajauc to, ko domā un runā Tu, ar Gara prātu (it kā tas viss būtu Gara domāts un runāts – tulkot. piez.). Gudri un apdomīgi kristieši atļaus citiem izvērtēt to, ko paši runā. Gars ir pie mums, un bieži vien ir vajadzīgs, lai Viņš mūs izlabo (mūsu domas, vārdus un/vai darbus – tulkot. piez.). 

Jēzus arī teica, ka Gars būs “iekšā” mācekļos. Tas nozīmē, ka te ir savienība (savienošanās). Gars ir kas vairāk nekā mentors, kas mums parāda, kas jādara, un tad atstāj, lai mēs to darām. Viņš dzīvo mūsos, un Viņa klātbūtne dara kristīgo dzīvi iespējamu. 

Jēzus teica: “…jums ir labāk, ka es aizeju. Ja es neaizeju, Aizstāvis pie jums nenāks…” (Jāņa ev. 16:7, jaunais tulkoj.) Ir skaidrs, ka tas nozīmē, ka mācekļiem, kuri trīs gadus bija pavadījuši kopā ar Jēzu, tiks dots kas vairāk. Jēzus bija bijis kopā ar viņiem (pie viņiem), bet tagad caur Garu Viņš būs viņos. 

Tas ir dabiski, ka mums šķiet, ka, salīdzinājumā ar tiem mācekļiem, kas vispirms sekoja Jēzum, mums ir kaut kas mazāk. Bet Kristum ticīgajiem ir dots vairāk. Svētais Gars – paša Jēzus Gars – dzīvo Tevī. Tas ir vairāk, nevis mazāk!

Atvērta 

Dievs Svētais Gars ir Trīsvienības trešā persona, un Viņa darbs mūsu pestīšanā ir kritiski svarīgs. Mēs nevarētu tikt izglābti bez tā, ko Dieva Dēls paveica pie krusta, un mēs netiktu izglābti bez tā, ko Dieva Gars paveic mūsu sirdīs. 

Svētais Gars iztraucē mūs, lai mēs sāktu apzināties un ieraudzītu savu grēku un aptvertu savu vajadzību pēc Pestītāja. Un iztraucēdams Viņš arī izgaismo, lai mēs varētu saskatīt Jēzus godību. Ja Tu esi nācis pie ticības Jēzū Kristū, tad Dieva Gars dzīvo Tevī. (1. Korintiešiem 6:19, 12:13) Tādēļ nekad nesaki, ka Tu nespēj mainīties. 

Piezīmes:

1. Prožektora ilustrāciju es esmu aizņēmies no Dr. Dž.I. Pakera (J.I. Packer). Skat. Packer, Keep in Step with the Spirit (Old Tappan, NJ: Revell 1984), 65ff.