Cilvēki, kuri ir iecelti valdošajos amatos, bieži vien sāk justies tā, it kā viņi stāvētu pāri tiem noteikumiem, kas attiecas uz citiem. Tas pats notika ar Dāvidu. Kādu dienu ķēniņš ieraudzīja precētu sievu, vārdā Batseba. Dāvidam bija vara dabūt to, ko viņš gribēja, un tā viņš ignorēja Dieva bausli un paņēma šo sievieti.
Dāvids mīlēja Dievu, bet arī sirdī, kas mīl Dievu, spēj mājot savādas jūtas. Dāvida jūtas pret Batsebu bija pilnīgi pretīgas un aizvainojošas Dievam, bet tās bija arī ļoti spēcīgas, un viņš pakļāvās tām.
Kad Dāvids uzzināja, ka Batseba ir grūta, viņš centās steidzīgi noslēpt šo lietu (nosegt pēdas). Dāvids pavēlēja, lai šīs sievietes vīrs, Ūrija, tiek atsūtīts mājās no karalauka, it kā lai atnestu ziņas par armiju. Ja Ūrija pavadīs dažas naktis mājās ar savu sievu, viņš tiks uzskatīts par bērna tēvu.
Bet tas nenostrādāja. Ūrija bija apzinīgs karavīrs un nejutās tā, ka tagad būtu pareizi viņam pavadīt laiku mājās ar sievu, kamēr citi riskēja ar savu dzīvību karalaukā. Dāvidam atlika lietot izmisīgus līdzekļus. Viņš pavēlēja, lai Ūriju novieto frontes pašās pirmajās rindās, tā padarot viņa nāvi nenovēršamu. (2. Samuēla 11:5-17)
Neilgi pēc tam Dāvids paņēma Batsebu, kas nesen bija kļuvusi par atraitni, par savu sievu. Tas viss notika plašākai sabiedrībai nezinot. Viss tika smalki noslēpts. Tomēr bija viena problēma: “Bet šī lieta, ko Dāvids bija darījis, gan nepatika Tam Kungam.” (2. Samuēla 11:27) Dievs redzēja, kas bija nodarīts, un Viņš neklusēja.
Runāt Dieva vārdu
Dāvids bija pārliecināts, ka viņa skandāla noslēpšana ir bijusi veiksmīga līdz tam brīdim, kad pilī ieradās pravietis Nātāns. Izmantodams gudru līdzību, Nātāns pastāstīja Dāvidam par kādu bagātu vīru, kurš nozaga nabaga vīra jēriņu. Dāvidam klausoties šajā stāstā, viņš kļuva ļoti dusmīgs par to, ko tas vīrs bija izdarījis. Viņš gribēja zināt, kurš ir tas vīrs, lai varētu to sodīt.
Ievēro, ka Dāvidu sadusmoja viņa paša grēka attēlojums. Bagātais vīrs paņēma to, kas piederēja citam cilvēkam un ko šis cits ļoti mīlēja. Tieši to bija izdarījis Dāvids. Kad viņš ieraudzīja savu grēku citā cilvēkā, viņš to ienīda un nosodīja.
Kad Tevi sadusmo kāda cita cilvēka grēks, Tu vari rīkoties šādi: depersonalizē to un uzraksti, kas tas ir. Tā ir alkatība. Tas ir lepnums. Tā ir kaisle. Tā ir krāpšana. Tā ir elkdievība. Tad lūdz, lai Dievs Tev parāda, kur Tu savā dzīvē, iespējams, esi vainīgs tai pašā grēkā. Tas, kas Tevi visvairāk sadusmo citos, varbūt slēpjas Tavā paša sirdī.
Dievs atvēra Dāvida acis, lai viņš varētu ieraudzīt šo grēku savā sirdī, kad Nātāns viņam teica: “Tu esi tas vīrs!” (2. Samuēla 12:7) Dāvida noslēpuma apsegs tika norauts. Bet tas bija Dieva žēlastības darbs. Dāvids bija “paslēpies” tumsā, un Dievs sūtīja pravieti, lai atvestu viņu atpakaļ (izvestu ārā – tulkot. piez.).
