Lai izmainītu sabiedrības nostāju, ir vajadzīga tikai viena paaudze; un tiešām neticami, bet pēc visa, ko Dievs bija paveicis, tikai tik maz laika bija nepieciešams, lai Viņa ļaudis aizmirstu Viņu pavisam. Pēc tam, kad Jozua un viņa paaudze nomira, “cēlās jauna paaudze pēc viņiem, kas nepazina To Kungu, nedz arī Viņa darbus, ko Viņš bija darījis Israēlam” (Soģu grām. 2:10). Ar to iesākās tumšs laiks Dieva ļaudīm, kas ilga apmēram trīssimt gadu (apmēram 1300. -1000. gads pirms Kristus).
Dievs bija dāvājis saviem ļaudīm visunepieciešamo, lai jaunā tauta varētu plaukt. Katrai no divpadsmit ciltīm bija savi vadītāji, un katra cilts bija apņēmusies palīdzēt aizstāvēt citas. Viņi dzīvoja pēc vienādiem likumiem, kuru uzdevums bija veicināt tādu dzīvi, kas koncentrējas uz Dievu, un viņu vienotību stiprināja regulārie pateicības svētki, ko viņi svinēja kopīgi.
Bet jau tikai pēc vienas paaudzes, tas viss bija zudis. Piedalīšanās svētkos saruka, tika organizēti citādi pasākumi, un drīz vien nacionālās vienotības sajūta bija zudusi. Ciltīs mazinājās apņēmība aizstāvēt vienai otru, un tā vietā, lai dzīvotu kopā zem Dieva baušļiem, “ikviens darīja to, kas tam likās taisns paša acīs” (Soģu grām. 17:6, 21:25). Tā rezultāts, protams, bija haoss.
Riņķošana pa apli
Soģu grāmata apraksta notikumu virkni, kas (kā pa apli, tulkot. piezīme) atkārtojās daudz reižu šo trīssimt gadu laikā. Tā iesākās, kad Dieva ļaudis pievērsās elkiem (Soģu grām. 2:11-12). Dievs bija aicinājis savus ļaudis dzīvot tā, lai atspoguļotu Viņa raksturu. Tādējādi, kad viņi vēlējās darīt to, kas bija taisns viņu pašu acīs, viņi radīja savus dievus-elkus, kuri apstiprināja viņu vēlmes.
Tas bija tiešs pirmā baušļa pārkāpums, tāpēc Dievs nodeva viņus viņu ienaidnieku rokās, kuri ielauzās zemē un to izlaupīja (2:14).
Tad ļaudis sāka saukt uz Dievu pēc palīdzības, un Dievs dāvāja viņiem vadītāju (sauktu par soģi), kas viņus atbrīvoja (2:16). Dieva Gars nāca pār šiem militārajiem vadītājiem, dāvādams tiem panākumus cīņās. Tie atjaunoja drošību zemē, un parasti šī vadītāja dzīves laikā valdīja miers. Taču drīz pēc vadītāja nāves ļaudis atgriezās pie saviem elkiem, un viss cikls atsākās atkal no jauna (2:18-19).
Apdāvinātība bez tikumiem
Vislabāk pazīstamais un visspilgtākais no soģiem bija Simsons. Dievs dāvāja viņam neparastu dāvanu – milzīgu spēku, kas viņam ļāva izcīnīt ievērojamas uzvaras Dieva ļaužu labā.
Simsons bija izcils varonis, kas iedvesa cerību, kad viss jau šķita zaudēts. Valstī, kura bija ienaidnieku pārņemta un izpostīta, tomēr bija viens vīrs, kurš spēja cīnīties par savu ļaužu atbrīvošanu ar apbrīnojamiem rezultātiem. Viņš bija spējīgs pieveikt tūkstoš filistiešu tuvcīņā, bruņojies tikai ar beigta ēzeļa žokļa kaulu (Soģu grām. 15:15).
Taču problēma bija viņa raksturā – šis lielais fiziskais spēks viņā nebija savienots ar tikumīgu raksturu. Viņa laulība un personīgā dzīve bija haotiskas, un dažreiz viņš uzvedās kā nepilngadīgs noziedznieks! Simsona apdāvinātība krietni pārsniedza viņa tikumību, un šis stāsts liek lasītājam domāt: “Dievam noteikti padomā ir kāds labāks atbrīvotājs saviem ļaudīm nekā šis!”
