Kad mūsu ģimene sākotnēji ieradās ASV, mana sieva Karena mācīja pirmsskolas vecuma bērnus kristīgā skolā. Kādu dienu bērni sēdēja uz paklāja un apsprieda prezidenta vēlēšanas. Karena pateica viņiem, ka viņa vēlēšanās nevēlēs, un vaicāja tiem, kā viņi domā, kādēļ tā.
“Vai tas ir tādēļ, ka Jūs esat pārāk veca?”
“Vai tas ir tādēļ, ka Jūs mācāt mūs?”
“Vai tas ir tādēļ, ka Jums vēlāk jāiet uz kādu tikšanos?”
Beidzot kāds apdāvināts bērns vaicāja: “Vai tas ir tādēļ, ka Jūs nākat no Anglijas, misis Smita?”
“Jā,” teica Karena, “un vai jūs zināt, kā viņi mani sauc? Par pastāvīgi dzīvojošu citplanētieti.” (Angliski “alien” var nozīmēt gan “svešzemnieks”, gan “citplanētietis” – tulkot. piez.)
Divas nedēļas vēlāk, kad bērni sēdēja uz paklāja savu rīta lūgšanu laikā, viena maza meitene sāka lūgt par manu sievu: “Mīļais Kungs, palīdzi, lai cilvēki pārstāj saukt misis Smitu par citplanētieti. Tas nepavisam nav laipni!”
Svešzemnieki ar debesu pasi
Bībele lieto vārdu svešzemnieki jeb piedzīvotāji, lai aprakstītu Dieva ļaudis. (Pētera 1. vēst. 2:11) Tu šai pasaulei nepiederi uz visiem laikiem. Tava piederība ir citā pilsētā, “kuras cēlējs un radītājs ir Dievs” (Ebrejiem 11:10), un Tu nevari saprast savu dzīvi šajā pasaulē, kamēr Tu neaptver, ka šī nav tā, kam Dievs Tevi ir radījis.
Ja Tu esi kristietis, tad Tu esi kā cilvēks, kas nēsā divas pases. Vienai no tām notecēs termiņš, tādēļ ka tad, kad Kristus atgriezīsies, tautas, kurām mēs šobrīd piederam, tiks atstātas pagātnē. Bet Tava debesu pilsoņa pase nekad neizbeigsies. Tā paliks uz visiem laikiem.
Kristīgās dzīves izmaņa ir prast dzīvot šajā pasaulē tā, lai tā Tevi “neaprij”. Mums ir jāizmanto savas īsās dzīves šeit, lai sagatavotos mūžīgajai dzīvei, kura tuvojas.
Pusaudzis nolaupīts!
Iztēlojies Daniēlu Jeruzalemē sēžam savā skolas solā. Pie durvīm atskan klauvējiens. Pēc brīža iebrūk trīs Nebukadnēcara armijas kareivji, un Daniēls tiek aizvests septiņsimt jūdzes tālu uz Bābeli. Viņa vecāki ir šokēti, bet viņi nekādi nespēj to apturēt.
Kad Daniēls ierodas Bābelē, viņš atskārš, ka ar viņu ne tikai neapiesies vardarbīgi un neliks cietumā, bet pat izturēsies pret viņu kā pret ķēniņa ģimenes locekli un uzņems vislabākajā skolā. Viņu izvēlas, lai piedalītos vadošajā izglītības programmā, kas viņu sagatavos taisnā ceļā kalpošanai ķēniņam. Ja viņš izdarīs pareizos gājienus, viņš saņems visaugstāko amatu Bābelē.
Spiediens pielāgoties un pakļauties
Uzaudzis dievbijīgu cilvēku ietekmē, Daniēls tika ielikts jaunā vidē, kur viņš bija pilnīgi anonīms. Tie, kas daudz ceļo, pazīst šo spiedienu. Kad Tu iekāp lidmašīnā jeb reģistrējies viesnīcā, Tevi neviens nepazīst. Tu vari būt tas, kas gribi būt, un tam līdzi nāk savs spiediens.
