Tūlīt radās pretestība jaunajam ķēniņam. Daži no tiem, kas bija uzticīgi Saulam, cīnījās, lai aizstāvētu zemi, kas bija viņu kontrolē, bet nākošo divu gadu laikā Dāvida nams kļuva arvien stiprāks, bet Saula nams – vājāks (2. Samuēla 3:1), līdz beidzot visi atzina Dāvidu par ķēniņu. (2. Samuēla 5:1-5)
Dāvida vadībā Dieva ļaudis ieņēma Jeruzālemi, un Dāvids uzcēla savu pili un izveidoja tur savu valdības centru. Tad Dāvids atnesa uz Jeruzālemi Salīdzināšanas šķirstu, vietu, kur Dievs tikās ar Saviem ļaudīm. Tautas dzīves centrā bija Dieva klātbūtne.
Tauta bija vienota, Dieva ļaudis baudīja labklājību, un valdīja miers. Dāvids bija sasniedzis lielākus panākumus nekā viņš jebkad bija sapņojis, un viņš jutās, ka ir pienācis laiks dot kaut ko atpakaļ. Dāvids bija dievbijīgs vīrs ar labu sirdi un lielisku ideju.
Ķēniņa plāns pagodināt Dievu
Dāvidam šķita nepareizi, ka viņš dzīvo greznā pilī, kamēr Dievs šķirsts atrodas teltī. Viņš bija nodomājis celt templi Dievam, tādēļ viņš pasauca savu draugu Nātānu, kurš viņam teica: “Ej un dari visu, kas vien ienāk tavā sirdsprātā, jo Tas Kungs ir ar tevi!” (2. Samuēla 7:3) Bet tajā naktī Dievs atklāja Nātānam, ka, tā vietā, lai Dāvids celtu namu Dievam, Dievs pats cels namu Dāvidam.
Vai Tev jebkad ir nācies piedzīvot to, ka Tu esi nodomājis paveikt kaut ko labu un Dievs aizver tam durvis? Tu biji uzņēmies kādu iniciatīvu, bet tā neizdevās. Jeb Tev bija lieliska ideja, bet kāds cits to pārtvēra un sāka piepildīt. Kad Dievs aizver durvis, Tu piedzīvosi īsto pazemības pārbaudi.
K.S. Lūiss (C.S. Lewis) raksturoja pazemību kā “tādu prāta stāvokli, kad [cilvēks], kurš ir dizainējis vislieliskāko katedrāli pasaulē, un apzinās, ka tā patiešām ir vislieliskākā, var priecāties par to faktu, ka viņš to ir paveicis, ar ne lielāku (vai mazāku) prieku, kā kad to būtu paveicis kāds cits.” 1 Patiesa pazemība nozīmē, ka Tev ir svarīgāk, lai Dievs tiek pagodināts, nekā tas, kura vārds tiek minēts uz paveiktā.
Dāvidam par labu jāsaka: viņš iemācījās pazemību. Tas nebūtu pārsteigums, ja Dāvids būtu zaudējis interesi par templi pēc tam, kad Dievs viņam pateica, ka viņš nebūs tas, kas to uzcels. Bet Dāvida pazemību atspoguļo fakts, ka viņš uzmeta plānu, savāca materiālus un tad uzticēja šī tempļa būvniecību savam dēlam. (1. Laiku 28:11-20)
Vilšanās un durvis uz apsolījumu
Kad aizvērtās durvis Dāvidam sagādāja vilšanos, Dievs dāvāja viņam brīnišķīgu apsolījumu: “Tas Kungs pats cels tev namu.” (2. Samuēla 7:11) Tad Dievs paskaidroja, ka Viņš nebūt nerunā par ķieģeliem un cementu. Viņš deva šo apsolījumu attiecībā uz vienu no Dāvida pēcnācējiem: “Kad tavs laiks būs piepildījies un tu dusēsi līdz ar saviem tēviem” – tas ir, kad tu būsi miris, – “tad Es uzcelšu tavu dzimumu pēc tevis, kas nāks no tavām miesām, tam Es nostiprināšu viņa ķēniņa valstību.” (2. Samuēla 7:12)
Dievs apsolīja, ka Viņš uzcels Dāvida pēcnācēju. Un par šo pēcnācēju Dievs teica: “Un tas uzcels namu Manam Vārdam, un Es nostiprināšu viņa ķēniņa valstības troni uz mūžīgiem laikiem. Es viņam būšu par tēvu, un viņš Man būs par dēlu.” (2. Samuēla 7:13-14)
Kurš no Dāvida dēliem piepildīs šos apsolījumus? Kā viena ķēniņa valdīšana var pastāvēt mūžīgi? Kā tas iespējams, ka Dāvida dēls var būt Dieva Dēls?
Atliktais apsolījums
Dievs atļāva Salamanam piepildīt Dāvida sapni – uzcelt templi. Kad notika tā iesvētīšana, Dieva godības mākonis nonāca lejā un piepildīja celtni ar Viņa klātbūtni. Bet dažus gadus vēlāk Salamans nomira, un dažus simtus gadu vēlāk Salamana templis tika nopostīts.
