Londonas ziemeļos, pilsētas daļā, kur mēs ar sievu Karenu kādreiz dzīvojām, katru ceturtdienu un sestdienu bija tirgus dienas. Ap sešiem no rīta ieradās brigādes, lai uzstādītu sastatnes un pārsegus.
Tur bija augļu un dārzeņu stendi, kioski somām un apģērbiem, un arī kāds cilvēks, kas šķita neko citu nedarām kā vienīgi pārdodam putekļsūcēja detaļas. Tirgus arvien bija pilns ar cilvēkiem, kuri meklēja kādu izdevīgu pirkumu.
Dievs izmanto tirgus attēlojumu, lai ļautu mums labāk saprast Viņa neiedomājamo piedāvājumu mums. “Visi izslāpušie, nāciet pie ūdens, un, kam nav naudas, nāciet, pērciet un ēdiet! Nāciet, pērciet maizi bez maksas, par velti, arī vīnu un pienu!” (Jesajas 55:1)
Vairākus gadsimtus vēlāk Jēzus izmantoja šos vārdus un attiecināja tos uz sevi. Viņš teica: “Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer!” (Jāņa ev. 7:37) Ielas tirgotājs ir Dieva Dēls. Viņš piedāvā remdēt Tavas dvēseles dziļās slāpes. Pieiesim pie stenda, lai iepazītos tuvāk!
Nosauc savu cenu!
Nāciet, pērciet…bez maksas, par velti. (Jesajas 55:1)
Pārdošana parasti ietver tirgotāja kaulēšanos ar pircēju, lai paceltu cenu savai precei, bet šeit mēs redzam Kristu kaulējam savas preces cenu uz leju! Tā ir it kā otrādi apgriezta izsole, kur Kristus vēlas pārdot tam, kas sola viszemāko maksu.
Savā iztēlē nāc man līdzi uz šo izsoli! Kristus stāv savā kioskā un Viņš saka: “Šodien man ir prieks piedāvāt jums pilnīgu piedošanu un izlīdzināšanu ar Dievu. Šajā piedāvājumā ir iekļauta vislielākā vērtība – mūžīgā dzīvība, un tā ir pieejama šodien tam, kas sola vismazāk.”
Kāds vīrietis gaiši strīpainā uzvalkā panākas uz priekšu un piesola šo: “Es esmu dzīvojis pēc labākās sirdsapziņas un vadu godīgu biznesu. Es esmu uzticīgs savai sievai un esmu labs tēvs saviem bērniem. Es arī esmu kalpojis triju labdarības organizāciju direkcijās. Es gribētu piedāvāt visus šos labos darbus.”
Ir sadzirdama murmināšana pārējo solītāju vidū. Tas ir diezgan iespaidīgs piedāvājums. “Tā tiek dota vīrietim gaiši svītrainajā uzvalkā,” saka izsoles vadītājs.
Tad kāda sieviete zilā mētelī paceļ savu roku. “Es neesmu paveikusi tik daudz kā šis vīrietis svītrainajā uzvalkā,” viņa saka, “bet es esmu regulāri apmeklējusi baznīcu un domāju, ka esmu kļuvusi par apgarotu personu.”
“Tā iet sievietei zilajā mētelī,” sauc pārdevējs. “Vai kāds var dot zemāku samaksu?”
Tad kāda meitene džinsu biksēs paceļ roku. “Es neesmu apmeklējusi baznīcu kā tā sieviete zilajā mētelī, bet es no visas sirds vēlos darīt labu un esmu centusies dzīvot tādu dzīvi, kas ir Dievam tīkama.”
“Tas nav visai daudz,” saka izsolītājs, “bet tā kā šī prece tiek solītājam ar viszemāko maksu, tad tā pieder Tev. Vai ir vēl kādi piedāvājumi?”
Lēnām pieceļas kāds vīrietis sarkanā džemperī ar gandrīz tikpat sarkanu seju. “Es neesmu dzīvojis pat pēc savas paša sirdsapziņas,” viņš saka. “Es esmu pievīlis cilvēkus, es esmu izdarījis arī briesmīgas lietas, bet man vismaz ir tā visa žēl. Tas nebija mans nolūks darīt visu to, ko es esmu izdarījis, tāpēc es piedāvāju savu patieso nožēlu par to.”
“Tas nu gan ir gandrīz nekas. Bet tā kā tā iet tam, kurš sola vismazāk, tad Tavs trūcīgais piedāvājums šobrīd vinnē. Vai kāds piesolīs vēl mazāk?”
