Cerība
Maleahija grāmata 3:19-24
19 Jo redzi, nāks diena, kas kvēlos kā karsti nokurināta krāsns; tad visi pārgalvīgie nievātāji un ļaundari būs kā rugāji, un šī nākamā diena tiem pielaidīs uguni, saka Tas Kungs Cebaots, un neatstās no viņiem pāri ne saknes, ne stiebrus! 20 Bet jums, kas jūs Manu Vārdu bīstaties, uzlēks taisnības saule, un jūsos ieplūdīs dziedinājums no šīs saules spārnu gaismas, un jūs iziesit un lēkāsit kā barojamie teļi. 21 Jūs samīsit bezdievīgos, jo viņiem būs kļūt par pīšļiem zem jūsu kājām tai dienā, kuru Es būšu nolicis, saka Tas Kungs Cebaots,
22 atcerieties Mozus, Mana kalpa, likumus, ko Es viņam kādreiz pavēlēju izveidot visa Israēla labā Horeba kalnā kopā ar visiem likumiem un tiesām.
23 Redzi, Es sūtīšu pie jums pravieti Ēliju, iekāms nāks Tā Kunga lielā un šausmu pilnā diena. 24 Viņam būs jāpiegriež tēvu sirdis bērniem un bērnu sirdis saviem tēviem, lai Man nebūtu jānāk un nebūtu jāapkrauj visa zeme as Savu lāstu smagumu!”
(RT65)
NākamaisMaleahijs bija pēdējais no Vecās Derības praviešiem. Viņš sludināja Dieva Vārdu Nehemijas laikā, kad neliela ļaužu kopiena no jauna uzcēla Jeruzalemi. Tūkstoš seši simti gadu pēc Ābrahāma laika mūsu, cilvēku, problēma nebija mainījusies, un Dieva ļaudis joprojām gaidīja uz Dieva apsolījuma piepildīšanu. Pēc Maleahija laika četrsimt gadu garumā Bībeles stāstā nenotika nekas nozīmīgs.
Mums tuvojoties Vecās Derības nobeigumam, ir vērts pavaicāt: “Kādas ir Dieva attiecības ar Viņa ļaudīm pēc visiem šiem gadiem?” Maleahija atbilde nav uzmundrinoša.
Atsvešināti no Dieva
Viscaur Maleahija grāmatai vijas pretestības Dievam paterns.
Dievs iesāk, apstiprinādams Savu mīlestību: “”Es esmu jūs mīlējis,” saka Tas Kungs.” (Maleahija 1:2) Bet Dieva ļaudis sakrusto rokas nepakļāvīgā izaicinājumā: “Kā tad Tu esi parādījis pret mums Savu mīlestību?” (Maleahija 1:2)
Tad Dievs vēršas pie priesteriem, kuri nicina Dieva Vārdu, bet tie saka: “Kā tad mēs Tavu Vārdu nicinām?” (Maleahija 1:6)
Pēc tam Dievs paceļ jautājumu par desmito tiesu. “Vai ir pareizi, ka cilvēks krāpj Dievu, kā jūs Mani krāpjat?” (Maleahija 3:8) Bet Dieva ļaudis pretojas: “Kā tad mēs Tevi krāpjam?” (3:8)
Tad Dievs apsūdz Savus ļaudis par to, ka viņi runā par Viņu ar skarbumu. “Jūs vēršat pret Mani nepiekāpīgu valodu.” (Maleahija 3:13) Bet, izlikdamies nevainīgi, tie jautā: “Ko tad mēs runājam Tev pretī?” (3:13)
Šai diskusijai nav nekādu rezultātu, un šis paterns vijas viscaur grāmatai – noliegšana, noliegšana, noliegšana. Kad Dievs paceļ atgriešanās un grēku nožēlas jautājumu, – “Atgriezieties pie manis, un Es atgriezīšos pie jums, saka Pulku Kungs,” (Maleahija 3:7, jaunais tulkoj.) – atbildē atskan nepakļāvība un izaicinājums: “Kā tad mēs lai atgriežamies?” (3:7)
Attiecības tiek atjaunotas, kad strīdīgie jautājumi, kas ir radījuši aizvainojumu, tiek celti gaismā un atklāti pārrunāti un apspriesti. Bet, kad Dievs tiecās izlīdzināties un samierināties ar Saviem ļaudīm, tie noliedza, ka pastāv problēma.