Daniēls tika nodots aizbildņa Aspenasa uzraudzībā, kurš bija nozīmēts mācīt viņam Babiloniešu literatūru un valodu. (Daniēla 1:4) Ja viņš būtu Jeruzalemē, Daniēls būtu mācījies Ebreju valodu un studējis Bībeli. Bet Bībele nebija iekļauta Babilonijas mācību plānā.
Tā vietā Daniēlam nācās iepazīties ar lielu klāstu visādu mācību, no kurām lielākā daļa bija tiešā konfliktā ar to, ko viņš kā bērns bija mācījies no Bībeles. Piepildot Daniēla prātu ar Babilonijas mācībām, Aspenass mēģināja sagraut Daniēla īpatno ticību Dievam, tā lai pēc trim gadiem augstskolā viņš iegūtu pilnīgu Babilonijas pasaules uzskatu. Viņš, protams, joprojām būtu jūds, bet domātu un rīkotos kā Babilonietis.
Bez šī mācību plāna izaicinājumiem, Daniēlam vēl bija jāiztur spiediens no viņa aizbildņa un citiem studentiem: “Kā Tu nopietni vari būt pārliecināts, ka Tavs Dievs ir vienīgais Dievs? Kā Tu vari domāt, ka esi vienīgais, kas zin patiesību?” Mūsdienās kristīgie jaunieši laicīgajās universitātēs piedzīvo tieši to pašu spiedienu.
Vecāki dažreiz raizējas par to, ko viņu bērniem māca skolā. Skolēni un studenti bieži studē literatūru, kas ir pilnīgā pretrunā ar patiesību. Bet tas nav nekas jauns. Daniēls bija tieši tādā pašā situācijā, un Dievs mums ir devis paraugu, kā stāvēt pretī šim spiedienam. Tā vietā, lai satriektu Daniēlu, viņa laicīgā izglītība patiesībā veidoja viņa raksturu. Dieva labvēlībā, tā kļuva par kalēja laktu, uz kuras viņa ticība tika izkalta līdz briedumam.
Smalkās dzīves garša
Viscaur viņu vēsturei, Dieva ļaudis ir piedzīvojuši divus atšķirīgus apspiešanas veidus. Faraona plāns bija vajāt Dieva ļaudis. Viņš bija nežēlīgs un apspieda tos ar smagiem darbiem. Sātans mūsdienās izmanto to pašu taktiku daudzās vietās, kur kristieši tiek apspiesti ticības dēļ.
Bet Nebukadnēcara plāns bija izsmalcinātāks. Viņa stratēģija bija asimilēt Dieva ļaudis Bābeles kultūrā, atverot viņiem durvis visādām iespējām un ātri virzot tos uz panākumiem.
Mūsu dvēseļu ienaidnieks joprojām lieto Nebukadnēcara taktiku, un tā ir sevi pierādījusi kā ļoti efektīgu. Šī stratēģija ir ļoti vienkārša: vispirms apreibināt Dieva ļaudis ar šīs pasaules valdzinājumiem un greznumiem. Pēc tam – sagraut viņu atšķirīgos ieradumus un vērtības, kamēr viņi ir tā asimilēti kultūrā, ka viņu īpašais aicinājums dzīvot Dieva godībai ir pilnīgi pārņemts un nosmacēts.
Daniēlam tika piedāvāts “ik dienas ēdien(s) no ķēniņa galda”, bet viņš “cieši apņēmās savā sirdī neaptraipīt sevi ar ēdienu no ķēniņa galda”. (Daniēla 1:5, 8) Daži uzskata, ka tas bija sakarā ar jūdu ēdienu noteikumiem, bet es domāju, ka Daniēls saprata, ka Nebukadnēcars mēģina viņu savaldzināt ar dzīves perspektīvām Bābelē. Un viņš bija apņēmies, ka tas nekad nenotiks. Viņš dzīvos, kalpos un “plauks” Bābelē, bet viņš neļaus Bābelei sagūstīt viņa sirdi.