Tās nav lepnuma sacensības, bet gan kauna sārtuma cīņa. Daudzi cilvēki ir izvēlējušies nepiedalīties šajā izsolē, un nevis tāpēc, ka cena būtu pārāk augsta, bet gan tāpēc, ka piesolītās maksas ir apkaunojoši zemas. Lielākā daļa cilvēku vienkārši vēro, vai kāds uzdrošināsies piesolīt vēl mazāk nekā tas vīrietis sarkanajā džemperī. Kā gan kāds varētu piedāvāt Dievam tik maz?
Beidzot vēl viens panākas uz priekšu un saka: “Man nav it nekā, ko piedāvāt. Mana grēku nožēla nav tāda, kādai tai vajadzētu būt; mana ticība nav tāda, kādai tai būtu jābūt; mani darbi nav tādi, kādiem tiem būtu jābūt. Nekas nav tāds, kādam tam vajadzētu būt! Man nav it nekā, ko piedāvāt.” Un izsoles vadītājs uzsit ar savu āmuru. “Tā pieder Tev,” viņš saka. “Tā pieder Tev.”
Ko pienesam mēs?
Varbūt Tu patreiz domā: labi, bet vai tad mums it nekas nav jāpienes Dievam? Vai mums nav jānožēlo grēki? Vai mums nav jātic?
Jā, pareizi. Bet mēs nesaņemam pestīšanu tāpēc, ka mēs pienesam šīs lietas. Pestīšana ir dāvana. Daudzi cilvēki šai vietā apjūk. Viņi uztver pestīšanu kā darījumu, kurā Dievs piedāvā piedošanu un dzīvību, un mēs, savukārt, pienesam grēku nožēlu un ticību, un tā mēs sanākam kopā un apmaināmies ar piedāvājumiem. Bet tas nav evaņģēlijs.
Aklais vīrs nenāca pie Kristus tāpēc, ka viņš varēja redzēt; viņš nāca pie Kristus, lai saņemtu redzi. Tu nenāc pie Kristus ar jau izmainītu dzīvi; Tu nāc, lai Viņš izmainītu Tavu dzīvi. Tu nāc pie Kristus, lai saņemtu.
Ja pēdējā dienā Dievs Tev vaicātu, kāpēc lai Viņš laistu Tevi debesīs, tad atbilde nebūtu: manu labo darbu dēļ vai tādēļ, ka es nožēloju savus grēkus, vai pat manas ticības dēļ. Mūsu pestīšana nebalstās uz it neko, ko mēs paši esam paveikuši. Tā balstās tikai un vienīgi uz Jēzu Kristu.
Ja mēs uzticamies savai grēku nožēlai un ticībai, tad mums nekad nebūs garantijas, jo mūsu grēku nožēla un mūsu ticība nekad nav tajā līmenī, kādā tās varētu būt. Mūsu pestīšana visā pilnībā balstās tikai uz Kristu. Ticība ir atvērta plauksta, kas saņem to, ko Viņš piedāvā, un grēku nožēla ir sirds atsaukšanās uz to, ko tā ir saņēmusi.
Piedāvā viszemāko maksu.
Daudziem cilvēkiem ir grūti pielūgt Dievu, jo viņi nekad nav saņēmuši to, ko Kristus piedāvā. Viņi seko morālām normām un piedāvā to Dievam. Patiesībā viņi vienmēr ir darījuši tikai to – nemitīgi piedāvājuši Dievam visādas lietas. Viņu rokas ir pilnas, un viņi nekad nav nākuši pie Dieva, lai saņemtu.
Dievs to ir tā iekārtojis, ka mēs katrs varam piedāvāt viszemāko maksu. Vienīgi lepnums stāv Tev ceļā. Gan vīrietis gaiši strīpainajā uzvalkā, gan sieviete zilajā mētelī var saņemt šo svētību, bet viņiem jāpārtrauc visi mēģinājumi to nopirkt. Viņiem jānoliek savi darbi pie malas un jānāk pie Kristus ar tukšām rokām.
Protams, kad mēs nākam šādi, mums uz visiem laikiem paliek neaprēķināms parāds Kristum. Mēs paceļam acis, ielūkojamies Kristus sejā un sakām: “Es nevaru pat izteikt, ko es esmu Tev parādā par to, ko Tu esi man dāvājis. Tāpēc es pielūgšu, mīlēšu un paklausīšu Tevi visu savu mūžu, un nevis tādēļ, lai kaut ko saņemtu, bet gan tādēļ, ka es jau esmu saņēmis.”
Izdari pirkumu.
“Nāciet, pērciet…” (Jesajas 55:1) Tagad, kad esam sapratuši, ka pestīšana ir dāvana, Kristus mūs tomēr aicina nākt un pirkt. Viņš lieto vārdu “pērciet,” tāpēc ka šis tomēr ir darījums, kurā Tu saņem to, ko Kristus piedāvā. Lai gan Tu par to nemaksā, Tev tas ir jāsaņem. Un, ja šis darījums nenotiek, tad tas, ko Kristus Tev piedāvā, paliek, tā teikt, kioskā uz plaukta.
