Aizstāvība

Mātes loma ietver sākotnējo, sāpīgo notikumu, kad sieviete dzemdē bērnu, un to nepārtraukto procesu, kurā viņa rūpējas par bērnu. 

Ja Tu esi māte, Tu zini, kā tas ir. Tu guli, pilnīgi izsmelta pēc garajām dzemdību stundām, ko esi izcietusi, un jau pēc dažām minūtēm māsiņa Tev pasniedz mazo dzīvo “kunkuli” un saka: “Šis mazulis ir jābaro!” 

Pabeigtajam dzemdību darbam seko nepārtraukts darbs, rūpēties par bērnu un apmierināt viņa vajadzības. Mātes darbs nekad nebeidzas!

Jēzus, mūsu Augstā Priestera, kalpošana arī ietver jau pabeigtu darbību un joprojām notiekošo darbu. Pabeigtā darbība ir tas sāpīgais notikums, kurā Viņš upurēja Sevi par mūsu grēkiem, ciezdams un mirdams pie krusta. 

Joprojām notiekošais, nepārtrauktais darbs ir tā kalpošana, kurā Jēzus attiecina (atvedina) uz mums visu, ko Viņš paveica pie krusta, un apgādā mūs ar visu nepieciešamo, lai mūs droši nogādātu debesu mājās. Nepārtrauktais darbs ir tā Kristus kalpošana, ko Bībele sauc par Viņa aizstāvību mums, rūpējoties par mums, sargājot un “barojot” mūs.

Daudz priesteru, daudz upuru 

Vecās Derības laikos bija daudz priesteru: “Turklāt par priesteriem ir kļuvuši daudzi, jo nāve neļāva tiem pastāvīgi palikt amatā…” (Ebrejiem 7:23, jaunais tulkoj.).

Kad Āronam bija pienācis laiks mirt, viņš uzkāpa Hora kalnā kopā ar savu brāli Mozu un savu dēlu Ēleāzaru. Mozus novilka Āronam viņa tērpu un to uzvilka viņa dēlam Ēleāzaram, ar to norādīdams, ka Ēleāzars uzņemsies augstā priestera amatu (4. Mozus 20:22-29). 

Viscaur Vecajai Derībai ikvienam augstajam priesterim sekoja nākošais. Viņi visi kalpoja kādu laiku, bet nāve neļāva tiem palikt amatā. Agrāk vai vēlāk tiem ikkatram bija jānovelk priestera tērps. 

Vecajā Derībā arī bija daudz ziedojumu upuru. Vēstule Ebrejiem norāda, ka Vecās Derības priesteriem vajadzēja “ik dienas upurēt”, vispirms par saviem pašu grēkiem un tad par citu (7:27). Katru reizi, kad tika izdarīts jauns grēks, bija vajadzīgs jauns upuris. Tā, priestera darbs nekad nebeidzās. 

Šo pamatpatiesību ilustrēja arī dizains Saiešanas teltij, kurā priesteri izpildīja savus pienākumus. Pirmajā telpā atradās lukturis (svečturis), galds un maizes (Ebrejiem 9:2). Ievēro, kā tur pietrūkst. Telpa bija skaisti izgaismota. Tur bija galds un maizes, bet nebija krēsla. Priesteri nekad nevarēja apsēsties, jo viņu darbs nekad nebija pabeigts. Vienmēr bija vēl kāds grēks, kas jānosedz (ar kuru jānodarbojas), un vēl nākošais upuris, kas jāziedo. 

Tāds bija stāsts viscaur Vecajai Derībai – daudz priesteru un daudz ziedojumu upuru. Grēks bija problēma, kas nekad netika atrisināta, un upuru ziedošana – darbs, kas nekad nebija pabeigts.

Viens priesteris, viens upuris 

Taču tagad Dievs mums ir devis vienu Augsto Priesteri, kas ir mūžam dzīvs. Jēzum “ir nepārejoša priesterība, jo viņš paliek mūžīgi” (Ebrejiem 7:24, jaunais tulkoj.). Jēzus izgāja caur nāvi un triumfēja pār to. Viņš dzīvo neiznīcīgās dzīvības spēkā. Nekad nepienāks tāds brīdis, kad Jēzum augstā priestera tērps tiks atņemts! Viņš ir mūsu Augstais Priesteris mūžīgi. 

Jēzus nav tāds, kā jebkurš cits priesteris: Viņam “nav nepieciešams kā tiem augstajiem priesteriem ik dienas pienest upurus vispirms par saviem grēkiem un tad par tautas grēkiem; viņš to ir veicis, reizi par visām reizēm pienesdams upurim sevi pašu” (Ebrejiem 7:27, jaunais tulkoj.). 

Pretstatā Vecās Derības priesteriem, kuru darbs nekad nebeidzās, Jēzus upurēja Sevi pašu vienreiz par visiem, un, kad Viņš uzbrauca debesīs, Viņš apsēdās. “…mums ir tāds augstais priesteris, kas nosēdies pie visvarenā Dieva labās rokas debesīs” (Ebrejiem 8:1, jaunais tulkoj.). 

