Apsolījums

Kādu dienu Dievs parādījās viņam, tāpat kā Viņš bija parādījies Ādamam un Ievai dārzā. (Apustuļu Darbi 7:2) Dievs teica: “Es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību. Tevī būs svētītas visas zemes ciltis.” (1. Mozus 12:2-3) Tā šis Ābrahāmam dotais apsolījums ir apsolījums mums. Un tas ir, kādēļ Bībeles tālākais stāsts seko Ābrahāma līnijai un viņa dzimtai. 

Dieva apsolījums ir Viņa žēlastības dāvana 

Svētības apsolījums Ābrahāmam ietvēra divas konkrētas lietas. Pirmkārt – svētītus ļaudis. “Es tevi darīšu par lielu tautu.” (12:2) 

Otrkārt – svētītu zemi (vietu). “Tas Kungs sacīja uz Ābrāmu: “Izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēva nama uz zemi, kuru Es tev rādīšu.”” (12:1) Ābrahāms nogāja uz šo zemi, un, kad viņš tur ieradās, Dievs viņam sacīja: “Taviem pēcnācējiem Es došu šo zemi.” (12:7) 

Tas īsumā ir Bībeles stāsts. Tas mums atklāj, kā Dievs ienāk šajā kritušajā, grēcīgajā pasaulē, lai savāktu sev svētītus ļaudis un novestu tos svētītā vietā. Tāpēc šī stāsta nobeigumā mēs redzam to prieku, kāds ir milzīgam ļaužu daudzumam no visām ciltīm un tautām, savāktam kopā Dieva klātbūtnē. (Jāņa Atklāsmes grām. 7:9) 

Bet bija divas problēmas. Vispirms, Dievs apsolīja darīt Ābrahāmu par lielu tautu, bet Ābrahāmam nebija bērnu. Viņš bija septiņdesmit piecus gadus vecs, un Sāra bija tikai desmit gadus jaunāka, tā ka viņiem abiem jau pienācās pensija, un viņi bija stipri pāri gadiem, kad vēl būtu cerības uz bērnu. Otra problēma bija tā, ka tad, kad Ābrahāms ieradās Apsolītajā zemē, viņš atskārta, ka tā ir jau apdzīvota: “Tolaik tai zemē dzīvoja kānaānieši.” (1. Mozus 12:6) Tikai Dievs spēja piepildīt šo apsolījumu. Apsolītā svētība nāk no Dieva un tā balstās tikai uz Dievu. Tā ir žēlastības dāvana. 

Dieva apsolījums tiek saņemts ticībā 

Pagāja gadi, bet nebija nekādu pazīmju, ka viņiem varētu rasties bērns vai arī kānaānieši grasītos atstāt zemi. Bet Ābrahāms “ticēja Kungam, un tas tika pieskaitīts viņam par taisnību.” (1. Mozus 15:6, jaunais tulkoj.) Šis ir viens no vissvarīgākajiem pantiem Vecajā Derībā, jo tas mums atklāj to, kā mēs nonākam pareizās attiecībās ar Dievu. 

Bībele nenorāda, ka Dievs atzina Ābrahāmu par taisnu tādēļ, ka viņš paklausīja, vai tādēļ, ka viņš lūdza. Ābrahāms tika atzīts par taisnu tādēļ, ka viņš ticēja. Tad kam (un ko) tieši Ābrahāms ticēja, lai Dievs viņu atzītu par taisnu? 

Bībele ir viens vesels stāsts, ko mums ir dāvājis Dievs, un tas, kas ir grūti saprotams vienā tās daļā, bieži vien ir paskaidrots citā vietā. Mēs izskaidrojam Rakstus ar Rakstu pašu (citas Rakstu vietas – tulkot. piez.) palīdzību. 

Patīsim Bībeles stāstu uz priekšu līdz Jēzus dienām, un mēs atrodam mūsu Kungu sarunā pieminam Ābrahāmu: “Jūsu tēvs Ābrahāms kļuva līksms, noprazdams, ka redzēs Manu dienu, un viņš to redzēja un priecājās par to.” (Jāņa ev. 8:56)

Divtūkstoš gadu pirms Jēzus dzimšanas Ābrahāmam tika dota mirklīga atklāsme (vīzija) par Jēzu Kristu. Viņš saprata, ka Dievs dāvās viņam pēcnācēju, caur kuru tiks piepildīts Dieva apsolījums svētīt pasauli. Šis pēcnācējs ir Jēzus, Dieva Dēls, kurš nāca pasaulē caur Mariju, Ābrahāma pēcteci. 