Daniēls gribēja atrast veidu, kā to ikdienā paturēt prātā. Tādēļ viņš izvēlējās ieviest sev šo disciplīnu. Viņš atraidīja piedāvājumu katru dienu apmeklēt pilsētā labāko restorānu un tā vietā ēda brūnā papīra tūtā līdzpaņemtās dārzeņu pusdienas. Viņš to nedarīja kaut kādu ārišķīgu noteikumu dēļ, bet gan iekšējas vēlmes rezultātā. Tā bija disciplīna no brīvas gribas, ieviesta, lai atgādinātu sev viņa īpašo aicinājumu.
Vai Tu praktiski un bez ilūzijām raugies uz tiem dažādajiem spiedieniem, ko šī pasaule izdara uz Tevi? Katru dienu Tevi bombardē ar egocentrisku dzīves uzskatu, kurā Dievam nav vietas. Tev ir nepieciešama stratēģija, kā tam pretoties.
Attīstīt spēju atteikt
Tāpat kā Daniēlam, mums jāatīsta spēja atteikties no bezdievības (Titam 2:11-12), un tas iesākas ar mazām lietām.
Daži kristieši pieiet šai lietai tā, it kā praktiskās dzīves lēmumos mums būtu jāatbild tikai viens jautājums. Mēs vaicājam: “Vai tas ir pareizi jeb nepareizi?”, un, ja vien tas nav kaut kas nelikumīgs (nelegāls) vai amorāls, tad mēs dedzīgi apstiprinām savu brīvību to baudīt. Bet pastāv vēl viens jautājums, kas mums jāuzdod, par lietām mūsu brīvības sfērā: “Vai tas ir gudri?”
Kādas izklaides Tev izvēlēties? Uz kurām ballītēm Tev iet? Ar kuriem draugiem Tev uzturēt sakarus? Par kādām lietām izdot naudu? Daniēla piemērs mums atgādina, ka, pieņemot lēmumus šajās lietās, mums jāņem vērā risks, ka pamazām varam tikt ievilkti pasaulīgajās vērtībās un dzīvesveidos.
Daniēls nespēja mainīt to, ko viņam mācīja skolā, bet viņš varēja savā dzīvē radīt ieradumu, kas viņam ik dienas atgādināja, ka viņš ir Dieva kalps.
Uzticīgs un panākumiem bagāts
Dievs Daniēlam un viņa draugiem deva lielus panākumus viņu studijās. Viņš “piešķīra [viņiem] ieskatu un saprašanu visādās gudrībās un zinībās”. (Daniēla 1:17)
Uzticībai un panākumiem nebūt nav jābūt pretstatiem, kas viens otru izslēdz; tie ir dabīgi partneri. Daniēls parādīja sevi kā uzticamu mazās lietās, un Dievs uzticēja viņam lielākas lietas. Viņš tika iecelts vadošajā amatā vienā no visspēcīgākajām valdībām tajā laikposmā.
Neiedomājies, ka uzticība Kristum nozīmē apmierināties ar mazām lietām. Daniēls pierādīja, ka viņš ir uzticams. Viņš bija uzticīgs Dievam, un Tas Kungs atvēra viņam iespēju durvis. Viņš kļuva par otro augstāko valdības vīru pēc Bābeles ķēniņa, un viņam tika dāvāta tāda ietekme, par kādu viņš pat nebija sapņojis.
Tāpat kā Daniēlam, arī Jēzum, kad Viņš tika kārdināts, priekšā stāvēja pasaules pavedinošie vilinājumi, un pie krusta Viņš piedzīvoja arī pasaules atklāto naidīgumu. Viņš triumfēja pār to visu un varēja teikt Saviem mācekļiem: “Turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!” (Jāņa ev. 16:33)
Atvērta
Daniēls dzīvoja dievbijīgu un panākumiem bagātu dzīvi labklājīgā un bezdievīgā sabiedrībā, pielietodams labprātīgu atturību. Dievs mūs neaicina uz stingru askētismu, bet nedisciplinēta nodošanās baudām grauj dievbijību.
Pārticības, varas un baudu pievilcība ir spēcīga un viegli var pārņemt un sagūstīt Tavu sirdi. Tev nepieciešama tāda mīlestība uz Dievu, kas ir stiprāka par to. Mīlestībai uz Kristu piepildot Tavu sirdi, tā pamazām izspiedīs mazākās mīlestības, kas citādi spētu Tevi sagūstīt.
