Viss, kas Tev jāzina dzīvei, nāk no divām pārliecībām: Tev jāzina, kas ir Dievs, un Tev jāzina, kas esi Tu. Ja Tu šīs lietas pareizi sapratīsi, tad Tavai dzīvei būs stingrs pamats. Ja Tu tās sapratīsi nepareizi, tad Tevi drīz vien aiznesīs pa straumei.
Šīs patiesības ir bībeliska pasaules uzskata pamatā. Pasaules uzskats ir galveno pārliecību apkopojums, kas nosaka to, kā mēs domājam un kā mēs dzīvojam. Cilvēki izvēlas ļoti atšķirīgus dzīves veidus tādēļ, ka viņiem ir atšķirīgas pamata pārliecības par to, kas Dievs ir un kas viņi ir.
Ja Tu tici, ka Tava dzīve ir nejaušība, ka tā pieder Tev un ka labas dāvanas nāk no nejaušības vai veiksmes, tad Tava dzīve būs būvēta ap to, lai Tu varētu sevi atklāt un dzīvot pēc saviem ieskatiem. Bet, ja Tu tici, ka Tevi ir radījis Dievs un ka ikviena laba dāvana nāk no Viņa rokas, tad pazīt Viņu un paklausīt Viņam sagādās Tev visdziļāko prieku.
Un, ja Tu tici, ka tad, kad Tu nomirsi, Tu pārstāsi eksistēt, tad dabīgi Tu jutīsies, ka Tava dzīves nozīme ir atrast piepildījumu. Bet, ja Tu nāc pie atziņas, ka pēc savas īsās dzīves šajā pasaulē Tu satiksi Dievu, kas Tevi ir radījis, tad Tava pirmā prioritāte būs sagatavoties tai dienai.
Tie ir divi pilnīgi atšķirīgi pasaules uzskati, un tie abi divi nevar būt pareizi. Šī pārliecība ir kā laivas stūre, kas nosaka virzienu Tavai dzīvei. Pārliecība, kas tiek attīstīta dziļi Tavā sirdī šodien, nosaka to, kur Tu būsi nākotnē.
Vienāds iesākums, dažādi virzieni
Jau no paša iesākuma cilvēku ģimenes locekļiem ir bijušas atšķirīgas attieksmes pret Dievu. Ādamam un Ievai sākotnēji bija divi bērni, un pasaules pirmie brāļi pagrieza katrs savas laivas stūri divos pavisam atšķirīgos virzienos. Ābels meklēja Dievu, bet Kains pretojās Dievam, un viņa dusmas izpaudās pret viņa brāli. Galu galā Kains nogalināja Ābelu un kļuva par pasaules pirmo slepkavu.
Kaina rīcība atsvešināja viņu no Dieva un no ģimenes, bet Dievs parādīja viņam milzīgu laipnību. Kainam bija iespaidīgi sasniegumi. Viņš uzcēla pilsētu, un viņa pēcnācējiem bija nozīmīgi ieguldījumi mūzikā, mākslā un kultūrā. Bet bez Dieva viņa dzīvē valdīja nemiers.
Pēc Ābela nāves Dievs dāvāja Ādamam un Ievai vēl vienu dēlu. Viņa vārds ir Sets, un Bībeles stāsts koncentrējas uz viņa dzimtas līniju.
Apbrīnojamā žēlastība
Viscaur Bībelei mēs redzam, ka Dievs tiecas izglābt cilvēkus savā žēlastībā, caur ticību un Jēzū Kristū. Piemērs tam ir redzams jau Noas stāsta sākumā: “Noa atrada labvēlību [jeb žēlastību] Dieva acīs.” (1. Mozus 6:8)
Dievs parādīja laipnību Noam, vispirms brīdinot viņu par to, ka nāk sods, un arī norādīdams, kas viņam jādara, lai izglābtos no tā: “Taisi sev šķirstu no sveķainiem skuju kokiem.” (6:14)
Bībelē brīdinājumi par sodu nav atriebīga Dieva dusmu izgāšana; tie ir mīloša Dieva žēlastības pilni aicinājumi, kas saka: “Man jāiznīcina ļaunums, un Es to arī darīšu. Bet Es negribu iznīcināt Tevi, un Tu vari glābties šādā veidā.”
