Galvenā vēsts, ko Jēzus sludināja, bija vienkārša un skaidra: “Dieva valstība ir klāt. Atgriezieties no grēkiem un ticiet evaņģēlijam!” (Marka ev. 1:15) Valstība ir vieta, kur valda ķēniņš, un, kad Jēzus runāja par “Dieva valstību,” Viņš runāja par svētību tādai dzīvei, kurā valda Dievs.
Tie, kuru dzīvēs valda Dievs, pieder Viņa valstībai; un Jēzus skaidri norādīja, ka šī privilēģija ir pieejama ikvienam. Vienīgais noteikums, lai iekļūtu Dieva valstībā, ir nožēlot grēkus un ticēt labajai vēstij – evaņģēlijam. Neviens nevar baudīt valstības labumus, ja tas nepakļaujas Ķēniņam.
Apustuļu ticība
Jēzus aicināja daudz cilvēku sekot Viņam, bet Viņš izvēlējās divpadsmit, lai tie būtu Viņa apustuļi. Viņu īpašā loma bija būt kopā ar Jēzu, sludināt un izdzīt ļaunos garus. (Marka ev. 3:14-15) Viņiem bija tā priekšrocība redzēt Jēzus darītos brīnumus un pierakstīt to, ko Viņš teica un darīja.
Ceļojot kopā ar Jēzu, Viņš mācīja tiem paklausīt Dievam, mīlēt vienam otru un dzīvot ticīgu dzīvi pakļāvībā Dievam.
Kad Jēzus bija viens ar mācekļiem, Viņš vaicāja tiem: “Ko jūs sakāt – kas es esmu?” (Mateja ev. 16:15, jaunais tulkoj.) Pēteris panācās uz priekšu un teica visu vārdā: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” (Mateja ev. 16:16) Pavadījuši trīs gadus kopā ar Jēzu, mācekļi bija pārliecināti, ka Viņš bija Tas Apsolītais, uz kuru bija norādījusi visa Vecā Derība.
Jēzus izvēlējās tajā brīdī atklāt mācekļiem, kas Viņu sagaida nākotnē: “Cilvēka Dēlam būs daudz jācieš, jātiek vecajo un virspriesteru, un rakstu mācītāju atmestam un nonāvētam, un trešajā dienā tam būs augšāmcelties.” (Lūkas ev. 9:22, jaunais tulkoj.)
Jēzus zināja, kas Viņam stāvēja priekšā. Viņš nebija pārsteigts par tām ciešanām, kādas Viņam bija pie krusta. Viņš tām bija sagatavojies. Viņš bija nācis, lai ”atdotu savu dzīvību kā izpirkšanas maksu par daudziem” (Marka ev. 10:45), un Viņš gāja uz Jeruzalemi, lai izpildītu šo nolūku.
Mirkļa ieskats nākotnē
Apmēram nedēļu vēlāk Jēzus ņēma trīs no saviem mācekļiem uz lūgšanu retrītu. Viņi kopā kāpa kalnā, un, kad viņi nonāca tā virsotnē, Jēzus dāvāja Pēterim, Jēkabam un Jānim mirkļa ieskatu nākotnē. Jēzum lūdzot “Viņa vaigs mainījās un Viņa drēbes tapa mirdzoši baltas.” (Lūkas ev. 9:29, jaunais tulkoj.)
No Jēzus plūda satriecošs mirdzums, un ir skaidrs, ka šiem trim mācekļiem pietrūka vārdu, lai aprakstītu, kā Viņš izskatījās. Marks pierakstīja, kā Pēteris to atsauca atmiņā, ka Jēzus drēbes izskatījās “mirdzoši baltas, kā neviens balinātājs uz zemes nespēj balināt.” (Marka ev. 9:3, jaunais tulkoj.)