Sākot ar Dāvida laiku Bībeles stāsts attēlo meklējumus pēc tā Dāvida dēla, kurš uzcels templi, kura valdīšana būs mūžīga un kurš būs Dieva Dēls. Jaunās Derības pirmais pants mūs iepazīstina ar Jēzu kā šo apsolīto dēlu: “Jēzus Kristus, Dāvida dēla…cilts grāmata.” (Mateja ev. 1:1)
Lūka apraksta eņģeļa paziņojumu Marijai, ka Dieva apsolījums tiks piepildīts: “Tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi Dēlu, un sauksi Viņa vārdu: Jēzus…un Dievs Tas Kungs Tam dos Viņa tēva Dāvida troni.” (Lūkas ev. 1:31-32)
Kad Jēzus iesāka Savu kalpošanu un cilvēki redzēja brīnumus, ko Viņš darīja, tie bija tik pārsteigti, ka tie teica: “Vai Šis nav Dāvida dēls?”’(Mateja ev. 12:23) Un, kad trīs gadus vēlāk Viņš iejāja Jeruzalemē, tie māja ar palmu zariem un sauca: “Ozianna Dāvida dēlam!” (Mateja ev. 21:9)
Tronis, kas pastāvēs mūžīgi
Kad eņģelis Gabriēls atnesa paziņojumu par Jēzus dzimšanu, viņš teica: “Dievs Tas Kungs Tam dos Viņa tēva Dāvida troni, un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gala.” (Lūkas ev. 1:32-33) Bet kā viena ķēniņa valsts var pastāvēt mūžīgi?
Jēzus augšāmcēlās no mirušiem, un Viņš uzkāpa debesīs. Nāvei vairs nav varas pār Viņu. Būdams ķēniņu Ķēniņš, Jēzus sēž pie Tēva labās rokas, kur “Viņam vajag valdīt, tiekāms Viņš noliek visus ienaidniekus Sev zem kājām.” (1. vēstule Korintiešiem 15:25)
Jēzus Kristus valdīs mūžīgi mūžam. (Jāņa Atklāsmes 11:15) Un Viņš ir apsolījis, ka Viņa mācekļi piedalīsies šajā valdīšanā. “Tam, kas uzvar,” Jēzus teica, “Es došu sēdēt pie Manis uz Mana goda krēsla, tā, kā Es esmu uzvarējis un sēdu pie Mana Tēva uz Viņa goda krēsla.” (Jāņa Atklāsmes 3:21)
Dievs bija apsolījis, ka Dāvida dēls uzcels templi un valdīs mūžīgi, un mēs redzējām, kā Jēzus attiecināja šos apsolījumus uz Sevi. Bet šī Dieva apsolījuma vispārsteidzošākā daļa bija tā, ka Dievs pats būs Tēvs Dāvida dēlam. Kā Dāvida dēlu varētu raksturot kā Dieva Dēlu? Dieva apsolījums, ka Dāvida dēls būs Dieva paša dēls, norāda mums uz vislielāko brīnumu Bībelē.
Jēzus Kristus, Dieva Dēls
Jēzus piedzima no Marijas, kura bija saderināta ar Jāzepu, Dāvida pēcteci. (Mateja ev. 1:16) Bet Jēzus nepiedzima Jāzepa un Marijas dzimumsakaru rezultātā. (Mateja ev. 1:25) Viņš tika ieņemts jaunavas klēpī Dieva radošā brīnuma rezultātā: “Svētais Gars nāks pār tevi, un Visuaugstākā spēks tevi apēnos, tāpēc Tas, kas no tevis dzims, būs svēts un taps saukts Dieva Dēls.” (Lūkas ev. 1:35) Jēzus, Dāvida dēls, ir Dieva Dēls!
Kad runājam par dēlu, mēs parasti domājam kādu, kas piedzimst divdesmit vai trīsdesmit gadus pēc sava tēva. Kad Bībele mums atklāj, ka Jēzus ir Dieva Dēls, tā mums pastāsta, ka Viņš savā būtībā dalās ar Tēvu, un Dieva būtībai nav iesākuma. Nekad nav bijis tā, ka Dieva Dēls nebūtu bijis pie Tēva: “Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs.” (Jāņa ev. 1:1)
Tas, kā Dievs kļuva par cilvēku Jēzū, ir mistērija, un tomēr, kad Tu to esi aptvēris, tas sāk darīt saprotamāku arī visu citu. Dievs kļuva par cilvēku. Mūžīgais Dēls tapa miesa. Tas, kurš vienmēr ir bijis blakus Tēvam, kļuva par Dāvida dēlu, savezdams kopā Dievu un cilvēku.
Dieva bērni
Kad Tu nāksi pie ticības Jēzū Kristū, Dieva Dēlā, Tēvs Tevi adoptēs Savā ģimenē: “Cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam.” (Jāņa ev. 1:12)
Ja Tev ir cīņa par savu vērtību vai nozīmību, ļauj, lai patiesība par to, kas Kristus ir un ko Viņš ir paveicis Savu ļaužu labā, pārņem Tevi līdz pašiem Tavas būtības dziļumiem. Jēzus ir Dieva Dēls. Ticība savieno Tevi ar Jēzu, un caur Viņu Tu tiec uzņemts Dieva ģimenē. Tava miesa kļūst par Svētā Gara, kurš tagad dzīvo Tevī, templi. Tu kļūsti par Dieva dēlu vai meitu, un Tev ir lemts Viņu baudīt mūžīgi. Ņem šo atziņu sev līdzi Tavās ikdienišķajās gaitās vai savā visdrūmākajā brīdī. Aptver, kādu godu Dievs Tev ir dāvājis, un ļauj tam Tevi pacelt.
Atvērta
Dieva ļaudis var būt pārliecināti par savu nākotni, jo Jēzus Kristus ir Savā tronī. Caur Viņu mēs esam samierināti ar Tēvu un kļūstam par Viņa ģimenes locekļiem. Kristum ir daudz ienaidnieku, bet tie visi tiks nolikti zem Viņa kājām. (110. psalms:1) Un Dieva ļaudīm ir lemts baudīt Viņa valdīšanas svētību mūžīgi.
Piezīme:
1 C.S. Lewis, The Screwtape letters (New York: Macmillan, 1942), 73.