Pirmā Bībeles grāmata mums atklāj to, kā mēs varam būt taisni Dieva priekšā, un tā atklāj mums, ka tas ir caur ticību. Ābrahāms tika pestīts tieši tai pašā veidā kā tiekam pestīti mēs – ticībā uz Kungu Jēzu Kristu. Viņš redzēja Kristus dienu no tālienes, un viņš ticēja. 

Lai gan viņš nezināja Jēzus vārdu vai visos sīkumos par krustu, Ābrahāms ar ilgām gaidīja to, ko Kristus paveiks, tāpat kā mēs atskatāmies uz to ticībā. Mēs tiekam atzīti par taisniem Dieva priekšā tikai ticībā uz Kungu Jēzu Kristu. 

Svarīgākais jautājums ir nevis vienkārši “Vai Tev ir ticība?,” bet gan “Vai Tu tici uz Kungu Jēzu Kristu?” Vai Tu tici tāpat kā ticēja Ābrahāms? 

Kā ticība Jēzum dara mūs taisnus Dieva priekšā? Iztēlojies, ka Tev bankā ir rēķins ar lielu iztrūkumu un ka Tavs draugs vēlas Tev izpalīdzēt. Viņš Tev vaicā: “Cik Tu esi parādā?” “10 000 EUR,” Tu atbildi. 

Tavs draugs nolemj Tev palīdzēt, un, kad viņa nauda ir ielikta Tavā rēķinā, Tavs parāds ir samaksāts. Tavs ieguvums ir viņa zaudējums. Tas, kas tika pieskaitīts Tev, tika paņemts no viņa rēķina. Šeit Bībele lieto tādu pašu valodu. Ābrahāms “ticēja Kungam, un tas tika pieskaitīts viņam par taisnību.” (1. Mozus 15:6) 

Lai Kristus dāvātu mums Savu taisnību, Viņam jāuzņemas milzīgs parāds, un to Viņš izdarīja pie krusta. Viss mūsu parāds tika uzkrauts Jēzum, un, kad Tu tici Viņam, Tēvs pieskaitīs Viņa taisnību Tev. 

Dieva apsolījumam ir neiedomājama cena 

“Un notika, ka pēc šīm lietām Dievs pārbaudīja Ābrahāmu un viņam sacīja: “Ābrahām!” Un tas atbildēja: “Te es esmu.” Tad Viņš teica: “Ņem savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli, Īzāku, un ej uz Morija zemi un upurē to tur par dedzināmo upuri uz kāda no kalniem, kuru Es tev norādīšu.” (1. Mozus 22:1-2) Mēs lasām šos pantus un brīnāmies: “Ko gan tas viss nozīmē? Kādēļ Dievs pavēlēja Ābrahāmam to darīt?” 

Dievs bija apsolījis, ka Viņa svētība pasaulei nāks caur Ābrahāma pēcnācēju, bet sākotnēji pēcnācēja vēl nebija. Tad žēlastības rosināta brīnuma rezultātā Dievs dāvāja pēcnācēju. Un tagad Dievs norāda, ka šis svētītais pēcnācējs jāatdod!

Mesijam bija jānāk pasaulē caur Īzāku un viņa dzimtas līniju. Tādēļ Īzākam bija jāpaliek dzīvam, viņam bija jāprecas un jārada bērni. Kā gan apsolījums var tikt piepildīts, ja Īzāks tiek upurēts? 

Ābrahāms nejautāja, kādēļ upuris bija nepieciešams. Tas ir pārsteidzoši, jo tad, kad Dievs atklāja Ābrahāmam par Sodomai pienākošos sodu, Ābrahāms stāvēja Tā Kunga priekšā un aizstāvot lūdza, lai sods tiktu novērsts. (1. Mozus 18:22-23) Bet, kad Dievs norāda, ka ir vajadzīgs upuris, Ābrahāms neizvirza iebildumus. 

Šķiet, ka Ābrahāms saprot, ka, lai Dieva svētība varētu nākt pār pasauli, ir vajadzīgs upuris. Varbūt viņam to atklāja sirdsapziņa. Dievs bija teicis: “Staigā manā priekšā un esi nevainojams.” (17:1, jaunais tulk.) Ābrahāmam bija ļoti tālu līdz nevainojamam. Reiz viņš tika melojis attiecībā uz savu sievu, citu reizi viņš tika smējies par Dieva apsolījumu. Labākajā gadījumā Ābrahāms bija daļēji paklausījis Dievam. Viņš nevarēja ar augsti paceltu galvu teikt: “Es esmu izpildījis visu, ko Dievs man ir pavēlējis.” Viņš nebija nevainojams, un arī mēs tādi neesam. 