Gadsimtiem ilgi Dievs runāja Savu Vārdu caur praviešiem. Bet, kad bija pienācis īstais laiks, Dievs sūtīja Savu Dēlu (Skat. Vēst. Ebrejiem 1:1-2): “Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū.” (Jāņa ev. 1:14)
Pravieši dzirdēja Dieva Vārdu, bet Jēzus ir Dieva Vārds. Tos vārdus, ko Jēzus runāja, Viņam deva Tēvs: “Es nerunāju no Sevis, bet Tēvs, kas Mani sūtījis, Tas Man ir pavēlējis, ko lai saku un ko lai runāju…Tāpēc visu, ko runāju, Es runāju, kā to Mans Tēvs Man ir sacījis.” (Jāņa 12:49-50)
Bet Jēzus ir vairāk nekā tikai pravietis. Viņš apgalvoja to, ko neviens cits pravietis neuzdrīkstējās teikt: “Es un Tēvs, mēs esam viens” un “Kas Mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu”. (Jāņa ev. 10:30 un 14:9)
Viss, kas Dievam ir Tev sakāms, ir izteikts Jēzū Kristū. Tāpēc mums šodien nav vajadzīgs vēl kāds cits pravietis. Agrāk Dievs runāja caur praviešiem, bet tie visi norādīja uz priekšu – uz Jēzu Kristu, kurš ir Dieva Vārds.
Iejusties pravieša lomā
Kā tas bija – pravietim saņemt Dieva Vārdu? Apustulis Pēteris mums par to pastāsta Jaunajā Derībā: “Neviens Rakstu pravietojums nav patvaļīgi skaidrojams; jo ne jau pēc cilvēka gribas pravietojumi tika pasludināti, bet tos runāja Svētā Gara vadīti Dieva cilvēki.” (Pētera 2. vēst. 1:20-21, jaunais tulkoj.)
Tas, par ko Pēteris šeit runā, vislabāk būs saprotams no stāsta Apustuļu darbos. Pāvils bija arestēts, un kā cietumnieks viņš tika vests ar kuģi uz Romu. Lūka raksta: “Bet neilgi pēc tam no salas puses sacēlās viesuļvētra, ko sauc par eurakvilonu, ziemeļrīteni. Tā kā kuģi aizrāva līdzi, un mēs to nespējām sagriezt pret vēju, mēs padevāmies un tikām nesti.” (Apustuļu darbi 27:14-15)
To pašu vārdu, ko Lūka lieto, lai aprakstītu kuģi, ka tas “tika nest(s)”, Pēteris lieto, lai paskaidrotu, kā pravieši tiek Svētā Gara vadīti. Cik daudz kontroles Tev ir, kad Tu esi kuģī, kurš tiek vētras nests? Ļoti maz. Kuģa virzienu nosaka vējš. Praviešu vēsti noteica (kontrolēja) Gars.
Praviešu vārdi nāca no Dieva. Šie vīri runāja “Svētā Gara vadīti”. (Pētera 2. vēst. 1:21) Viņi nepārvaldīja (nekontrolēja) vēsti; vēsts pārvaldīja (kontrolēja) viņus. Tā nāca no Dieva pār viņiem kā spēcīgs vējš, un viņi tika vadīti, tādējādi viņi rakstīja tieši to, ko Dievs gribēja, lai tie pasaka.
Kā mēs zinām, kas un kāds Dievs ir? Kā mēs zinām, kas ir patiesība? Atbilde: Dievs runā. Praviešiem bija vienreizēja privilēģija atrasties Dieva klātbūtnē un dzirdēt Viņa balsi, lai viņi tad varētu runāt Dieva vārdus uz ļaudīm. Ja Dievs nebūtu mums Sevi atklājis, tad mums būtu tikai cilvēku pieredze, un lielākā daļa no tās ir ļoti sāpīga. Šajā uzskatu pilnajā pasaulē Dievs mums ir devis atklāsmi.