Konflikts starp cilvēkiem
Vecā Derība noslēdzas ar to, ka cilvēki ir ne tikai atsvešināti no Dieva, bet arī konfliktā viens ar otru. Paradīzes dārzā Ādams un Ieva baudīja skaistas attiecības, kurās Dieva mīlestība uz viņiem atspoguļojās viņu mīlestībā vienam uz otru.
Viņi jutās brīvi viens otra sabiedrībā, un viņiem bija pilnīga savstarpēja uzticība. Bet ļaunuma atziņa to visu izmainīja. Ādams vainoja savu sievu par to, kas bija nogājis greizi, un pirmo reizi vīrieša un sievietes attiecībās iezagās aizdomas. Ļaunuma atziņa ienesa atsvešināšanos pirmajā laulībā.
Neviens savā kāzu dienā neiedomājas, ka šķirsies. Bet Maleahija laikā, tāpat kā mūsdienās, laulības regulāri izira: “…Tas Kungs ir bijis par liecinieku tev un tavu jaunības gadu sievai, kuru tu tagad esi atstūmis un ienīsti, kaut viņa bija tava līdzgaitniece un tavas paša derības sieva.” (Maleahija 2:14)
Vecās Derības stāsts iesākās, vīrietim un sievietei dalāmies nevainojamā un pilnīgā dzīvē dārzā, un tas beidzas, vīrietim un sievietei nespējot uzturēt attiecības, kas balstītas uzticībā un mīlestībā.
Atsvešināšanās, kas iesākās ar uzticības laušanu vienā laulībā, noveda pie pasaules, kas pilna ar konfliktu, un kurā ģimenēs, kopienās un tautās cilvēki ir attālināti viens no otra.
Zem lāsta
It kā atsvešināšanās no Dieva un vienam no otra vēl nebūtu pietiekoša, pār katru cilvēku, kas piedzimst šajā pasaulē, karājas briesmīgs lāsts.
Dieva lāsts pār ļaunumu caurauž visu Maleahija grāmatu: “…Es raidīšu Savu lāstu pār jums un pārvērtīšu par lāstiem jūsu pašu svētības…” (Maleahija 2:2) “Tādēļ jau jūs esat nolādēti,…jo jūs visi vienā kopā cits pār citu Mani krāpjat!” (Maleahija 3:9)
Vecās Derības pēdējais pants beidzas ar lāstu: “Viņš vērsīs tēvu sirdis pie dēliem un dēlu sirdis pie tēviem – lai es nenāku un nesitu zemi ar nīcības lāstu!” (Maleahija 3:24, jaunais tulkoj.)
Tā nu, Vecās Derības nobeigumā nav saskatāmi nekādi panākumi šajā procesā, lai atrisinātu mūsu problēmu – atsvešināšanos no Dieva, konfliktu vienam ar otru un to, ka pār mums visiem karājas briesmīgs lāsts.
Nepiepildītais apsolījums
Grēka problēma caurstrāvo visu Veco Derību, bet Bībeles stāsta centrā atrodas apsolījums. Kad pasaulē ienāca grēks, Dievs apsolīja, ka viens, kas dzims no sievietes, iznīcinās ļauno un visus tā darbus. (1. Mozus 3:15)
Dievs bija sūtījis Maleahiju atgādināt ļaudīm ne tikai par problēmu, bet arī par apsolījumu: “…uzlēks taisnības saule un dziedinās ar saviem spārniem! Jūs iesiet un spriņģosiet kā baroti teļi!” (Maleahija 3:20, jaunais tulkoj.)
Pienāks diena, kad visas Dieva ļaužu brūces būs sadziedētas, un viņi baudīs tādu brīvību kā teļi, kas pavasarī palaisti aplokā. Bet Vecās Derības noslēgumā mēs joprojām raugāmies pēc šī apsolījuma piepildījuma.