Jēzus ir nosēdies, jo Viņa darbs – atdot Sevi kā upuri par grēkiem – ir pabeigts: “Viss piepildīts!” (Jāņa ev. 19:30). Viņš izdarīja (samaksāja) izlīgumu par mūsu grēkiem, tā ka neviens cits upuris par grēkiem vairs nekad nebūs vajadzīgs. 

Iztēlojies savus grēkus kā lielus akmeņus, ko Tu nēsā sev līdzi somā uz muguras. Vecajā Derībā katru reizi, kad Tu sajuti akmens smagumu savā somā, Tu gāji pie priestera, kurš tad pienesa ziedojumam upuri tieši par to grēku. Katru reizi, kad Tu atkal izdarīji kādu grēku, Tev bija jāiet atpakaļ pie priestera, un Tev bija jāpienes jauns upuris. 

Vecās Derības priesteri izņēma akmeņus no somas. Jēzus paņem somu prom no Taviem pleciem! Viņš rīkojas ar grēku, atdalīdams to no Tevis. Viņš nesa mūsu grēkus mūsu vietā un uznesa tos pie krusta (Pētera 1. vēst. 2:24). 

Bībele mums norāda, ka, ja mēs sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām paši sevi (Jāņa 1. vēst. 1:8). Nekad nav tā, ka Tavā somā nebūtu akmeņu, un Dievs Tevi aicina rīkoties ar grēku savā dzīvē. Taču Tava pestīšana nebalstās tajā, ka Tu iztukšo savu somu. Tā balstās tajā, ka Kristus Tavu somu paņem prom no Taviem pleciem. 

Kristieši dažreiz dzīvo tā, it kā mēs joprojām būtu Vecās Derības laikos. Kad mēs grēkojam, mēs jūtamies tā, it kā esam nonākuši apsūdzībā un esam notiesāti. Taču Jēzus ir rīkojies ar mūsu grēkiem – pagātnes, tagadnes un nākotnes, tos pienaglodams pie krusta (Kolosiešiem 2:14). 

Iemesls, kādēļ Tev Jēzū Kristū vairs nav nekādas pazudināšanas, nav tas, ka Tavā somā nebūtu akmeņu, bet gan tas, ka soma pati ir paņemta prom no Taviem pleciem. Jēzus paņēma to prom no Tevis. Viņš pie krusta ar to rīkojās visā pilnībā un galīgi. 

Jēzus dzīvo, lai Tevi pestītu 

Kā Tu turpinātu šo teikumu: “Jēzus ir spējīgs izglābt tos, kas caur Viņu nāk pie Dieva, tāpēc ka…?” 

Ja Tu teiktu: “Tāpēc ka Viņš mira pie krusta par mūsu grēkiem,” tas būtu pareizi. Taču Vēstule Ebrejiem norāda kaut ko citu: “[Jēzus] var uz visiem laikiem izglābt tos, kas caur Viņu nāk pie Dieva, vienmēr dzīvs būdams, lai tos aizstāvētu.” (Ebrejiem 7:25) 

Aizstāvība (intercesija) ir Jēzus nepārtrauktā kalpošana, kas turpinās. Šobrīd Jēzus glābj tos, kas caur Viņu tuvojas Dievam. Viņš dara visu, kas nepieciešams, lai izvestu Tevi cauri visam, kas Tev stāv priekšā, līdz kamēr Tu droši nonāksi Viņa klātbūtnē debesīs. 

Iedomāsimies, ka pēc tam, kad Jēzus mira pie krusta un uzcēlās no mirušiem, Viņš debesīs atpūstos (“aizietu pensijā” – tulkot. piez.) un vienkārši vērotu, kā mēs tiksim galā. Ja Viņš vienkārši būtu atvēris pestīšanas ceļu un būtu atstājis mūsu ziņā, kā to atrast un kā pa to virzīties, cik daudz cilvēku patiešām nokļūtu debesīs? Neviens! Pestīšana paliktu teorētiska iespējamība, bet patiesībā, reāli neviens netiktu pestīts. 

Taču Jēzus dzīvo, lai iestātos par mums, un, kad Tu tuvojies Dievam caur ticību Viņam (t.i. – Jēzum), Jēzus dos Tev visu, ko Viņš ir nopircis, izliedams Savas asinis pie krusta. Piedošana, attaisnošana, izlīgšana un samierināšana ar Dievu, adopcija Viņa ģimenē, jauna sirds, Viņa Svētā Gara dāvana – katra svētība, ko Tu baudi, un katra žēlastības dāvana, ko Tu saņem, nāk caur Kunga Jēzus Kristus aizstāvības kalpošanu. 