Meklējot vadītājus
Pārliecinošu vadītāju un vispārpieņemtu tikumības normu trūkuma rezultātā dzīve Kānaānā kļuva arvien haotiskāka. Dieva ļaužu vidū auga neapmierinātība, un viņi sāka lūkoties pēc citāda vadītāja.
Nenoliedzama vājība soģiem bija tā, ka viņiem trūka pēctecības. Citām tautām bija ķēniņi ar pastāvīgām armijām, un, kad ķēniņš mira, tad tūlīt tika kronēts viņa pēctecis.
Dievs nebija nozīmējis ķēniņu viņu vidū tā vienkāršā iemesla dēļ, ka Dievs pats bija viņu Ķēniņš. Paļauties uz Dievu nozīmēja dzīvot ticībā, bet ļaudis labāk vēlējās, lai viņus vada kāds ar miesu un asinīm.
Dievs brīdināja ļaudis par prasībām, kādas nākotnē izvirzīs ķēniņi, bet viņi jau bija izlēmuši. Tauta vēlējās ķēniņu (1. Samuēla grām. 8:8-20). Tā nu Dievs dāvāja viņiem to, ko viņi lūdza, un Samuēls svaidīja Saulu par Israēla pirmo ķēniņu.
Lielā vilšanās
Saula augums un izskats bija monarha cienīgi, bet galu galā viņš sagādāja lielu vilšanos. Viņa agrīnās uzvaras padarīja viņu augstprātīgu, un viņam sāka likties, ka viņš var izvēlēties, kurām Dieva pavēlēm paklausīt un kurām ne. Viņš bija pārliecināts, ka pienesot Dievam upurus, viss būs kārtībā. Viņš nebija sapratis, ka reliģiskie rituāli ir tukši un nenozīmīgi, ja tie neizriet no paklausības Dievam (1. Samuēla grām. 15:22).
Pravietim Samuēlam tika dots neapskaužams uzdevums – uzrādīt Saulam viņa maldus. “Tu esi Tā Kunga vārdu atmetis, un tagad arī Tas Kungs ir Tevi atmetis, un tu nevari vairs ilgāk būt ķēniņš pār Israēlu.” (1. Samuēla 15:26)
Sauls būtu varējis pieņemt Dieva audzinošo sodu un sākt jaunu paklausības nodaļu savā dzīvē. Taču viņš tā nedarīja. Tā vietā viņš kļuva apsēsts ar nemitīgu Dāvida vajāšanu, kuru Dievs bija izvēlējies par nākamo Israēlas ķēniņu, un sava mūža pēdējos gadus viņš centās graut nākotni.
Beigu beigās Sauls izdarīja pašnāvību kaujas laukā (1. Samuēla 31:4). Tās bija bēdīgas beigas traģiskai dzīvei, un beidzot tās atnesa noslēgumu tai ilgajai, drūmajai haosa ielejai, kurā Dieva ļaudis bija dzīvojuši.
Skats no trešās ielejas
Trešā ieleja mums māca, ka izvēles un lēmumi ir svarīgi. Kad tauta atmet Dieva baušļus, sabiedrības pamatstruktūra drīz vien sairst. Iespaidīgi vadītāji, kuriem trūkst godīguma un viengabalainības, beigās vienmēr atnesīs vilšanos. Nepareiza izvēle vienmēr noved pie sāpīgām sekām.
Bet šajā haotiskajā ielejā ir arī cerība. Dievs nekad nepameta savus ļaudis. Pat tad, kad viņi pieņēma neatgriezeniskus lēmumus, kā, piemēram, iecelt ķēniņu, Dievs joprojām palika uzticīgs savam apsolījumam un turpināja piepildīt savu nodomu.
Dievs izpērk mūsu nepareizos lēmumus, un Viņš attīsta savu nodomu mūsu dzīvēm arī caur apstākļiem, kuriem nekad nebija jānotiek. Neviens lēmums vai izvēle, lai cik nepareizi, nevar likt Tev nonākt tādā stāvoklī, kurā Dieva žēlastība nespēj Tevi aizsniegt. Šī žēlastība jau atkal gatavojās izlauzties pie Dieva ļaudīm caur jaunu ķēniņu, kura vārds bija Dāvids.
