Sods

Vēl tikai viens spiediens un viņš bija piedzimis. Un mirkli vēlāk iesākās troksnis,  pasaules pirmajam jaundzimušajam paziņojot savu ierašanos. Viņa mātei nebija vecmātes. Vienīgais, kas varētu viņai palīdzēt, bija tikai viņas vīrs, un viņam nebija ne mazākās jausmas, ko darīt. Patiesībā arī viņa pati nezināja, ko darīt, bet kaut kā ar Dieva žēlastību viņi abi tika galā sveikā. Tagad viņa turēja rokās savu mazo dēlu, Kainu. 

Ieva sava bērna piedzimšanā droši vien saskatīja Dieva svētību. Galu galā, Dievs bija teicis, ka čūskas galvu sadragās sievietes pēctecis. Iespējams, ka, skatīdamās sava dēla acīs, viņa pārdomāja, kā viņš varētu novērst šos ļaunuma uzplūdus un ļaut viņiem atgriezties paradīzē. 

Ja tās patiešām bija viņas pārdomas, tad viņa droši vien piedzīvoja milzīgu vilšanos, tādēļ ka šis bērns, kura šķietami nevainīgajās acīs viņa raudzījās, vēlāk izrādījās pasaules pirmais slepkava. Viņš ne tikai nebija tas, kas atpestīs savu ģimeni no ļaunuma, bet Kains bija tas, kas ienesa pasaulē jaunu ļaunuma pakāpi un sāpināja savu vecāku sirdis līdz vēl nepieredzētiem dziļumiem.  

1. Mozus grāmatas 4. nodaļa apraksta to, kā Kains kļuva par niknu, sirdīgu jaunekli. Dziņa pretoties Dievam jau mita viņā, un redzot, kā viņa brālis bauda Dieva svētību, vēl vairāk saasināja viņa dusmas. Kains teica savam brālim: “Iesim ārā uz lauka.” Viņi abi izgāja, un, kad tie bija vieni paši, “Kains cēlās pret savu brāli Ābelu un viņu nokāva.” (1. Mozus 4:8) Ļaunums bija sasniedzis jaunu pakāpi, un pirmo reizi parādījās vardarbība. 

Mēs parasti domājam, ka, ja mēs sagādājam mīlošu vidi saviem bērniem, dodam viņiem labu izglītību un vedam tos uz baznīcu, tad rezultātā mums būs dievbijīgi bērni. Bet, kā jau pasaules pirmie vecāki saprata, tas ne vienmēr tā notiek. Kad Ādams un Ieva beidzot saprata, ka ļaunums ir aizvien pieaugošs spēks, tie sāka piesaukt To Kungu. (4:26) Tā bija pirmā lūgšana. Varbūt arī Tu savās sāpēs iepazīsi lūgšanas realitāti. 

Nākošajās paaudzēs grēks vairojās un pletās plašumā. Cilvēku ļaunums uz zemes pieņēmās spēkā, un “viņu sirdsprāta tieksmes ik dienas vērsās uz ļaunu.” (6:5) Pasaule bija “pilna varas darbu.” (6:11) Īsā laika posmā mēs pagrimām no vienas nepaklausības dārzā līdz vardarbības uzplūdiem, kas pārņēma visu pasauli. Cilvēku daba laika gaitā ne tikai neuzlabojas (kā sabiedrībai labpatīk domāt), bet Bībele mums pat atklāj, ka mēs kļūstam aizvien ļaunāki jo vairāk mēs attālināmies no Dieva. 

Dievs ierobežo grēku 

Dievs sūtīja plūdus, lai ierobežotu ļaunuma uzmācīgo spēku. Šie plūdi bija milzīgu postu nesošs sods, ar kura palīdzību Dievs samazināja pasaules populāciju līdz vienai astoņu cilvēku lielai ģimenei, kas tika izglābta šķirstā. (1. Mozus 7:23) 

Kad Noa iznāca no šķirsta, viņam pavērās brīnišķīga iespēja jaunam iesākumam jaunā vidē, kur nebija jānokārto veci rēķini vai jācīnās ar ienaidniekiem. Bet Noa ienesa grēka sēklu sev līdzi jaunajā pasaulē. Un nepagāja necik ilgs laiks, kad viņš piedzērās, un cinisma sēklas jau dīga vienā no viņa bērniem. (9:20-23) 

Kad Karena un es dzīvojām Londonā, mēs pavadījām sešpadsmit gadus cīnīdamies ar lauka tīteni – ātri augošu, vīteņveida nezāli, kas aptinās mūsu rozēm. Šis tītenis bija dziļi iesakņojies mūsu dārza mālainajā augsnē un piestiprinājies pie citu augu saknēm, tādēļ to nebija iespējams iznīcināt. Vienīgais, ko mēs varējām darīt, bija to apgriezt un mēģināt kontrolēt tādā veidā. 

