Save to home screen
Open the Bible can be just a tap away! Tap the icon at the bottom of your browser and choose "Add to Home Screen"
Close

Login

Sign in to Open The Bible:

Sign up

Save your progress by creating a FREE account! Get started by filling out the info below:

Account Recovery

Request a new password:

Enter your email address below and a temporary password will be emailed to you. You may change the password the next time you log in.

Ezras grāmata 7:1-28

1 Un pēc šiem notikumiem Persijas ķēniņa Artakserksa valdīšanas laikā Ezra, Serajas dēls, kas bija Asarjas dēls, tas Hilkijas dēls, 2 tas Šaluma dēls, tas Cadoka dēls, tas Ahituba dēls, 3 tas Amarjas dēls, tas Asarjas dēls, tas Merajota dēls, 4 tas Zerahjas dēls, tas Usija dēls, tas Bukija dēls, 5 tas Abišuas dēls, tas Pinehasa dēls, tas Ēleāzara dēls, tas augstā priestera Ārona dēls, – 6 šis Ezra devās prom no Bābeles. Viņš bija izglītots rakstu mācītājs, mācīts Mozus bauslībā, ko Tas Kungs, Israēla Dievs, bija devis, un tā kā Tā Kunga, viņa Dieva, roka bija pār viņu, tad ķēniņš deva viņam visu, ko viņš lūdza. 7 Tā ķēniņa Artakserksa septītajā gadā uz Jeruzālemi kopā ar viņu devās arī kādi no Israēla bērniem un kādi no priesteriem un levītiem, dziedātāji un vārtu sargi un Tempļa kalpotāji.

8 Un viņš nonāca Jeruzālemē piektajā mēnesī ķēniņa septītajā valdīšanas gadā. 9 Tieši pirmā mēneša pirmajā dienā viņš bija nolicis aizceļošanu no Bābeles, un piektā mēneša pirmajā dienā viņš nonāca Jeruzālemē, jo pār viņu valdīja  Dieva labā un žēlīgā roka. 10 Ezra bija nodevis savu sirdi, lai meklētu Tā Kunga bauslību, lai izpildītu  un lai mācītu Israēlā to, kas ir likums un tiesa.

11 Un šis ir vēstules noraksts, ko ķēniņš Artakserkss deva priesterim Ezram, rakstu mācītājam, kas bija izglītots Tā Kunga bauslības lietās un tās likumos Israēla labā:

12 “Artakserkss, ķēniņu ķēniņš,

priesterim Ezram, rakstu mācītājam, kas ir debesu Dieva bauslības pazinējs.

Un tagad –

13 manis izdota ir pavēle, ka katrs no Israēla tautas, viņu priesteriem vai levītiem manā valstī, kas labprātīgi grib iet uz Jeruzālemi, lai iet tev līdzi, 14 jo tu esi ķēniņa un viņa septiņu padomnieku sūtīts, lai pārbaudītu Jūdas zemi un Jeruzālemi pēc tava Dieva bauslības, kas ir tavā rokā, 15 un arī lai aizvestu sudrabu un zeltu, ko ķēniņš un viņa padomnieki labprātīgi ir ziedojuši Israēla Dievam, kura mājoklis ir Jeruzālemē, 16 tāpat arī visu sudrabu un zeltu, ko tu atradīsi visā Bābeles zemē līdz ar tautas un priesteru labprātīgām dāvanām, kas labprātīgi veltītas viņu Dieva namam Jeruzālemē. 17 Par šo naudu tev visā centībā jāpērk vērši, auni un jēri, un viņu ēdamie upuri, un viņu dzeramie upuri, un tas viss tev jāziedo uz jūsu Dieva nama altāra Jeruzālemē.

18 Un to, kas tev un taviem brāļiem šķiet labs, lai darītu ar pārējo sudrabu un zeltu, – to dariet pēc jūsu Dieva gribas. 19 Un trauki, kas tev nodoti kalpošanai tava Dieva namā, tev jānogādā Dieva priekšā Jeruzālemē. 20 Un visu pārējo, kas vien vajadzīgs tava Dieva namam, visādus izdevumus, kas tev gadīsies, – tos tu liec segt no ķēniņa mantu krātuves.

21 Un manis, ķēniņa Artakserksa, izdota ir pavēle visiem Aiz-Eifratas novada mantziņiem: visu, ko vien priesteris Ezra, rakstu mācītājs, izglītots debesu Dieva bauslībā, prasa no jums, to jums tūlīt būs nodot – 22 līdz pat simts talentiem sudraba un līdz simts korām kviešu, un līdz simts batiem vīna, un līdz simts batiem eļļas, un sāli neierobežotā daudzumā. 23 Un viss, kas no debesu Dieva pavēlēts, ir rūpīgi jāpiešķir debesu Dieva namam, lai Dieva dusmības tiesa neskar ķēniņa un viņa dēlu valsti. 24 Un jums lai ir zināms, ka nevienam nav tiesības uzlikt nodevas, nodokļus vai muitu nevienam no priesteriem, levītiem, dziedātājiem, durvju sargiem, Tempļa kalpotājiem vai citiem šī Dieva nama kalpiem.