Tad kā varēja tikt piepildīts Dieva svētības apsolījums pasaulei, ja Ābrahāms nebija izpildījis tā noteikumus? Bija jānes upuris, un Ābrahāms to apzinājās. 

Dievs sagādā upuri 

Ābrahāmam ar savu dēlu kāpjot kalnā, ir viens dziļi aizkustinošs brīdis: “Tad Īzāks sacīja Ābrahāmam, savam tēvam: “Mans tēvs!” Un viņš sacīja: “Te es esmu, mans bērns.” Tas sacīja: “Te ir uguns un malka, bet kur tad ir upurējamais jērs?” Ābrahāms sacīja: “Gan Dievs pats izraudzīs sev jēru upurim, mans dēls.”” (1. Mozus 22:7-8) 

Kad viņi nonāk kalna virsotnē, tā izskatās, ka Īzāks būs tas upuris. Viņš tika sasiets un uzcelts uz altāra. Īzāks tolaik bija jauneklis, tādēļ aizmirsti varbūt kādreiz redzētus mākslinieka tēlojumus, kur mazs bērns bezpalīdzīgi guļ uz altāra. Īzāks nesa dedzināmo malku uz saviem pleciem. (22:6) Viņš bija pašā dzīves plaukumā un būtu varējis viegli pārvarēt Ābrahāmu, kurš tolaik jau bija vairāk nekā simts gadus vecs, ja viņš to būtu vēlējies. 

Bet Īzāks to nedarīja. Viņš bija gatavs atdot savu dzīvību. Tā nu, te mēs redzam tēvu, kurš ir gatavs atdot savu dēlu, un dēlu, kurš ir gatavs atdot sevi pašu. Un viņi ir vienisprātis tajā, ko viņi dara, lai nestu svētību pasaulei. 

Tad izšķirošajā brīdī Dieva eņģelis sauca no debesīm: “Neizstiep savu roku pret savu dēlu un nedari tam it nekā.” (22:12) 

Tad Dievs sagādāja upuri: “Ābrahāms pacēla savas acis un ieraudzīja aunu aiz sevis, kas ar saviem ragiem bija saķēries krūmājos, un Ābrahāms piegāja klāt, paņēma aunu un nolika to par dedzināmo upuri sava dēla vietā.” (22:13) 

Es ceru, ka Tava reakcija uz šo stāstu būs divējāda. Vispirms, es ceru, ka Tu sarausies šausmās. No mums tiek sagaidīts, ka mēs lasām šo stāstu un vaicājam: “Kas tā par neiedomājamu cenu?!” Otrkārt, es ceru, ka Tu ar apbrīnu noraudzīsies uz to realitāti, uz ko norāda šis stāsts. Dievs nekad nebija paredzējis, lai Ābrahāms patiešām upurētu Īzāku. Bet šis sirdi plosošais stāsts par tēvu, kurš ir gatavs atdot savu dēlu, un dēlu, kurš ir gatavs atdot savu dzīvību, ir dāvāts, lai parādītu mums, ko tas maksāja, lai Dieva apsolījums tiktu piepildīts un lai Dieva svētība varētu nākt pār pasauli. 

Dievs paveica to, ko Ābrahāms un Īzāks varēja tikai ilustrēt. Dievs Tēvs atdeva Savu Dēlu. Dievs Dēls atdeva pats sevi no brīvas gribas. Kā Īzāks nesa malku uz muguras, tā Jēzus nesa krustu uz saviem pleciem. Viņš bija par upuri. Viņš ieņēma mūsu vietu Dieva soda ugunī. 

Dievs Tēvs un Dievs Dēls bija vienisprātis, atdodami sevi Tevis un manis dēļ. Kas ir grūtāk – atdot savu paša dzīvību jeb atdot to, kuru Tu mīli? Dievs izjuta abas šīs agonijas vienlaicīgi. Tēvs nesaudzēja savu paša Dēlu, bet atdeva Viņu no brīvas gribas par mums visiem. (Romiešiem 8:32) Dieva Dēls “mani ir mīlējis un nodevies par mani.” (Galatiešiem 2:20) Dieva apsolītā svētība nāca par neiedomājamu cenu, ko Dievs pats izcieta mūsu labā. 

Atvērta 

Dieva apsolījums svētīt pasauli caur Ābrahāma pēcnācēju ir piepildīts Jēzū Kristū. Dievam Tēvam labpatika sūtīt Savu Dēlu pasaulē, kur Viņš, krustā būdams, nesa mūsu grēkus un atdeva savu dzīvību kā upuri, lai Viņa taisnība var tikt pieskaitīta ikvienam, kas nāk pie Viņa ticībā.