Mūsdienu sabiedrībā daudziem cilvēkiem vārds “grēks” ir kļuvis par vārdu, kas apzīmē kādas patīkamas baudas, kas ir pavisam pieļaujamas un savā būtībā nevainīgas, kā piemēram ēst pārāk daudz šokolādes.
Iedomājies trīsdesmit piecus gadus vecu vīru un tēvu mājās kādā svētdienas rītā. Sauksim viņu par Robertu. Viņš ir pabeidzis lasīt avīzi un tagad ir nodomājis ķerties pie tik bieži atliktā uzdevuma iztīrīt pagrabu. Viņam lietas šķirojot kastēs, Roberts atrod vecu ģimenes Bībeli, kas bija piederējusi viņa vecmāmiņai. Viņš sajūt iekšēja pārliecību nemest to prom; galu galā, tā ir veca un daudzās lappusēs ir piezīmes vecmāmiņas trauslajā rokrakstā. Viņš to atver un izlasa, ka “Kristus Jēzus ir nācis pasaulē izglābt grēciniekus”. (1.Timotejam 1:15)
Robertam tas liekas dīvaini. Jēzus nāca glābt cilvēkus, kas pārspīlē ar patīkamām lietām! Robertam garšo un patīk baudīt krējuma torti, un viņš apzinās, ka viņam to droši vien nevajadzētu darīt, bet viņš regulāri vingro un kopumā viņam ir laba veselība, tādēļ no kā gan viņam būtu jātiek glābtam? Viņš pašķir dažas lapas tālāk un izlasa, ka Dievs ir dusmīgs uz cilvēkiem, kas grēko. (Vēst. Ebrejiem 3:10) Roberts nesaprot. Kādēļ lai grēks, kā viņš to uztver, sadusmotu Dievu? Kas tas par Dievu, kurš ir dusmīgs uz cilvēkiem tādēļ, ka tie mazliet nobauda kaut ko patīkamu?
Tā Roberts aizver Bībeli, pārliecināts, ka viņš ir izvēlējies pareizi, pavadīdams svētdienas rītu mājās. Viņš mīl savu sievu un bērnus un nespēj saprast, kādēļ viņa vecmāmiņa domāja, ka Bībele ir tik brīnišķīga grāmata.
Grēks arvien tiek pārdefinēts veidos, kas liek cilvēkiem domāt, ka tas nav “liela lieta”. Bet grēks nav nevainīgs prieks vai bauda. Grēks ir sacelšanās pret Dievu, un, kad Tu aptversi, ka grēks ir Tava vislielākā problēma, Tu apzināsies savu vajadzību pēc Jēzus.
Dievbijības prioritāte
Grēks ir graujošs spēks. Tas var izpostīt dzīvi, ģimeni vai draudzi. 2. Ķēniņu grāmatas 17. nodaļa mums atklāj, kā tas izpostīja tautu. Pēc Salamana nāves desmit ciltis ziemeļos pasludināja neatkarību no divām ciltīm dienvidos, nošķirdamas sevi no tās svētības, kuru Dievs bija apsolījis Dāvida ķēnišķīgajai dzimtas līnijai. Ziemeļos pavisam kopā bija deviņpadsmit ķēniņi, un ikviens no tiem darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs. Pēc apmēram divsimt gadiem Dievs atļāva ienaidniekiem iebrukt ziemeļu ķēniņvalstī un pārņemt to. Cilvēki tika izvesti, un visa zeme kļuva par kailatni.
Pirmais no ķēniņiem desmit ciltīm ziemeļos bija apņēmies, ka viņa ļaudis neies uz Jeruzalemi, lai pielūgtu Dievu. Tā viņš nodibināja savu paša reliģiju Danā un Bētelē, kur viņš uzstādīja divus zelta teļus.
Šī cilvēku radītā reliģija radīja kultūru (sabiedrību), kurā bagātie dzīvoja pārpilnībā un izrādīja necieņu pret nabagajiem. Ielās valdīja vardarbība, un Dieva ļaudis atļāvās piekopt atbaidošo paradumu atdot nevēlamus bērnus sadedzināšanai.
Un tomēr, pirmā apsūdzība, ko Dievs izvirzīja pret Saviem ļaudīm, nebija vardarbība, slepkavošana, alkatība vai pat nežēlība pret bērniem. Dieva pirmā sūdzība bija tā, ka Viņa ļaudis bija pielūguši citus dievus. (2. Ķēniņu 17:7)
Pirmie četri baušļi attiecas uz Dievu pašu: “Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā. Netaisi sev elku tēlu vai kādu atveidu…Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu nelietīgi valkāt…Piemini sabata dienu, ka tu to svētī.” (2. Mozus 20:3-8) Mēs vispirms esam aicināti uz dzīvi, kuras centrā ir Dievs.