Laiks starpbrīdim
Ja Bībele tiktu stādīta priekšā kā luga, tā norisinātos divās daļās – divos cēlienos. Vecā Derība ir 1. cēliens, un tam beidzoties, mēs esam gatavi starpbrīdim, lai pēc tam atgrieztos un redzētu, kas notiek 2. cēlienā.
Mums izejot gaitenī un pārdomājot pirmo cēlienu, cilvēki apspriež, ko tie ir redzējuši.
“Dažas lietas tajā bija diezgan smagas,” saka liela auguma vīrietis, aizkūpinādams savu pīpi.
“Dažas lietas mani gandrīz saraudināja,” teica dāma ar vīna glāzi rokā.
“Es ceru, ka otrā cēliena nobeigums ir priecīgāks nekā šis,” piebilst trešais.
“Tam jābūt priecīgākam,” saka vēl kāds cits. “Viscaur stāstam vijās apsolījumi un norādījumi; notiks kaut kas labs.”
“Lai kas tas arī nebūtu, tas vēl pagaidām nav noticis,” pukojas kāds vīrietis, kurš ir acīm redzami neapmierināts. “Visā pirmajā cēlienā nenotika it nekas, kas patiešām risinātu pamata problēmu.”
“Kā Tu vari teikt, ka it nekas nenotika?” viņa sieva iestarpina. “Mums ir bijuši baušļi un upuri. Mums ir bijuši ķēniņi un priesteri. Mēs esam redzējuši Dieva klātbūtnes mākoni templī.
“Nu un?” atšņāc neapmierinātais vīrs. “Galvenā problēma nav atrisināta. Viņi joprojām ir atsvešināti. Viņi joprojām ir konfliktā. Viņi joprojām ir zem lāsta.”
Ieskanas zvans, norādīdams starpbrīža beigas, un teātrī visi atgriežas savās sēdvietās uz otro cēlienu.
Nepalaid garām 2. cēlienu!
Kad mēs nonākam pie Vecās Derības nobeiguma, ar tās baušļiem, priesteriem un upuriem, mums atliek vaicāt: “Kas var izbeigt mūsu atsvešinātību no Dieva, pārveidot mūsu sirdis un novērst briesmīgo lāstu?”
Jaunā Derība atbild uz šo jautājumu.
Jēzus Kristus nāca pasaulē, lai samierinātu mūs ar Dievu: “Jo arī Kristus ir vienreiz grēku dēļ miris, taisnais par netaisniem, lai jūs pievestu Dievam…” (Pētera 1. vēst. 3:18)
Jēzus nāca, lai samierinātu mūs vienu ar otru: “Jo Viņš ir mūsu miers: Viņš abus darījis par vienu un noārdījis starpsienu, kas mūs šķīra, proti, ienaidu…” (Efeziešiem 2:14)
Un Jēzus nāca mūs atbrīvot no lāsta, “mūsu labā kļūdams par lāstu”. (Galatiešiem 3:13) Bet, ja mūsu cerība ir atrodama tikai Jēzū, kāda nozīme bija Vecajai Derībai?
Pareizi uztverta, Vecā Derība sagatavo mūs atzīt Jēzu kā Pestītāju, kas mums ir nepieciešams, un saņemt Viņu ticībā.
Caur Veco Derību Dievs mums atklāj: 1) Kas un kāds Viņš ir un kas un kādi esam mēs; 2) kas ir mūsu dziļākā problēma; 3) kas ir Jēzus; 4) ko Viņš paveiks un 5) ko Viņš piedāvā visiem, kas Viņam tic.
Tagad atkārtosim, ko esam ieguvuši savā ceļojumā caur Veco Derību.