25 Un tu, Ezra, pēc sava Dieva gudrības, kas tavā rokā, iecel soģus un tiesnešus, lai viņi spriestu tiesu visiem ļaudīm Aiz-Eifratas novadā, proti, visiem tiem, kas zina tava Dieva likumus; un tos, kas nezina, tos jums būs apmācīt. 26 Un katru, kas nepilda tava Dieva likumu un ķēniņa likumu, lai stingri soda vai nu ar nāvi, vai izraidīšanu, vai mantas atņemšanu, vai cietumu.”

27 “Slavēts lai ir Tas Kungs, mūsu tēvu Dievs, kas ir licis ķēniņa sirdī tādu lietu kā šo, lai izdaiļotu Tā Kunga namu Jeruzālemē, 28 un kas vērsa uz mani ķēniņa un viņa padomnieku, un visu ķēniņa vareno labvēlību. Un es nostiprinājos, jo Tā Kunga, mana Dieva, roka bija pār mani; un es sapulcināju ap sevi Israēla vecajus, lai viņi ietu kopā ar mani.”

(RT65)

Nākamais

Dieva tauta bija bēdu sagrauzta. Viņu mājas bija izpostītas, un viņi bija piespiedu kārtā aizvesti uz kādu nomaļu Babilonijas daļu, pie Kebaras upes. 

Dieva ļaudis sēdēja pie Babilonijas upēm un raudāja. No viņu varenās tautas pāri bija palikusi tikai maza kopiena, kas sastāvēja no izdzīvojušajiem, un Kānaāna bija izpostīta, tuksnesīga zeme. Domās kavēdamies pie izpostītās Jeruzālemes, viņi vaicāja: “Kā lai mēs dziedam Tā Kunga dziesmas svešā zemē?” (137. Psalms:4) 

Cerība ielejā 

Dievs uzrunāja Savus cerību zaudējušos ļaudis caur pravieti Ecēhiēlu. Viņam tika dāvāta vīzija, kurā lidojoša platforma nesa Dieva troni. Tā pakavējās virs tempļa Jeruzālemē, bet tad devās prom austrumu virzienā. Šīs vīzijas nozīme bija viegli saprotama. Dievs bija atstājis Jeruzālemi, bet Viņš nebija atstājis Savus ļaudis vai Savus apsolījumus. Viņa plāns dāvāt svētību pasaulei tagad koncentrējās uz šo izsūtīto cilvēku grupu, kuri dzīvoja septiņsimt jūdžu uz austrumiem no Jeruzālemes. Šie ļaudis nepavisam neatradās kādā aizmirstā provincē, bet gan Dieva gribas pašā centrā. 

Vēlāk kādā citā vīzijā Ecēhiēls redzēja ieleju, pilnu ar izkaltušiem kauliem. Tas bija postažas un nāves attēls, kurā, šķietami, nebija vairs nekādu cerību. Taču, kad Ecēhiēls turpināja to vērot, viņš redzēja kaulus savienojamies, pārklājamies ar miesu, muskuļiem un ādu, un galā uzslienamies jaunai dzīvei kā vesela armija. Tas bija attēlojums tam, ko Dievs darīs Saviem ļaudīm. No postažas Viņš liks rasties jaunai dzīvībai. 

Panākumu saldais vilinājums 

Daži no Dieva ļaudīm Babilonijā piedzīvoja labklājību. Ķēniņš Nebukadnēcars norīkoja Daniēlu un citus īpaši apdāvinātus jaunekļus paātrinātam izglītības kursam, kura mērķis bija sagatavot viņus spožām karjerām. Kēniņš iedeva šiem jaunekļiem babiloniešu vārdus, nozīmēja tos mācīt babiloniešu literatūrā un deva viņiem nogaršot smalko dzīvi, piedāvādams tiem ēdienus no viņa paša galda ēdienkartes. 

Tūkstoš gadu iepriekš faraons apspieda Dieva ļaudis un padarīja tos par vergiem. Nebukadnēcaram bija citāds plāns. Apspiešanas un vajāšanu vietā viņš piedāvāja labklājību. Viņa mērķis bija tā apžilbināt Dieva ļaudis ar dzīves iespējām Babilonijā, ka viņu tiekšanās pēc panākumiem liktu viņiem pavisam aizmirst viņu īpašo aicinājumu kā Dieva ļaudīm. 

Tas nostrādāja ar dažiem no Dieva ļaudīm, bet citi, kā piemēram Daniēls, apņēmās, ka, lai arī cik panākumiem bagāti viņi nekļūtu, viņi tomēr neaizmirsīs, ka viņi pieder Tam Kungam un ka viņu galvenais aicinājums ir godāt Viņu. 

Jaunas kopienas veidošana  

Septiņdesmit gadus pēc tam, kad Dieva ļaudis tapa izvesti, Babilonija krita uzaustošās Mēdiju un Persiešu impērijas rokās. Jaunais ķēniņš Kīrs izsludināja, ka visi jūdu izvestie, kas vēlas atgriezties Jeruzālemē, ir brīvi to darīt. 