Tādā veidā pravieši varēja runāt par lietām, kuras citādi nevarētu kļūt zināmas. Jesaja runāja par jaunavu, kura ieņems bērnu un piedzemdēs dēlu. (Jesajas 7:14) Caharija runāja par ķēniņu, kurš ieradīsies Jeruzalemē, jādams uz ēzeļa. (Caharijas 9:9) Vienīgais veids, kā pravieši varēja šīs lietas zināt, ir, ka Dievs tās viņiem pateica.
Kā Nātāns zināja par Dāvida laulības pārkāpšanu? Dievs viņam to pateica! Dievs runāja uz Nātānu un “norāva” noslēpuma apsegu.
Reaģēt uz Dieva Vārdu
Kad Dievs caur Nātānu prasīja atbildību no Dāvida, ķēniņš teica: “Es esmu grēkojis pret To Kungu!” (2. Samuēla 12:13) Dāvids būtu varējis teikt: “Nātān, Tu nesaproti. Mana laulība ir sabrukusi jau gadiem ilgi.” Varbūt tā bija patiesība. Vai arī Dāvids būtu varējis teikt: “Nātān, es zinu, ka esmu rīkojies nepareizi, bet citi līderi ir darījuši to pašu jeb vēl sliktāk.” Arī tā būtu patiesība. Bet Dāvids neattaisnojās. Viņš teica: “Es esmu grēkojis pret To Kungu!” Vai Tu būtu tā teicis? Tas, kā Tu reaģē uz Dieva Vārdu, kad tiek uzrādīts Tavs grēks, atklāj par Tevi daudz ko.
Dāvids atklāja, ka vaļsirdīga atzīšanās dāvāja viņam piedošanu no Dieva. Viņa sirdsapziņa tika atbrīvota no sāpēm, kas rodas to apslāpējot, un tika atjaunots viņa pestīšanas prieks.
Tūkstoš gadus vēlāk Dievs prasīja atbildību no cita ķēniņa, vārdā Hērods, caur pravieti, kura vārds bija Jānis Kristītājs. Hērods bija ļoti ieinteresēts garīgajās lietās, un viņam patika klausīties Jāņa sludināšanā.
Kādu dienu Dievs deva Jānim vārdus, ko teikt Hērodam par nelikumīgajām attiecībām ar viņa brāļa sievu. Ķēniņš negribēja to dzirdēt, un galu galā pavēlēja, lai Jāņa Kristītāja galva tiktu atnesta viņam uz paplātes.
Neskatoties uz šo nežēlību, Hērods gribēja sastapt Jēzu. Kad radās šī iespēja, viņš apbēra To ar jautājumiem, bet Jēzus atteicās atbildēt. (Lūkas 23:9) Hērods bija noraidījis viņam domāto Dieva Vārdu caur Jāni Kristītāju. Viņš bija apcietinājis savu sirdi, un tagad Pestītājam vairs nebija nekā, ko viņam teikt.
Cik mēs varam noprast, nākošo reizi, kad Dievs runāja ar Hērodu, tas jau bija bez pravieša un bez Pestītāja. Nākošo reizi, kad viņš dzirdēja Dieva Vārdu, viņš atradās Dieva klātbūtnē.
Dāvids izdarīja labāku izvēli nekā Hērods. Viņš ieklausījās Dieva Vārdā arī tad, kad tas viņu atmaskoja, un viņš reaģēja ar ticību un grēku nožēlu. Dievs atjaunoja Dāvidu, un Viņš to izdarīja caur Savu Vārdu.
Atvērta
Ja Tu jebkad esi vēlējies, lai Dievs runātu uz Tevi, tad Tev jāzina, ka Viņš to jau dara. Dievs runā caur Savu Vārdu un caur Savu Garu. Kad tiek atvērts Viņa Vārds, mēs varam dzirdēt Viņa balsi.
Kad Tu studēsi Bībeli un dzirdēsi to pasludinātu, Tu atskārtīsi, ka Dievs saka dažas lietas, ko Tev būs grūti pieņemt. Dzirdēt patiesību par Taviem grēkiem nebūs patīkami. Bet, kad Dievs runā, tā ir Viņa žēlastības zīme. Viņa nolūks vienmēr ir atjaunot un svētīt. Kad Tu atver Bībeli, Tu lasi Dieva Vārdu un vari uzticēties un paļauties uz visu, ko Dievs saka.