Mēs šo notikumu saucam par Apskaidrošanu (angliski – Transfiguration, tulkot. piez.). Jēzus parādīja saviem mācekļiem to godību, kādā Viņš nāks pēc savas nāves un augšāmcelšanās. Mācekļiem vajadzēja to redzēt. Pēc nedaudz dienām viņi redzēs Jēzus seju sasistu, zilumainu, ar pletni šaustītu un sadauzītu. Viņš būs tā izkropļots, ka būs gandrīz neiespējami Viņu atpazīt. (Jesajas grām. 52:14)
Viņam galvā būs uzspiests ērkšķu vainags. Un, pēc sešu stundu karāšanās pie krusta, gaisma Viņa sejā izzudīs, un Viņa acis aptumšos nāve. Mācekļiem bija nepieciešams zināt, ka tās nebūs beigas, tādēļ Jēzus viņiem atklāja šo mirkļa ieskatu tajā godībā, kas atrodas krusta viņā pusē.
Divi vīri, Mozus un Ēlija, parādījās kopā ar Jēzu. Tie dalījās tajā godībā, kas plūda no Viņa. Tas droši vien ļoti pārsteidza mācekļus. Bija pagājis tūkstoš piecsimt gadu kopš Mozus nāves un apmēram septiņsimt kopš Ēlijas, bet te viņi bija, dalīdamies ar Jēzu Viņa godības pilnajā spožumā.
Mācekļi tobrīd nespēja to visu nemaz aptvert, bet tas bija skaidrs norādījums uz to, ka nāve nebūs ne Jēzus, ne Viņa ļaužu gals. Viņiem priekšā stāv vēl milzīga godība.
Satriecošais padebesis
Taču visdramatiskākais moments visā šajā notikumā vēl tikai sekoja. Mācekļiem sarunājoties ar Jēzu, viņus apņēma padebesis. Viņi tūlīt atskārta, kas norisinājās. Kad Dievs deva Mozum Desmit Baušļus uz Sinaja kalna, Viņa klātbūtne bija nonākusi uz to padebesī. Tāds pats Dieva klātbūtnes padebesis tika piepildījis templi Sālamana dienās. Un tagad Dieva klātbūtnes padebesis nāca pie viņiem. Mācekļi bija pārbijušies un nokrita pie zemes, līdz Jēzus tos piecēla. (Mateja ev. 17:6-7)
Kad Dievs nonāca satikties ar Mozu uz Sinaja kalna, Viņš runāja dzirdamā balsī. Un arī tagad Dieva balss bija dzirdama: “Šis ir Mans Dēls, Mans izredzētais, to klausait!” (Lūkas ev. 9:35)
Skats no trešā kalna
Mācekļi nebūtu varējuši saņemt labāku attaisnojumu savai ticībai uz Kungu Jēzu Kristu. Viņi bija redzējuši, kā Jēzum atkārtoti pretojās cilvēki, kuri sevi uzskatīja par ekspertiem Mozus bauslībā. Taču tagad viņi savām acīm bija redzējuši Mozu pašu parādāmies kā liecinieku tām lietām, uz kurām Jēzus pretendēja.
Vēl vairāk, Dievs Tēvs pats tika runājis dzirdamā balsī, apstiprinādams, ka Jēzus patiešām ir Viņa Dēls un pavēlēdams mācekļiem klausīt Viņu. Daži uzskatīja Jēzu par lielisku mācītāju, brīnumu darītāju vai pravieti. Citi noraidīja Viņu kā dēmonu apsēstu. Taču Dievs Tēvs Viņu apstiprināja par Savu Dēlu.
Vēlāk apustulis Jānis rakstīja šos vārdus par Jēzu: “Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušajam Dēlam, pilnu žēlastības un patiesības.” (Jāņa ev. 1:14, jaunais tulkoj.)
Šī apskaidrošanas godība sagatavoja Jēzu un mācekļus tam, kas viņiem stāvēja priekšā Jeruzalemē. Stāsts par to mūs ved nākošajā tumšajā ielejā.