Apmēram piecdesmit tūkstoš cilvēku sajūsmināja šī doma radīt jaunu kopienu Dieva pilsētā, un tie atgriezās Zerubābela vadībā (Ezras grām. 2:64-67). Pēc tam, kad viņi bija atjaunojuši savas mājas, viņi uzcēla altāri un sāka ziedot upurus kā Dievs bija noteicis Mozum. Pēc tam viņi uzcēla templi. Tas bija lielisks sasniegums, kas iezīmēja jaunu sākumu Dieva tautai. 

Skats no piektā kalna  

Dieva ļaudis bija sajūsmināti, taču viņiem trūka saprašanas par Dieva bauslību. Kad priesteris Ezra ieradās viņus apciemot, viņš bija šokēts par ļaužu garīgo stāvokli un sāka veidot šo sabiedrību, mācīdams Dieva Vārdu (Ezras grām. 7:6). 

Pēc kāda laika Dievs dāvāja vēl vienu vadītāju – Nehemiju. Viņš ievēroja to, ka, lai gan tempļa būvniecība bija pabeigta, vēl nekas nebija darīts ar pilsētas sienām. Dieva varenajai pilsētai nebija nekādas aizsardzības un tai arī trūka infrastruktūras. Dievs bija licis Nehemijam uz sirds kaut ko mainīt šajā ziņā (Nehemijas 2:1-18). 

Kad pilsētas sienas bija atjaunotas, ļaudis sanāca centrālajā pilsētas laukumā pielūgt Dievu. Viņi aicināja Ezru atnest Dieva bauslības grāmatu. Ezram noteikti bija milzīgs prieks mācīt Dieva Vārdu šiem ļaudīm, kuri bija apņēmušies dzīvot jaunu dzīvi ticībā un paklausībā Dieva Vārdam.

Jeruzāleme bija piepildīta ar mūzikas un dziesmu skaņām. Dieva ļaudis bija atgriezušies Dieva pilsētā, un viņi priecājās ar lielu prieku, jo to viņiem bija dāvājis Dievs (Nehemijas 12:43). 

Kaut kas tomēr pietrūkst 

Tajā visā tomēr kaut kas pietrūka. Ikvienam, kas bija redzējis Sālamana tempļa grandiozitāti, jaunuzceltais templis izraisīja lielu vilšanos. Kad tika likti tā pamati, jaunākie ļaudis gavilēja, bet vecākie, kas atcerējās pirmo templi, raudāja (Ezras grām. 3:12-13). Jaunā celtne tiem šķita kā vāja atblāzma no tā lieliskā tempļa, kas reiz bija piesaistījis visas pasaules uzmanību. 

Tai mazajai izsūtīto kopienai, kas bija atgriezusies, vienkārši nebija tādu līdzekļu, lai celtu kaut ko līdzīgu Sālamana templim, un Dievs sūtīja viņiem praviešus Hagaju un Cahariju, lai liktu tiem teikt “[neniciniet] šo sīko sākumu dienu” (Caharijas 4:10, skat. arī Hagaja 2:3).

Taču vairāk par šo visu izcēlās kāda cita problēma. Tempļa Vissvētākajā vietā reiz bija atradies Derības šķirsts, uz kuru bija nonākusi Dieva klātbūtne. Šķirsts bija Dieva un cilvēka tikšanās vieta. Taču šķirsts bija aizgājis postā un vairs nekad netika atrasts. Tā nu Vissvētākā vieta, kurā reiz bija atradies Dieva klātbūtnes simbols, tagad palika acīmredzami tukša telpa. 

Kad apmēram piecsimt gadu pirms tam tika iesvētīts Sālamana templis, Dieva klātbūtnes mākonis redzamā veidā piepildīja celtni. Taču nekas tāds neatkārtojās otrajā templī. Dieva ļaudis dziedāja slavas dziesmas. Viņi veltīja lūgšanas, dāvanas un upurus, taču tā arī palika joprojām ilgojoties pēc Dieva klātbūtnes un Viņa apsolījumu piepildījuma. 

Tā tas turpinājās cauri vēl vienai garai, tumšai ielejai. Četrsimt gadus Dievs klusēja. Tad kādu dienu Dievs uzrunāja gados veco priesteri Cahariju, kad viņš pildīja savus pienākumus templī. Viņam piedzimšot dēls un viņš to nosauks par Jāni. Viņa svarīgais uzdevums būs sagatavot Dieva tautu Tā Kunga atnākšanai. Beidzot laiks bija pienācis. Dievs gatavojās visneparastākajā veidā piepildīt savus apsolījumus, ko Viņš bija devis Ābrahāmam un Dāvidam. 

Nākamais
Izmanto šos jautājumus, lai ļautu Dieva Vārdam dziļāk ietekmēt Tevi. Pārrunā tos ar kādu vai izmanto tos dziļākām pārdomām vienatnē.
  1. Mums nobeidzot Veco Derību, ko Tu esi iemācījies par cilvēces pamatproblēmām? Kādu cerību piedāvā Vecā Derība?
saglabāt
Scroll to top