Ļoti bieži attālums starp triumfu un postu ir pavisam mazs. Kad Salamans nosēdās tronī, Dieva ļaudīm bija visas priekšrocības: gudra vadība, liela vienotība un miers zemē. Dieva klātbūtne bija nonākusi viņu vidū tempļa iesvētīšanas brīdī. Bet laika gaitā Salamana panākumi radīja pašapmierinātību un bezrūpību, un viņa pēdējos valdīšanas gados tika sētas nākotnes posta sēklas.
Recepte postam
Salamans pieļāva trīs kļūdas. Pirmkārt, viņš zaudēja saskari ar cietējiem. Tā kā ķēniņa uzmanība bija pievērsta Jeruzalemei, tiem cilvēkiem, kas dzīvoja valsts dienvidu daļā, labklājība auga, kamēr viņu brāļi ziemeļos cieta zem spaidu darbu programmas, kas lika tiem justies arvien vairāk atstātiem novārtā.
Iespējams, ka Salamans domāja, ka ļaudis ziemeļu daļā bija mazāk svarīgi, bet viņa tuvredzīgajai vadībai bija tālejošas sekas. Un, kad viņš nodeva valsts vadību savam dēlam Rehabeāmam, šķelšanās sēklas jau bija iesētas.
Otrkārt, Salamans ieslīga pašapmierinājumā un baudu meklējumos. Viņam bija gandrīz neierobežota vara un milzīgi līdzekļi, tā ka viņš varēja darīt burtiski visu, ko vien vēlējās. Savas valdīšanas agrīnajā posmā viņš veltīja savu laiku, enerģiju un līdzekļus, lai paveiktu kaut ko Dievam par godu. Bet vēlākajos gados viņš izmantoja savu pozīciju, lai apmierinātu savas iegribas.
Salamanam bija 700 sievu un 300 blakussievu (konkubīņu) (1.Ķēniņu 11:3), un šī iegribu apmierināšana bija viņa pagrimuma pamatā: “Kad Salamans kļuva vecs, viņa sievas pievērsa tā prātu citiem dieviem, un viņa sirds neatrada mieru pie Kunga, viņa Dieva, kā viņa tēva Dāvida sirds.” (1. Ķēniņu 11:4, jaunais tulkoj.) (Frāze “viņa sirds neatrada mieru” angliski ir tulkota “his heart was not wholly true to the LORD,” kas nozīmē “viņa sirds nebija pilnīgi patiesa jeb pilnīgi veltīta Dievam”. – tulkot. piez.)
Treškārt, Salamans izvēlējās darīt to, kas bija populārs, nevis to, kas bija pareizi. Tā kā viņš bija apprecējis tik daudz svešzemju sievu, viņš padevās spiedienam un uzcēla altārus tiem dieviem, ko tās pielūdza: “Toreiz Salamans izveidoja augstieņu svētnīcu moābiešu riebīgajam elkam Kamosam uz tā kalna, kas atrodas pretī Jeruzālemei, tāpat arī riebīgajam amoniešu elkam Moloham. Un to pašu Salamans iekārtoja visām svešām sievām, kādas vien kvēpināja vai arī upurēja kaujamos upurus saviem dieviem.” (1.Ķēniņu 11:7-8)
Tas bija iesākums atklātai un uzkrītošai elkdievībai Dieva ļaužu vidū. Salamana valdīšanas sākumā Jeruzaleme bija vieta, kur dzīvais Dievs bija izvēlējies novietot Savu Vārdu. Bet tās beigu posmā Jeruzaleme bija pilna ar svētnīcām citiem dieviem. Jebkurš viesis, kas ciemojās Jeruzalemē, visticamāk izdarīja secinājumu, ka Israēla Dievs ir viens no daudziem dieviem.
Salamans savas dzīves pirmajā pusē paveica lieliskas lietas Dieva labā, bet baudu meklējumu rezultātā savos pēdējos gados viņš daudz ko no šī labā zaudēja. No sava tēva Dāvida viņš saņēma ķēniņvalsti, kas bija vienota un kurā valdīja miers, bet savam dēlam viņš nodeva ķēniņvalsti, kas drīz vien sadalījās un sāka karot savā starpā.
Kad Rehabeāms pārņēma valdību, viņš sastapās ar pieaugošu neapmierinātību to ļaužu vidū, kas dzīvoja ziemeļos. Tie atskārta, ka Jerobeāms ir līderis, sanāca ap viņu un iecēla viņu par savu ķēniņu. Tā desmit ciltis ziemeļos atšķīrās prom no Dāvida dzimtas līnijas, kuru Dievs bija apsolījis svētīt.
Ziemeļu daļas stāsts
Jerobeāms bija gudrs un vērīgs līderis desmit ciltīm ziemeļos, un viņš apzinājās reliģijas saliedējošo spēku. Viņš saprata, ka, ja uzticīgi cilvēki no ziemeļiem turpinās iet uz Jeruzalemi, lai pielūgtu Dievu templī, tas viņiem atgādinās par vienotību ar viņu brāļiem un māsām dienvidos.