Ticība rīkojas
Dievs teica Noam, lai viņš sagatavojas uz vēl nepieredzētiem plūdiem. Tādā pat veidā Dievs saka arī mums sagatavoties uz kaut ko, kas vēl nekad nav noticis. Jēzus Kristus nāks tiesāt dzīvus un mirušus.
Ticība tic tam, ko Dievs ir teicis, un tā izpaužas darbībā. Noas ticības pierādījums ir tas, ka viņš uzbūvēja šķirstu. Viņš ticēja tam, ko Dievs viņam teica, un viņš rīkojās. “…nedzīva ir ticība bez darbiem.” (Jēkaba 2:26) Patiesa ticība ir dzīvs koks, kas pilns ar paklausības augļiem.
Jēzus izmantoja Noas stāstu salīdzinājumam: “Jo, kā bija Noas dienās, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšana. Jo, tā kā tanīs dienās priekš ūdens plūdiem tie rija un plītēja, precējās un devās laulībā līdz tai dienai, kad Noa iegāja šķirstā, un tie nenāca pie saprašanas, tiekāms plūdi nāca un aizrāva visus, tāpat būs arī Cilvēka Dēla atnākšana.” (Mateja ev. 24:37-39)
Ēšana, dzeršana un laulāšanās visas ir labas dāvanas no Dieva, bet, ja mēs baudām šīs lietas, nemaz nedomādami par to sodu, kas nāk, mūsu prieks būs īslaicīgs. Noas vissvarīgākā prioritāte bija būt gatavam tai dienai, par kuru Dievs viņam darīja zināmu. Un vienīgais veids, kā būt gatavam uz to, bija ticēt tam, ko Dievs bija teicis, un darīt to, ko Viņš bija pavēlējis.
Dievs lika Noam ieiet šķirstā septiņas dienas pirms iesākās plūdi. (1. Mozus 7:4-7) Sākt lādēt kravu šķirstā, kamēr vēl ne piliens lietus nebija nolijis, bija ticībā pamatota rīcība. Viņam nebija nekāda redzama iemesla tobrīd iet šķirstā, kā vienīgi Dieva Vārds. Noa droši vien jutās diezgan muļķīgi.
Bet tad sāka līt, un līdz ar to atvērās arī pazemes avoti. (7:11) Laiva (šķirsts), kas bija būvēta tuksnesī, pacēlās, un Noa un viņa ģimene tika pacelti un aiznesti uz jauno pasauli.
Kristus – šķirsts
Plūdi bija sods, kas vairs nekad netiks atkārtots. (skat. 1. Mozus 9:8-16) Bet Dievs brīdina mūs par citu, vēl briesmīgāku, sodu, kas nāk. Tāpat kā Dievs sagādāja Noam šķirstu, Viņš ir sagādājis arī mums ceļu, kā mēs varam tikt glābti no pēdējā soda, – caur Jēzu Kristu.
Visi, kas bija šķirstā, bija drošībā. Visi, kas bija ārpus šķirsta, tika iznīcināti. Dievs ir sagatavojis šķirstu (laivu) arī mums. Jēzus Kristus ir tas šķirsts!
Dievs runāja caur Noas sludināšanu, norādīdams cilvēkiem tanīs dienās, ka ir pieejams šķirsts, kurā var ieiet un izglābties. (Pētera 2. vēst. 2:5) Tādā pašā veidā Dievs norāda mums uz Kristu un mums atklāj, ka mēs varam tikt glābti, ja nāksim pie Viņa.
Apustulis Pāvils raksturo kristiešus kā tos, kas ir “Kristū.” (Piem. Romiešiem 8:1) Tāpat kā Noa bija šķirstā, Tu vari būt Kristū. Kad pienāks Soda diena, tie, kas ir Kristū, tiks drošā veidā nogādāti caur Dieva sodu un ievesti jaunā, godības pilnā pasaulē.
Šķirsts (laiva) ir atvērts visiem, kuri nāks. Jēzus teica: “Kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu.” (Jāņa ev. 6:37) Cilvēkiem Noas dienās bija atvērtas durvis glābšanai. Šķirsts bija uzbūvēts, un visi būtu varējuši izglābties. Bet, neskaitot Noas ģimeni, neviens cits cilvēks neticēja viņa brīdinājumam.