Apskatīšana nav pirkšana.
Dažiem cilvēkiem veikalā patīk “tikai apskatīties,” un tajā nav nekādas vainas. Daži cilvēki tieši tāpat pieiet arī garīgām lietām. Viņi ir pienākuši pie Kristus kioska un sāk uzdot jautājumus par Bībeli un pestīšanu.
Apskatīšana ir laba lieta, bet tā nav pirkšana. Tavas dzīves vislielākās saistības ir tā vērtas, lai Tu tās pamatīgi izpētītu, tāpēc iedziļinies uzmanīgi tajā, uz ko Kristus pretendē. Bet nesajauc skatīšanos ar pirkšanu. Lai iegūtu to, ko Kristus piedāvā, Tev jānoslēdz darījums.
Uzlaikošana nav pirkšana.
Arī uzlaikošana nav pirkšana. Ja mēs būtu nopirkuši katru kleitu, ko mana sieva ir uzmērījusi pēdējo divdesmit gadu laikā, tad mēs jau patiešām būtu bankrotējuši! Bet uzlaikošana nav pirkšana. Tu vari pavadīt veikalā katru dienu no deviņiem rītā līdz pieciem vakarā sākot ar pirmdienu un nobeidzot piektdienā un tomēr nekā nenopirkt. Un Tu vari nākt baznīcā, lasīt Bībeli, piedalīties Bībeles studijās un tomēr nekad nenoslēgt darījumu ar Kristu. Tev var būt sajūta, ka jāpērk, bet tomēr Tu tā arī nekad nenopērc.
Zināt nenozīmē nopirkt.
Arī zināšana nenozīmē pirkšanu. Dažus mēnešus atpakaļ mēs bijām domājuši pirkt veļas mašīnu. Mēs izpētījām piedāvājumus un atradām patiešām lielisku pārdevēju. Viņš bija kā staigājoša veļas mašīnu enciklopēdija.
“Šī te,” viņš teica ar diezgan nazālu skaņu, “griežas divdesmit trīs minūtes aktīvā kustībā; un šai te ir korķviļķa tipa vārpsta, bet tai nav automātiskas temperatūras noteikšanas funkcijas.”
Mēs parunājāmies ar viņu garāk, un viņš mums izstāstīja, ka viņam pašam nav veļas mašīnas, jo viņš dzīvo viens, viņam ir pietiekošā daudzumā zeķes, tā ka viņš iet uz veļas mazgātavu vienreiz mēnesī. Viņš zināja pilnīgi visu par preci, bet pats nekad to nebija nopircis. Arī mēs nenopirkām veļas mašīnu.
Varbūt arī Tu garīgi esi tādā pašā pozīcijā. Tu esi uzzinājis tik daudz lietu par Jēzu, bet nekad neesi saņēmis to, ko Viņš piedāvā. Zināšana nav tas pats, kas pirkšana.
Izpētīšanai ir jāatlicina savs laiks, bet, ja Tu tiešām vēlies pirkt, Tev vienā brīdī ir jāpieņem lēmums un jānoslēdz darījums. Un, kad Tu izdari pirkumu, tad tas, ko Kristus piedāvā, kļūst par Tavu.
Kristus vēlas, lai Tu nāc – pirkt par brīvu, bez maksas. Vai Tu esi gatavs pirkt?
Brīdis lūgšanai.
Visuspēcīgais Dievs,
Es Tev pateicos, ka Jēzus Kristus ir nācis un nopircis salīdzināšanās dāvanu līdz ar mūžīgo dzīvību pie Tevis. Es pateicos, ka Viņš to dāvā man par brīvu.
Piedod, ka savā lepnumā es iztēlojos, ka es varētu Tev dot kādu samaksu par šo dāvanu. Pazemībā es Tev atzīstos, ka man nav it nekā, ko es varu Tev piedāvāt. Manas rokas ir tukšas, bet tās ir atvērtas, gatavībā saņemt.
Ar lielu prieku es saņemu, ko Tu piedāvā par brīvu, apbrīnodams, ka tas, ko Tu nopirki par tik dārgu cenu, var tik vienkārši kļūt par manu. Tas nav vārdos izsakāms, ko es Tev esmu parādā. Piepildi manu sirdi ar Tavu mīlestību un vadi mani pa Taviem ceļiem.
Ļauj man dzīvot Tavam godam, caur Jēzu Kristu, manu Kungu.
Āmen.
