Nācis pasaulē

Iztēlojies, ka Tu dzīvo uz skaistas salas, kur visapkārt ir brīnišķīgi skati.1 Pludmale stiepjas simtiem jūdžu garumā, un uz salas mājo milzīgs daudzums ļaužu. 

Gadiem ejot, salas iedzīvotāji ir prātojuši un brīnījušies, kas varētu atrasties aiz apvāršņa. Bet salu neviens nekad nav atstājis, un tāpēc neviens to tā arī nezina. 

Salas iedzīvotāji ilgu laiku ir veltījuši savvaļas dzīvnieku, augu, laika apstākļu un iežu pētījumiem. Viņi arī daudz laika ieguldījuši ģimenes dzīves attīstīšanai un veidošanai. Daudz semināru ir noturēts par to, kā veidot veselīgu salas iedzīvotāju laulību un kā audzināt bērnus. 

Visi salas iedzīvotāji ir pēcteči kādiem kuģa avārijā cietušajiem, kas šeit tika izskaloti pēc lielas traģēdijas pirms daudziem gadiem – tas bija tik sen, ka vairums iedzīvotāju par to zina visai maz vai pat neko. 

Salas centrā ir vulkāns. Daži no iedzīvotājiem uztraucas, ka reiz tas varētu atmosties un izvirst, bet lielākā daļa ir secinājuši, ka tas nekad nenotiks. 

Vēsts pudelē 

Kādu rītu, mierīgi pastaigājoties pa pludmali, Tu smiltīs ievēro kaut ko spīdam. Paskatoties vērīgāk, Tu pamani, ka tā ir zaļa pudele, kas izskalota krastā. Tās iekšpusē Tu atrodi zīmīti ar vēsti: “Palīdzība nāk.” 

Savādi. Līdz šim Tu neko tādu neesi manījis. Palīdzība? Kāda palīdzība varētu būt vajadzīga uz tik skaistas salas?

Dažas nedēļas vēlāk Tu atrodi vēl vienu pudeli ar vēl vienu vēsti: “Drīz ieradīsies palīdzība!” Divas pudeles ar to pašu vēsti. No kurienes tās varētu būt te uzradušās? 

Šie atradumi ir savādi satraucoši. Galu galā, Tu dzīvo uz salas, kas ir kā idille, un baudi piepildītu un apmierinātu dzīvi. Bet šīs zīmītes pudelēs norāda, ka pastāv kaut kāda problēma.

Varbūt tur aiz apvāršņa kāds ir? Un varbūt viņš, viņa vai tas liek saprast, ka Tev draud briesmas un ka pastāv plāns kaut ko šajā lietā darīt. 

Bet, skatoties no cita viedokļa, šīs zīmītes varēja uzrakstīt bērni salas otrā pusē. Un, ja viņi iemeta pudeles jūrā, paisums tās viegli būtu izskalojis atpakaļ krastā. 

Lai kā tas arī nebūtu, šīs pudeles un to vēstis neliek Tev mieru: “Palīdzība nāk.” 

Salas iedzīvotāju problēma 

Stāsts par šiem salas iedzīvotājiem var palīdzēt mums aptvert Bībeles kopējo ainu. Dievs Tevi radīja, lai Tu Viņu iepazītu, baudītu un dzīvotu Viņa klātbūtnē. Taču notika milzīga katastrofa. Grēks pārrāva attiecības starp cilvēku un Dievu, un tagad mēs dzīvojam grēcīgā pasaulē, pār kuru, lai gan tā ir skaista, karājas lāsts. Dzīvojot uz šīs salas, mēs visi saskaramies ar daudzām problēmām, bet mūsu lielākā problēma ir tā, ka pienāks diena, kad šī sala tiks iznīcināta. 

Jau no paša iesākuma Dievs apsolīja, ka nāks palīdzība. Gadsimtu gaitā Viņš atkārtoja vienu un to pašu vēsti caur Vecās Derības praviešiem: “Nekrītiet izmisumā! Es sūtu palīdzību. Kāds nāks un glābs jūs no tām briesmām, ko jūs pagaidām vēl pilnībā neizprotat.” 

Tu esi dzimis zemei (valstībai), ko Tu nekad neesi redzējis, bet tur nokļūt Tu vari tikai tad, ja kāds nāk un Tevi izglābj. Tieši tādēļ Jēzus Kristus nāca pasaulē. Viņš ir tā palīdzība, ko Dievs apsolīja jau pašā Bībeles vēsts sākumā. 