Bībele to sauc par “dievbijību” (precīzāk – “līdzība Dievam” – tulkot. piez.) (piemēram 1. Timotejam 4:7), un šo prioritāti apstiprina Jēzus mācītais. Kad Viņam kāds jautāja par augstāko bausli, Jēzus atbildēja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta.” (Mateja ev. 22:37)
Dievbijība noved pie taisnīguma
Pēc tam, kad Dievs mūs aicina uz dievbijību (līdzību Dievam) pirmajos četros baušļos, Dievs mūs aicina uz taisnīgumu mūsu attiecībās ar citiem: “Godā savu tēvu un māti…Nenogalini! Nepārkāp laulību! Nezodz! Nedod pret savu tuvāko melīgu liecību! Neiekāro…” (2.Mozus 20:12-17, jaunais tulkoj.)
Dievs aicina mūs atspoguļot Viņa mīlestību attiecībās ar citiem. Kristus to apstiprināja, kad Viņš teica, ka otrs bauslis ir: “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu”. (Mateja 22:39, jaunais tulkoj.)
Taisnīgums (precīzāk – taisnums) balstās dievbijībā, tāpēc, kad cilvēki atsakās no Dieva, tie nevar sasniegt taisnīgumu. Kad tauta novēršas no dzīvā Dieva, rezultāts būs morāls apjukums un grēka un ļaunuma valdīšana sabiedrībā.
Ziemeļu ķēniņvalstī grēks iesākās ar to, ka cilvēki atteicās no Dieva, un tas beidzās ar to, ka viņi atdeva savus bērnus ugunī. Iemesls tam, ka viņi zaudēja Bībelisko tikumību (ētiku), bija tas, ka viņi noraidīja Bībeles Dievu. Taisnīgums nevar pastāvēt bez dievbijības.
Dzīve bez Dieva
Mūsu draugs Roberts, kurš svētdienas rītā tīra savu pagrabu, grib, lai viņa ģimene bauda to labumu, kas nāk no taisnīguma. Viņš grib, lai viņa laulība ir sekmīga, un viņš gribētu, lai tie cilvēki, ar kuriem viņam ir biznesa darīšanas, būtu godīgi un turētu savu vārdu. Viņš sagaida, ka sabiedriskās amatpersonas nemelos, un viņš grib, lai viņa bērni varētu dzīvot drošībā.
Roberts grib gūt visu labumu, kas nāk no taisnīguma, bet viņš negrib Dievu. Un tas ir viņa pirmais un lielākais grēks. Roberts ir bezdievis (bezdievīgs). Viņš ir sekmīgs ģimenes cilvēks, kas vēlas pašu labāko sev un savai ģimenei, bet Dievam viņa dzīvē nav vietas.
Mūsu pirmais instinkts ir nevis mīlēt Dievu, bet būt aizvainotiem un neapmierinātiem ar Viņu. Viņa vara šķietas apdraudam mūsu brīvību, un Viņa svētums aizvaino mūsu lepnumu. Ja Dievs nepārveidos mūsu sirdis, mēs vienmēr jutīsim aizvainojumu un neapmierinātību ar Viņu. Grēcīgais prāts vienmēr ir naidā ar Dievu. (Romiešiem 8:7)
Provocēt Dievu uz dusmām
Bet Dievs ir neiedomājami pacietīgs. Divsimt gadus Viņš atturējās no sodīšanas un sūtīja praviešus, lai aicinātu ļaudis atgriezties pie dievbijības un taisnīguma, bet tie neklausījās. (2.Ķēniņu 17:14) Tā vietā tie “darīja ļaunas lietas, apkaitinādami Kungu”. (2.Ķēniņu 17:11, jaunais tulkoj.)
Ievēro vārdu “apkaitinādami” (precīzāk – provocēdami). Dusmas nav daļa no Dieva dabas. Dievs ir svēts vienmēr, Viņš ir mīlestība vienmēr, bet Viņš nav vienmēr dusmīgs. Senie dievi bija dusmīgi pēc dabas, vienmēr “gailējoši”, un tiem vienmēr bija nepieciešama apmierināšana. Lai tos nomierinātu, viņiem tika pienestas dāvanas, bet viņu dusmas nekad neatstājās. Tās nekad nebija pilnībā izlietas, tās bija tikai apvaldītas. Bet Bībeles Dievs ir pavisam citādāks: “Tas Kungs [ir] pacietīgs un bagāts žēlastībā”. (Jaunajā tulkojumā – “Gauss dusmās, bet dāsns žēlastībā”; 103. psalms:8)
Būt dusmīgam nav Dieva daba, bet Viņš var tikt provocēts uz dusmām, un par to mums jābūt pateicīgiem. Mēs nesajūsmināmies par tiem, kas stāv blakus un bezrūpīgi noskatās, kā citiem tiek darīts pāri. Kā mēs varētu pielūgt dievu, kurš ir vienaldzīgs pret to, ka cilvēki atdod savus bērnus ugunī?