Dievs ir visa Radītājs un īpašnieks. Tava dzīvība ir dāvana, kas nāk no Viņa rokām (1. nodarbība), un Tu tiki radīts, lai baudītu un pielūgtu Viņu mūžīgi (16. nodarbība). Dievs, kas Tevi radīja, ir svēts (20. nodarbība), un Tava dziļākā problēma ir tā, ka Tu esi piedzimis pasaulē, kas ir zem lāsta (2. nodarbība), Tevi vajā un Tev sagādā ciešanas ļaunuma atziņa, un Tu esi izslēgts no Dieva klātbūtnes.
Nosliece mīlēt sevi vairāk nekā Dievu un rūpēties par sevi vairāk nekā par citiem ir dziļi iegūlusies Tavā būtībā un liek Tev pārkāpt Dieva baušļus un grēkot pret Viņu (7. un 17. nodarbība). Tev ir vajadzīgs Pestītājs, un tas Pestītājs ir Jēzus.
Viņš ir tā Dieva godība, kas nāca uz šo svešo pasauli (25. un 27. nodarbība). Viņš ir patiesais templis, kurā Dieva klātbūtne nonāca mūsu vidū (15. nodarbība). Viņš ir tas kalps, kas izpilda Dieva gribu (21. nodarbība). Viņš ir tas vīrs, kas cieta šajā asaru pilnajā pasaulē (24. nodarbība). Viņš ir tas Labais Gans, kurš atdeva Savu dzīvību par Savām avīm (26. nodarbība). Viņš ir mūsu pravietis, mūsu priesteris un mūsu ķēniņš (14., 9. un 12. nodarbība).
Savā dzīvē Viņš piepildīja to taisnību, ko Dievs no mums pieprasa (18. nodarbība). Atdodams šo nevainojamo dzīvi, Viņš saņēma un panesa to sodu, kas pienācās mums (4. nodarbība), izliedams Savas asinis un tādējādi sagādādams izlīgumu par mūsu grēku (6. un 8. nodarbība). Viņš piepilda to apsolījumu, kas tika dots Ābrahāmam (5. nodarbība), un Viņš valdīs uz Dāvida troņa mūžīgi (13. nodarbība).
Jēzus ir gatavs Tev piedot Tavus grēkus un samierināt Tevi ar Dievu. Viņš ir tas Atbrīvotājs, kas var Tevi atbrīvot (11. nodarbība). Viņš ir spējīgs pārveidot Tavu sirdi (23. nodarbība), un Viņš var dot Tev jaunu drosmi, cerību un prieku (10., 28. un 19. nodarbība). Mīlestībā Viņš Tevi aicina (22. nodarbība), piedāvādams šo glābšanu Tev par brīvu (3. nodarbība).
Pareizi uztverta, Vecā Derība novedīs Tevi pie ticības Jēzum. Vai Tu esi gatavs Viņu uzņemt?
Atvērta
Ir viegli iedomāties, ka visas reliģijas noved pie Dieva, bet Vecā Derība māca tieši pretējo. Neviena reliģija nespēj mūs novest pie Dieva, arī ne pati Vecās Derības reliģija. Visa Vecā Derība ir dota, lai mums parādītu, kādēļ mums ir vajadzīgs Jēzus, un lai sagatavotu mūs Viņa atnākšanai. Dievs sagrauj visas nepatiesās un viltus cerības, lai mēs varētu atrast savu patieso cerību Viņa Dēlā, kurš nāca atrisināt grēka problēmu un piepildīt Dieva apsolījumu.
- Ja Tu atrastos teātra gaitenī pēc pirmā cēliena, kas tev būtu sakāms?
- Vecās Derības noslēgumā ļaudis ir tālu no Dieva. Vai bija laiks, kad Tu juties tālu no Dieva?
- Kad Tev ir nācies piedzīvot konfliktu ar citiem? Kā Tu domā, kādēļ konflikts cilvēku starpā ir sastopams tik bieži?
- Kādi bija daži no tiem veidiem, kā reliģija Vecajā Derībā bija ierobežota (t.i. - ko tā nespēja paveikt vai atrisināt)?
- Vai Tu tici, ka Jēzus ir spējīgs samierināt Tevi ar Dievu un dot Tev mieru? Kāpēc jeb kāpēc nē?