Tādēļ Jerobeāms nolēma izveidot pašiem savus pielūgsmes centrus. Viņš lika izgatavot divus zelta teļus un teica ļaudīm: “Uz Jeruzālemi iet jums ir par tālu; redzi, Israēl, tavi dievi, kas tevi izveda no Ēģiptes zemes!” (1.Ķēniņu 12:28, jaunais tulkoj.) Tie bija tie paši vārdi, kādus Ārons tika lietojis, kad viņš bija izgatavojis zelta teļu tuksnesī. (2.Mozus 32:8)
Tālāk sekoja vēl kas sliktāks. Jerobeāms nodeva ķēniņvalsti savam dēlam Nadabam, kurš sekoja sava tēva pēdās, kamēr viņu nogalināja Baešs. Viņam sekoja Ēla, kas bija dzērājs un slepkava. Tad nāca Simrijs, kurš bija vainīgs nodevībā un kura valdīšana pastāvēja tikai septiņas dienas, un pēc tam Omrijs, kurš “bija ļaunāks nekā visi tie, kas pirms viņa bija bijuši”. (1.Ķēniņu 16:25) Kā beidzamais nāca Ahabs, kurš pārspēja Omriju un “darīja to, kas ir ļauns Tā Kunga acīs, vēl vairāk nekā visi, kas bija bijuši pirms viņa”. (1.Ķēniņu 16:30) Ahabs apprecēja bēdīgi slaveno Izebeli, kura izmantoja pils varu, lai iesāktu vajāšanu kampaņu, kuras ietvaros tika medīti un nogalināti Dieva pravieši.
Laika posmā pēc Salamana nāves Israēls bija pārvērties līdz nepazīšanai. Salamana valdīšanas sākumā ķēniņš teica: “Ir viens Dievs.” Bet Jerobeāma laikā oficiālā nostāja bija, ka “pastāv daudz dievu”. Kad pienāca Ahaba laiks, tas jau bija kļuvis nepieņemami teikt, ka pastāv tikai viens Dievs, un tie, kas to apgalvoja, tika nežēlīgi vajāti. Tādēļ Dievs sūtīja pravieti Eliju atjaunot patiesu pielūgsmi Viņa ļaužu vidū.
Neviltota pielūgsme ir atsauksme uz patiesības atklāsmi
Karmela kalnā norisinājās svarīga konfrontācija. Ahabs tur nosūtīja 450 Baala praviešus un 400 Ašēras praviešus, līdz ar ļaudīm no visām valsts malām. (1.Ķēniņu 18:19, jaunais tulkoj.) Kad visi bija sanākuši, Elija izaicināja ļaudis ar šo jautājumu: “Cik ilgi jūs svārstīsities uz abām pusēm? Ja Kungs ir Dievs, tad sekojiet viņam, bet, ja Baals – tad sekojiet tam!” (1.Ķēniņu 18:21, jaunais tulkoj.) Elija neapelēja pie tradīcijām; viņš apelēja pie patiesības. Vienīgais iemesls pielūgt To Kungu ir tas, ka VIņš ir Dievs.
Nevienam nav tiesību Tev teikt, ka Tev jābūt kristietim, tāpēc ka Tavi vecāki bija kristieši vai tāpēc ka kristietība ir valdošā reliģija tajā sabiedrībā, kurā Tu dzīvo. Kristietība stāv un krīt balstoties uz vienu apgalvojumu, – ka tā ir patiesība: “Ja Tas Kungs ir Dievs, tad sekojiet Viņam!”
Elijas jautājums bija pamatots tajā, ka pastāv divas kategorijas – patiesība un maldi, un ļaudis atskārta, ka viņiem ir grūti domāt šādu kategoriju ietvaros. Viņi bija uzauguši ar izpratni, ka Dievs, ko Tu pielūdz, vienkārši ir Tava izvēle, ka ticība ir privāta lieta un ka katram indivīdam jāatrod tas pielūgsmes veids, kas atbilst viņa vai viņas personībai.
Bet pirms Tu vari pielūgt, Tev jāzina kas un kāds Dievs ir. Īsta, neviltota pielūgsme ir atsauksme uz patiesības atklāsmi. Publiskai pielūgsmei jābūt būvētai ap patiesību. Mums jādzied patiesība, jālasa patiesība, jālūdz patiesība un jāsludina patiesība.
Neviltota pielūgsme koncentrējas uz dzīvo Dievu
Elija gribēja, lai ļaudis zina, ka ir tikai viens dzīvais Dievs, tādēļ viņš uzaicināja Baala praviešus sagatavot upuri un tad piesaukt Baalu, lai tas atbild, sūtīdams uguni. Baala pravieši piekrita šim uzaicinājumam, un tie piesauca savu dievu: “Ak, Baal, atbildi mums!” (1.Ķēniņu 18:26) Tie dejoja ap altāri un nonāca līdz neprātam.
Drīz vien šīs izdarības, kas bija iesākušās tik cerību pilnas, krāsainas un dzīvīgas, pārvērtās par tumšām un draudīgām, un tajās parādījās ļaunuma elementi. Baala pravieši sāka “ievaino(t) sevi” (1.Ķēniņu 18:28), pakļaudami sevi mokām, ko nodarīja sev paši, pirms tie bija gatavi atzīt savu sakāvi.