Ievēro, ko Dievs dara, kad Viņš ir aizkaitināts un provocēts: “Tad Tas Kungs uz Israēlu ļoti apskaitās, un tādēļ Viņš tos atstūma no Sava vaiga” (2.Ķēniņu 17:18), kas ir norādījums par Apsolīto zemi.
Bībeles stāsta beigās mums tiek paziņots, ka ikviens cilvēks, kas jebkad ir dzīvojis, stāsies Dieva priekšā, un bezdievīgie un netaisnie tiks padzīti no Dieva klātbūtnes. Tā ir elle – mūžība ārpus Dieva svētības.
Dieva žēlastība darbībā
Kad Dievs atstūma (aizsūtīja prom) Savus ļaudis no Savas klātbūtnes, zeme, ko Viņš bija solījis svētīt, gulēja pamesta un neapdzīvota. Bet Asīrijas ķēniņš padarīja to atkal apdzīvotu, atvezdams ļaudis no visām savas impērijas malām un nometinādams tos tur. (2.Ķēniņu 17:24)
Kad šie imigranti ieradās, viņi sastapās ar neparedzētu problēmu. Vairākiem no viņiem uzbruka lauvas. Kad ziņa par šo problēmu nonāca pie Asīrijas ķēniņa, viņš nolēma, ka vislabākais veids, kā risināt šo jautājumu, bija sameklēt priesteri starp tiem ļaudīm, kas tur dzīvoja agrāk. Viņš pieņēma, ka vietējais priesteris zinātu, kā apmierināt to dievu, vienalga kurš tas bija, kas radīja šo problēmu. Tā viņš deva pavēli, lai Jūdu priesteris tiek sūtīts atpakaļ uz Israēlu, un “tā viens no priesteriem, kurš bija ticis aizvests no Samarijas, nāca atpakaļ un dzīvoja Bētelē, un mācīja viņiem, kā To Kungu bīties.” (2.Ķēniņu 17:28)
Tā bija Dieva žēlastība darbībā. Viņš saveda ļaudis no ziemeļiem, dienvidiem, austrumiem un rietumiem uz to vietu, ko Viņš bija apsolījis svētīt, un Viņš sutīja uz turieni vienu no Saviem priesteriem, lai šie ļaudis varētu Viņu (Dievu) iepazīt.
Cilvēki no daudzām tautām tika vesti pie patiesības atziņas, bet ar laiku tie atkal kļuva apjukuši, jo tie turpināja pielūgt arī savus pašu dievus. (2.Ķēniņu 17:29) Šie cilvēki kļuva pazīstami kā samarieši.
Kad Jēzus gāja caur Samariju (Jāņa ev. 4:4), Viņš sastapa tur sievieti, kura bija bezdievīga un netikumīga. Jēzus sarunu ar viņu neiesāka ar to, ka Dievs ir dusmīgs uz viņu par viņas grēkiem. Viņš iesāka ar to, ka Viņš vadīja šo sievieti uz pareizām (labām) attiecībām ar Dievu. Viņš tai teica, ka Dievs tādus meklē, kas “pielūgs…garā un patiesībā”. (Jāņa ev. 4:23)
Taisnīguma pamatā ir Dievbijība, un nav lielas nozīmes runāt par taisnīgumu ar personu, kura nepazīst un nemīl Dievu. Jēzus iesāka ar to, ka Viņš vispirms runāja ar samariešu sievieti par Dieva atziņu (pazīšanu), tādēļ ka paliekošas pārmaiņas iesākas tieši tur.
Kristus mira, lai rīkotos ar abām – mūsu bezdievību un mūsu netaisnību. Pie krusta Tēvs attiecās pret Dēlu tā, it kā Viņš būtu dzīvojis bezdievīgu dzīvi un it kā Viņš būtu bijis vainīgs visāda veida netaisnībās. Tēvs novērsās no Sava Dēla, un Viņš tika izslēgts no Tēva klātbūtnes. Tādēļ Viņš sauca: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?” (Mateja ev. 27:46)
Kristus “ir vienreiz grēku dēļ miris, taisnais par netaisniem, lai jūs pievestu Dievam”. (Pētera 1.vēst. 3:18) Ja Tu nāksi pie Jēzus ticībā un grēku nožēlā, Viņš Tevi ievedīs dievbijīgā dzīvē, kas būs iesākums Tavai izaugsmei taisnīgumā.
Atvērta
Dievs mūs aicina dievbijībā (līdzībā Dievam) un taisnīgumā. Mums jāmīl Dievs no visas sirds, un mums jāmīl savs tuvākais kā sevi pašus. Tikumība nevar tikt uzturēta, kad mēs zaudējam Dieva atziņu. Bet, kad mēs nākam pie Jēzus Kristus, Viņš samierinās mūs ar Tēvu un vedīs mūs taisnības ceļos.