Tāpat ir ar grēku. Kad Tu izvēlies nepaklausīt vienai no Dieva pavēlēm, Tu sēj dzīvu sēklu, un tā augs. Velns Tev stāsta, ka šī pieredze paplašinās Tavu apvārsni, bet patiesībā grēks ienesīs sīvas cīņas Tavā dvēselē. 

Pirmā lieta, ko Bībele mums saka par grēku ir: “Turies tālāk no tā!” Bēdz no ļaunuma. Turies prom no tā cik tālu vien Tu spēj, jo tas ir aizvien pieaugošs spēks. Neļauj sevi nostādīt tādā situācijā, kur Tu iedzīvosies brūcēs, rētās un cīņās, kas, iespējams, būs ar Tevi gadiem ilgi. 

Varbūt Tu šobrīd domā: “Kā es būtu vēlējies to uzzināt daudz gadu atpakaļ, jo es esmu darījis lietas, kuru rezultātā manā dzīvē ir izveidojušies ieradumi, un tagad tie rada cīņas manā dvēselē.” Tas ir lieliski, ka Tu spēj to atzīt. Tu esi atklāts par tām nezālēm, kam Tu esi atļāvis augt, un Tu nevēlies, lai tās pārņem visu Tavu dzīvi. Tagad ir pienācis laiks Tev cīnīties ar tām, un Tu vari to izdarīt tajā spēkā, ko Tev dāvā Dievs. (Vēstule Filipiešiem 4:13) 

Dievs nepieļaus to, ka tītenis pārņemtu visu Viņa dārzu, tādēļ Viņš to apgriež. Ja Dievs nepielietotu sodu šādā veidā, tad grēks izpostītu visu labo. Tādēļ Dievs to nemitīgi apgriež. Ādams un Ieva nepaklausīja Dievam, tādēļ Dievs apturēja viņu grēka izplatīšanos, izraidīdams viņus no dārza. Kains kļuva par pirmo slepkavu, tādēļ Dievs viņu atšķīra no viņa ģimenes. Noas dienās ļaunums vairojās, tādēļ Dievs to ierobežoja ar plūdu palīdzību. Bet grēks turpināja augt, un nepagāja necik ilgs laiks pirms cilvēku kopiena Bābelē atrada jaunu veidu, kā izpaust savu pretestību Dievam.  

Apjukums divdesmit otrajā stāvā 

Ar laiku tika attīstīta jauna tehnoloģija, kas pavēra jaunas iespējas. Ķieģeļi lika pamatus lieliskam projektam: “Celsim sev pilsētu ar torni, kura virsotne sniedzas debesīs! Ar to mēs sev sagādāsim vārdu un netiksim izkaisīti pa visu zemi.” (11:4)

Šī objekta problēma nebija tā augstums, bet gan tā nolūks – pasludināt cilvēka lieliskumu. Cilvēki vēlējās sagādāt slavu paši sev un nodrošināt paši savu aizsardzību un drošību. Jau atkal mēs tīkojām pēc Dieva troņa. 

Dievs vēroja šo cilvēku pilsētas būvi un ļāva tai noritēt līdz zināmam punktam, bet tad Viņš to apturēja (“apgrieza”). Tas Kungs sacīja: “Lūk, tā ir viena tauta, un tiem visiem ir viena valoda. Tas ir tikai sākums viņu rīcībai, un turpmāk nekas, ko tie nodomājuši, vairs nebūs tiem neiespējams. Iesim, nolaidīsimies un sajauksim viņu valodu, ka tie vairs nesaprot cits cita valodu.” (11:6-7) 

Iztēlojies, ka pēdējos divus mēnešus Tu esi strādājis kopā ar kādu vīru Bābeles torņa divdesmit otrajā stāvā. Kādu dienu, kad Tu ierodies darbā un sveicini viņu, viņš atbild ar kaut kādiem nesaprotamiem vārdiem. “Kas viņam piemeties?” Tu drīz vien atklāj, ka pārējie brigādes biedri arīdzan runā nesaprotamā valodā, un Tev šķiet, ka tas ir kāds joks. 