Dievs uzņemas iniciatīvu 

Jēzus dzimšana visā pilnībā bija Dieva iniciatīva. Marija bija jauna sieviete, kas gatavojās laulībai ar vīru, vārdā Jāzeps. Viņa bija jaunava un Dievs bija izvēlējies viņu, lai  laistu pasaulē Jēzu Kristu. Tāpēc Viņš sūtīja eņģeli Gabriēlu viņai to pavēstīt: “Nebīsties, Marija, jo tu žēlastību esi atradusi pie Dieva. Un redzi, tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi Dēlu, un sauksi Viņa vārdu: Jēzus.” (Lūkas ev. 1:30-31) 

“Kā tas var notikt…?” Marija vaicāja. (Lūkas ev. 1:34) 

Eņģeļa atbilde mūs noved pie lielākās un svarīgākās mistērijas visā Bībelē: “Svētais Gars nāks pār tevi, un Visuaugstākā spēks tevi apēnos, tāpēc Tas, kas no tevis dzims, būs svēts un taps saukts Dieva Dēls.” (Lūkas ev. 1:35) 

Marijas bērns piedzima Dieva tiešas iniciatīvas rezultātā. Jāzepam ar to nebija nekāda darīšana. Viņš bija “cilvēks no malas”, pasīvs visa šī brīnumainā notikuma novērotājs. Ja Dievs nebūtu viņam pateicis, kas notiks, viņam nebūtu ne mazākās jausmas par to. Dievs viņu pilnībā apgāja; Jāzeps šajā lietā nekādi nepiedalījās.

Bībele satur arī citus stāstus par brīnumainām bērnu ieņemšanām un piedzimšanām. Ābrahāms un Sāra ilgojās pēc bērna, un Īzāka dzimšana bija brīnums, jo viņi abi bija krietni pāri tam vecumam, lai spētu ieņemt bērnu. Tas pats attiecas uz Cahariju un Elizabeti, kuriem piedzima Jānis Kristītājs. 

Šie bērni dzima Dieva īpašas iejaukšanās rezultātā, Viņam darot brīnumu caur tēva un mātes savienošanos. Taču Marija bija jaunava. Jāzepam nebija intīmu attiecību ar viņu pirms šī bērna ieņemšanas, un viņam tādu nebija līdz tam laikam, kamēr bērns bija piedzimis. (Mateja ev. 1:25) 

Dzīvība Marijas klēpī nonāca (tapa) Dieva radošā brīnuma rezultātā, kas ir lieliski aprakstīts eņģeļa vārdos: “Svētais Gars nāks pār tevi, un Visuaugstākā spēks tevi apēnos…” (Lūkas ev. 1:35) 

Jaunā Derība mums māca trīs pamata patiesības par Jēzus identitāti: Viņš ir Dievs; Viņš ir cilvēks; un Viņš ir svēts. 

Dieva pārsteidzošais ceļojums 

Eņģelis paziņoja Marijai, ka viņas bērns būs “Visuaugstākā Dēl(s)” (Lūkas ev. 1:32). Viņš būs “Dieva Dēls” (Lūkas ev. 1:35). Viņš būs “Dievs ar mums” (Mateja ev. 1:23). 

Pirms Jēzus piedzima, Dieva Dēls jau baudīja visbrīnišķīgāko dzīvi. Tava dzīvība iesākās, kad Tu tiki ieņemts savas mātes klēpī. Pirms tā momenta Tu neeksistēji. Dievs lietoja Tava tēva un mātes savienošanos, lai radītu Tevi. 

Taču ar Jēzu tas ir citādāk. Viņa dzīvība neiesākās jaunavas klēpī. Pirms Viņš piedzima stallī, Viņš dalījās mūžīgajā dzīvē ar Dievu: “Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs.” (Jāņa ev. 1:1) Tas, kurš dalījās dzīvē ar Tēvu, atnāca pie mums. Viņš nav cēlies no cilvēku rases, bet Viņš atnāca pie cilvēku rases. 

Šī brīnišķīgā patiesība, ka Jēzus ir Dievs, ir laba ziņa, jo tikai Dievs var dzēst mūsu grēkus un samierināt mūs ar Sevi. 

Mistērija, kas palīdz saprast visu pārējo 

Kad mēs esam aptvēruši, ka Jēzus ir Dievs, ir tikpat svarīgi aptvert, ka Dievs kļuva par cilvēku. Nekad iepriekš tas nav noticis, un arī pēc tam tas nav noticis. 