Jēzus ir vienmēr dzīvs, lai iestātos par mums. Viņš nekad nav paņēmis brīvdienu! Viņa uzmanība nekad nav novērsta uz kaut ko citu! Jēzus nepārtrauktā, joprojām notiekošā kalpošana ir sagādāt mums visu, kas nepieciešams, un nodrošināt, lai visi Viņa bērni droši nonāk mājās. Jēzus mira, lai Tevi glābtu, Viņš dzīvo, lai Tevi uzturētu un aizstāvētu, un Viņš nekad Tevi nepalaidīs vaļā. 

Kas dara kristīgo dzīvi iespējamu 

Tavas kristīgās dzīves gaitā Tev priekšā nāks dažnedažādi pārbaudījumi, grūtības, kārdinājumi, bēdas un konflikti. Kā Tava ticība pastāvēs? Kristus ir vienmēr dzīvs, lai iestātos par Tevi. Viņš nes Tavas vajadzības Tēva priekšā, lai Tu tiktu apgādāts ar visu, kas Tev nepieciešams. 

Tam ir brīnišķīga ilustrācija evaņģēlijos. Jēzus zināja, ka Pēteris izjutīs lielu spiedienu, un viņam teica: “…pirms gailis dziedās, tu Mani trīs reizes aizliegsi.” (Mateja ev. 26:34) 

Pēteris bija pārliecināts, ka ir spējīgs sekot Jēzum, bet Jēzus zināja, ka Pēteris neizturēs. Viņš teica Pēterim: “…sātanam ļoti iegribējies jūs sijāt kā kviešus. Bet Es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos.” (Lūkas ev. 22:31-32) 

Kad viņš noliedza Jēzu, Pēterim tā bija milzīga izgāšanās un sakāve, un tās varēja būt viņa stāsta beigas. Bet Jēzus lūdza, lai Pētera ticība nemitētos, un Jēzus lūgšana tika atbildēta, kad Pēteris tika “atjaunots”. 

Tas, ko Jēzus izdarīja Pētera labā, ir lielisks attēls tam, ko Jēzus turpina darīt mūsu labā. Kristus iestājas par Tevi. Tas nenozīmē, ka Jēzus debesīs uz ceļiem agonijā lūdz kā Viņš to darīja Ģetzemanes dārzā. Nē, Viņš sēž pie Tēva labās rokas, un, ko Viņš lūdz, to Tēvs dod. 

Jēzus aizstāvība ir tā, kas dara kristīgo dzīvi iespējamu. Kristum ir teikšana Dieva klātbūtnē, un Viņa vārds atvēl (piešķir) debesu resursus tam spiedienam un tiem kārdinājumiem, ko Tu izjūti šodien. 

Kristus dod spēku, kas atbilst tām nastām, ko Tu nes jebkurā savas dzīves posmā un jebkuros apstākļos. Kad Viņš dubulto Tavu nastu, Viņš var arī dubultot Tavu spēku. 

Palīdzība, kad Tu lūdz 

Zināt, ka Jēzus iestājas par Tevi, dos Tev jaunu stimulu lūgt. Kad mēs jūtam, ka mūsu lūgšanas ir vārgas un ticība vāja, mums šķiet labāk, lai mācītājs vai priesteris lūdz par mums, nekā, kad mēs lūgtu paši. Taču šeit tiek norādīts, ka mums jau ir priesteris, kurš lūdz par mums. 

Jēzus ir Tavs varenais Augstais Priesteris, un Viņš iestājas par Tevi. Viņš stāv starp Tevi un Tēvu, un Viņš pienes Tavus lūgumus Tēvam Tavā vārdā. Tā, kad Tu stomīdamies mēģini lūgt, atceries, ka Jēzus pienes Tavu lūgšanu Tēvam. 

Jēzus teica: “…ko vien jūs Tēvam manā vārdā lūgsiet, viņš jums dos.” (Jāņa ev. 16:23, jaunais tulkoj.) Lūgt Kristus vārdā nozīmē lūgt atbilstoši Viņa gribai. Tas ir apsolījums, ka ik reizi, kad Tu lūgsi kaut ko, kas atbilst Jēzus gribai (pēc Viņa prāta), Viņš stādīs Tavu lūgšanu priekšā Tēvam. Ja Kristus ir Tavs aizstāvis, nekas, ko Tu lūgsi Viņa vārdā, Tev netiks atteikts, jo nekas, ko Viņš lūdz Tēvam, Viņam netiek atteikts. 

Atvērta 

To darbu – nodot Sevi pašu kā upuri par mūsu grēkiem – Jēzus Kristus ir pabeidzis. Tagad Viņš debesīs ir iesaistīts joprojām notiekošā, nepārtrauktā darbā mūsu labā. Viņš mūs glābj, attiecinādams uz mums to, ko Viņš paveica pie krusta. Viņš iestājas par mums, piešķirdams mums visu, kas nepieciešams kristīgajai dzīvei. Un Viņš stāda mūsu lūgšanas priekšā Tēvam, dodams mums pārliecību, ka mūsu lūgšanas tiks uzklausītas un atbildētas.