Bet pēc visām šīm dedzīgajām un spraigajām izdarībām “tur nebija nedz balss, nedz atbildes, nedz uzklausīšanas”. (18:29) Baala pielūgsme nebija nekas vairāk kā pašizpausme. Izrādījās, ka pravieši runāja paši ar sevi, jo neviens tur neklausījās.
Baala pielūgsme attīstījās tādējādi, ka kādā vēstures punktā cilvēki izdomāja mītus par dievu, ko sauc Baals, un tos pierakstīja. Tad citi cilvēki izgudroja Baala tēlus un izgreba tos no koka. Bet Baala pielūgsmē nebija nekā cita, kā tikai tas, ko cilvēku prāti bija izdomājuši un cilvēku rokas izveidojušas. Tas viss bija sabiedrības radīts, un tā iemesla dēļ tam nebija nekādas varas jeb spēka.
Daudzi cilvēki mūsdienās ir secinājuši, ka kristietība ir attīstījusies tieši tādā pašā veidā kā Baala pielūgsme. Viņi arī pieņem un uzskata, ka Bībele ir grāmata, kas ir pilna ar seniem mītiem, un, tā kā tie pieņem, ka tā ir cilvēku sabiedrības radīta, viņi uzstāj, ka tai nav nekādas varas (autoritātes). Ja viņiem būtu taisnība viņu pieņēmumos, tad viņiem būtu taisnība arī viņu secinājumos. Reliģiju, kuru ir radījusi viena sabiedrība, nedrīkst uzspiest citai. Ar reliģiju, kura ir vienkārši vienas paaudzes izvēle, nevajag uzbāzties nākošajai. Ja visas reliģijas ir cilvēku izdomātas un radītas, tad neviena no tām nevar apgalvot, ka tā ir patiesība.
Neviltota pielūgsme koncentrējas uz pieņemamu (pienācīgu) upuri
Bet Elija zināja, ka dzīvais Dievs nav sabiedrības radīts. Viņš ilgojās pēc tā, lai zemē tiktu atjaunota dzīvā Dieva atziņa, tādēļ viņš uzcēla altāri un izlēja ūdeni pār to, lai izmērcētu upuri.
Tad Elija lūdza: “Kungs, Ābrahāma, Īzāka un Israēla Dievs, šodien dari Sevi zināmu, ka Tu esi Dievs Israēlā…Atbildi man, Kungs, atbildi man, lai šī tauta zina, ka Tu, Kungs, esi Dievs.” (1.Ķēniņu 18:36-37)
“Tad Tā Kunga uguns nokrita, un tā aprija gan dedzināmo upuri, gan malku, gan akmeņus, gan pelnus, gan ūdeni tā uzsūca, kas bija grāvī.” (18:38) Iedomājies, kāda bija šīs uguns kvēle, ka tā aprija ne tikai malku, bet arī akmeņus un pelnus! Kad ļaudis ieraudzīja uguni, tie metās ar seju pie zemes un sauca: “Tas Kungs ir Dievs, Tas Kungs ir Dievs!” (18:39)
Pamēģini iztēloties sevi šajā pūlī. Tu esi pieņēmis sabiedrībā valdošo uzskatu, ka visas reliģijas savos pamatos ir vienādas, un viena nav labāka par citu. Bet, kamēr Tu vēro Eliju lūdzam, debesis piepildās ar uguni. Pēkšņi Tev kļūst skaidrs – Elija runā patiesību. Tas Kungs ir Dievs, un tūlīt kritīs lejā Viņa soda uguns!
Apsver šo brīnišķīgo patiesību: Dieva uguns krita uz upuri, nevis uz ļaudīm. Tas mums norāda uz krustu, kur Dieva sods tika izliets nevis uz kareivjiem, kuri piesita Jēzu krustā, jeb uz pūli, kas Viņu apmēdīja, bet uz Jēzu pašu, kas kļuva par upuri mūsu dēļ. To sodu, kas pienācās grēciniekiem, saņēma (absorbēja) Jēzus. Tas krita uz Viņu, lai tas nekristu uz mums. Dievs novērsa sodu nost no mums un pavērsa to uz Jēzu, un tādā veidā Viņš mūs salīdzināja (samierināja) ar Sevi.
Atvērta
Neviltota, īsta pielūgsme vienmēr ir atsauksme uz patiesības atklāsmi. Tā ir vērsta uz dzīvo Dievu, tā koncentrējas uz Kungu Jēzu Kristu, un to iedvesmo Svētais Gars. Patiesa pielūgsme tiks veicināta tur, kur tiek pasludināta Dieva patiesība, kur tiek cildināts Jēzus Kristus un kur Dieva ļaudis pakļaujas Svētā Gara darbam viņu dzīvēs.
Ja Tu vēlies augt savā pielūgsmē, atver savu Bībeli un ar savu prātu iedziļinies tajā, ko Dievs saka pats par Sevi. Svētais Gars izmantos patiesību, lai stimulētu pielūgsmi Tavā sirdī.