Vecajā Derībā bija daudz gadījumu, kad Dievs parādījās redzamā veidā. Tādas parādīšanās sauc par teofānijām, un tās varētu salīdzināt ar to, kā aktieris uzvelk tērpu jeb masku. Kad izrāde beidzas, aktieris novelk kostīmu un atstāj teātri. Taču Jēzus piedzimšana bija pilnīgi citāda. Dieva Dēls pats uzņēmās cilvēka miesu. Viņš nepārstāja būt Dievs, bet Viņš patiešām kļuva par cilvēku. 

Tu nekad nespēsi izprast to, kā Dievs varēja kļūt par cilvēku, bet šī atziņa palīdz mums saprast visu pārējo. Kad Tu pieņem un atzīsti, ka Jēzū Dievs kļuva par cilvēku, Viņa apgalvojumi, Viņa brīnumi un Viņa augšāmcelšanās – tie visi atbilst un iederas. 

Tā kā Jēzus ir “Dievs ar mums”, nevienam nebūtu jābūt pārsteigtam, kad Viņš mums atklāj, ka Viņš ir ceļš pie Dieva un ka cita ceļa nav. Un, kad Tu zini, ka Jēzū Dievs ir atnācis pie mums, Tu, iespējams, būsi pārsteigts par to, ka Viņš atļautu saviem ienaidniekiem piesist Viņu krustā. Taču Tu nebūsi pārsteigts par to, ka Viņš uzceļas augšā no mirušiem. Kādu citu iznākumu Tu varētu sagaidīt? 

Jauna veida cilvēce 

Jēzus Kristus ir tāds pats kā mēs visos aspektos, izņemot vienā – Viņš ir svēts (Lūkas ev. 1:35). Tas nozīmē, ka Jēzus it nekad neizdarīja nevienu grēku. Taču tas nozīmē vēl kaut ko. Viņš bija svēts Savās domās, Savos nolūkos un Savā raksturā. Viņš bija svēts visā Savā būtībā. Grēks Viņu nesaistīja, un Viņā nebija iekšējas tieksmes grēkot. Visā cilvēces vēsturē nekad nav bijis neviena cita, par kuru to varētu teikt. 

Apustulis Pāvils bija labs cilvēks, kurš no visas sirds vēlējās dzīvot svētu dzīvi. Viņš piedzima privileģētā ģimenē un tika izglītots vislabākajās skolās. Viņa vecāki deva viņam visu, ko vien viņš varēja vēlēties, izņemot vienu lietu – viņi nespēja dot viņam svētumu. Tā daba, ko viņš bija mantojis no saviem vecākiem, bija tālu no svētas. 

Vecāki nodod saviem bērniem daudz labu lietu, bet svētums nav viens no tām. Mūsos nav svētuma. Viss, kas piedzimst, nav svēts, un, kas ir svēts, tas nekad nebija dzimis līdz tam brīdim, kad pasaulē nāca Jēzus Kristus. 

Jēzus ir celmlauzis jaunai cilvēcei, kas būs svēta, brīva no grēka un tādējādi vairs nebūs pakļauta nāvei. Dieva nodoms vienmēr ir bijis, lai Jēzus būtu viens no daudziem, kuri caur Viņu triumfēs pār nāvi un dzīvos mūžīgi Dieva svētās klātbūtnes priekā. 

Atvērta 

Viscaur Vecajai Derībai Dievs tika apsolījis, ka palīdzība nāk. Jēzū Kristū šī palīdzība ir ieradusies. Dievs Dēls nāca pārsteidzošā ceļojumā. Viņš uzņēmās cilvēka miesu un piedzima no jaunavas. Viņš nonāca lejā, dzīvoja mūsu vidū, gāja uz krustu un tika piesists krustā, lai nestu mūsu grēkus. Būdams Dievs, Viņš norakstīja mūsu grēku parādu un samierināja mūs ar Sevi. Būdams cilvēks, Viņš atbrīvoja mūs no Dieva lāsta. Būdams svēts, Viņš dod mums spēku svētai dzīvei, un pienāks diena, kad Viņš mūs uzņems Viņa svētās klātbūtnes priekā. 

Piezīmes:

1. Oriģinālā ideja adaptēta no Jūdžīna Pītersena (Eugene Petersen) Working the Angles (Grand Rapids: Eerdmans, 1987), 139 ff. Pītersens adaptēja to no Vokera Persija (Walker Percy), The Message in a Bottle (New York: Farrar, Straus & Giroux, 1975).