Beidzot, Tev par atvieglojumu, Tu tomēr atrodi visā objektā kādu, kas runā tāpat kā Tu. Tā nu, Tu viņam saki: “Pārējie ir sajukuši prātā. Taisamies prom no šejienes.” Tad jūs abi atrodat vēl kādus, kas runā tāpat kā jūs, un kopā jūs pārceļaties uz citurieni, lai iesāktu jaunu kopienu, kurā visi runās tai pašā valodā. 

Dievs ierobežoja cilvēku pretestību, sajaukdams viņu valodu, un tādējādi “Viņš tos izklīdināja pa visu zemes virsu.” (11:9) Bābele tika pamesta, mazām ģimeņu grupām izklīstot visos virzienos ar nākotnes nesaskaņu sēklu jau viņu sirdīs. Ironija bija tā, ka Dievs izraisīja tieši to, pret ko bija vērsti cilvēku centieni – dalīšanos un izklīšanu, un Viņš to izdarīja tādēļ, lai ierobežotu ļaunuma izplatīšanos un vairošanos. 

Vieta Dieva žēlastībai 

Kad Dievs ierobežo grēku, Viņš arvien atstāj vietu Savai žēlastībai. Ādams un Ieva tika izdzīti no dārza, bet Dievs apsolīja pestītāju. Kains nogalināja savu brāli, bet Dievs dāvāja vēl vienu dēlu, Setu, kurš aizsāka jaunu dzimtu ar cerību. Plūdi aizrāva visus cilvēkus, bet Dievs izglāba Nou un viņa ģimeni šķirstā. Tādēļ, kad Dievs sūtīja savu sodu pie Bābeles torņa, mums atliek brīnīties, kādā veidā Viņa žēlastība izpaudīsies tur. 

Pēc stāsta par Bābeles torni mēs lasām Šema ciltsrakstus, iesākot ar Šemu un pabeidzot ar Teru, Ābrahāma tēvu. (1. Mozus 11:10-26) Dievs parādījās Ābrahāmam tāpat kā Viņš bija parādījies Ādamam dārzā. (Apustuļu darbi 7:2) Pirms tam Ābrahāms neko nezināja par Dievu. Viņa ģimene pielūdza elkus. (Jozuas grām. 24:2) Bet Dievs apsolīja svētīt Ābrahāmu un viņa pēcnācējus, un Viņš apsolīja, ka caur viņa (Ābrahāma) dzimtu tiks svētītas visas pasaules tautas. (1. Mozus 12:1-3) 

Vecās Derības pārējā daļa seko tieši šai dzimtai, kas mūs noved pie Kristus, kurš tika sists krustā un trešajā dienā cēlās augšām. Četrdesmit dienas vēlāk Viņš uzbrauca debesīs. Pēc tam, Vasarsvētku dienā, Dievs pagrieza to, kas notika Bābelē, pretējā virzienā. Kad nāca Dieva Gars, apustuļi atskārta, ka tie spēj spontāni runāt valodās, kuras tie nekad nebija mācījušies, tā ka cilvēki no visām pasaules malām varēja dzirdēt un saprast labo vēsti par Jēzu Kristu savā pašu valodā. (Apustuļu darbi 2:5-8, 11) 

Vai Tu saproti šo pretstatu? Pie Bābeles torņa dažādās valodas bija Dieva sods, kas nesa apjukumu un izklīdināja cilvēkus. Vasarsvētkos valodas bija Dieva svētība, nesdamas saprašanu un vienodamas cilvēkus. 

Stāsts par to, kā Dievs savāc kopā Savus ļaudis, nobeidzas ar kulmināciju Atklāsmes grāmatā, Bībeles pēdējā grāmatā, kur mēs atrodam milzīgu ļaužu pulku no visām ciltīm, tautām un valodām (Atklāsmes grām. 7:9) vienotībā pielūdzam Jēzu Kristu, kurš viņus ir izpircis un savedis kopā: “Pestīšana pieder mūsu Dievam, kas sēd goda krēslā, un Jēram.” (Atkl. grām. 7:10) 

Atvērta 

Dievs sadalīja cilvēci dažādās valodu grupās, lai piebremzētu cilvēku augošo pretestību Viņam. Šī “bremze” bija un ir ļoti efektīva. Cilvēces vēstures gaitā ir bijuši vairāki mēģinājumi apvienot nācijas, bet panākumi šai ziņā ir bijuši ierobežoti un īslaicīgi. 

Bet Dievs vieno cilvēkus no visām tautām caur Jēzu Kristu. Debesīs visi šķēršļi, kas cilvēces vēsturē ir šķīruši cilvēkus vienu no otra – rases, šķiras un valodas – , tiks pilnībā novākti, un Dievs aicina Viņa ļaudis sākt izpaust šo vienotību jau tagad Viņa draudzē.