Glābies no lietus
Kādu dienu vairākus gadus atpakaļ es sēdēju savā darbistabā un rakstīju sprediķi nākošajai svētdienai. Ārā gāza lietus – īsti pa Londonas modei!
Es pamanīju, ka pa ielu iet pavecāks pāris. Bija skaidrs, ka lietus viņus bija pārsteidzis, jo nevienam no viņiem nebija nedz lietussarga, nedz lietusmēteļa. Viņi stāvēja zem koka mūsu īpašuma malā. Bija ziema, un koks bija pilnīgi kails, tā ka tas viņiem nedeva nekādu patvērumu.
Es paķēru mēteli un izgāju ārā pie viņiem. “Jūs šeit izmirksiet,” es teicu. “Nāciet iekšā mājā.” Viņi paskatījās uz mani un īstā angļu pieklājības stilā teica: “Nē, liels paldies. Mums šeit ir pavisam labi.”
“Bet jūs taču izmirkstat!” es teicu. “Jūs varat nākt iekšā, sausumā.”
Bet nekas, ko es teicu, viņus nepārliecināja, un pa to laiku es pats jau sāku izmirkt. Es atstāju mājas durvis atvērtas un pateicu viņiem, ka, ja viņi vēlētos nākt iekšā, viņi ir laipni lūgti to darīt. Tomēr viņi palika ārā. Līdz pat šai dienai es nesaprotu, no kā viņi baidījās.
Šī pēkšņā lietusgāze labi attēlo Dieva sodu. Ja Tu stāvi ārā, lietus līst Tev tieši virsū, un tas Tevi pārņem. Bet, ja Tu atrodies mājā, lietus krīt uz jumta; tādēļ, ka Tu esi iekšā, tas Tevi neskar.
Jēzus Kristus ir tā māja, ko Dievs Tev ir sagatavojis – šķirsts, kas pasargā Tevi no Dieva soda vētras. Kad Jēzus mira pie krusta, Dieva sods par grēku krita uz Viņu, un Dievs aicina mūs nākt un pie Viņa atrast patvērumu. Ja Tu esi Kristū, Dieva sods nekritīs uz Tevi, jo tas jau ir kritis uz Viņu: “Tad nu tiem, kas ir Kristū Jēzū, vairs nav nekādas pazudināšanas.” (Romiešiem 8:1, kursīvs autora pievienots)
Šis ir svarīgs jautājums: Vai Tu esi Kristū? Vai Tu esi licis visu savu paļaušanos uz Viņu kā Pestītāju un Kungu? Kādēļ lai Tu stāvētu ārā, kad Tev ir atvērtas durvis, lai Tu varētu nākt iekšā?
Atvērtas
Žēlastība, ticība un pestīšana Kristū nav jaunas idejas, kas parādās tikai Jaunajā Derībā. Bībele ir viens vesels stāsts. Dievs ir žēlsirdīgs. Viņš vienmēr tāds ir bijis un vienmēr tāds būs.
Šķirsts (laiva) palīdz mums saprast, ko nozīmē būt “Kristū.” Tāpat kā Noa un viņa ģimene tika droši izvesti caur Dieva sodu, jo viņi atradās šķirstā, arī mēs tiksim droši izvesti caur Dieva pēdējo sodu, ja vien mēs esam Kristū.
Brīdis lūgšanai
Tēvs, es ticu, ka Tu esi Radītājs un ka Tev ir neierobežotas un pilnīgas tiesības pār mani un manu dzīvi. Es atzīstu, ka man ir ļaunuma atziņa un ka es esmu izslēgts no paradīzes. Es ticu Tavam Vārdam par to sodu, kas nāk, un es atzīstu, ka bez Tevis man citas cerības nav.
Es pateicos, ka Savā žēlastībā Tu sūtīji Kungu Jēzu Kristu. Šodien es ticu uz Viņu. Es lieku visu savu paļaušanos uz Viņu. Es lūdzu, lai Viņš kļūst par manu Pestītāju. Caur Savu Garu ieved mani Viņā un glāb mani caur Jēzu Kristu. Āmen.
