Priekšsēdētājs ziņoja, ka patreiz draudzē ir 120 locekļu. Viņi nebija varējuši iegādāties ēku, tādēļ joprojām sanāca kopā otrā stāva istabā, ko tie nomāja pilsētā.
Lūgšanu mītiņā bija valdījis labs noskaņojums un daudz diskusiju par to, kā aizpildīt vakanci līdera amatā. Bet citādi nekas daudz nebija noticis.
Uzdevums (ar labo vēsti – tulkot. piez.) aizsniegt viņu kopienu šķita pāri viņu spēkiem. Bija maz naudas, maz cilvēku, un ārpus viņu tikšanās vietai atradās sabiedrība, kurā viņu vēstij tikpat kā nebija vietas. Tā izskatījās draudze Apustuļu darbu grāmatas sākumā.
Bet Vasarsvētku dienā pār pirmajiem ticīgajiem tika izliets Svētais Gars. Un pēc tam draudze bija pavisam citāda.
Vēja skaņa
“…piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja…” (Ap. darbi 2:2) Iztēlojies olimpisko sprinteri. Spēcīgas gaisa straumes ritmiski plūst caur viņa krūškurvi, elpai piepildot viņa plaušas un dodot enerģiju visam ķermenim. Tas notika arī Vasarsvētkos.
Senajā pasaulē daudzās valodās lietoja vienu un to pašu vārdu vējam, elpai un garam. Vēja skaņa ir līdzīga elpas skaņai, tikai tā ir daudz skaļāka un ilgāka.
Kad mēs Bībelē atrodam kaut ko neparastu, ir noderīgi uzdot jautājumu: “Kur citviet Bībelē mēs esam redzējuši kaut ko līdzīgu?” Un, ja mēs jautājam: “Kur mēs iepriekš esam saskārušies ar vēja vai elpas skaņu?”, tad tam ir divas nepārprotamas atbildes.
Bībeles stāsta sākumā mēs lasījām par to, kā Dievs iepūta dzīvības dvašu Ādamā. Dievs izveidoja nedzīvu ķermeni no zemes putekļiem. Tad Dievs iepūta dvašu šajā ķermeņa veidolā. Dievs deva Ādamam dzīvības skūpstu, un pirmais cilvēks kļuva par dzīvu būtni.
Tad, pirms Jēzus tika uzņemts debesīs, Viņš dvesa uz mācekļiem un teica: “Ņemiet Svēto Garu!” (Jāņa ev. 20:22) To darīdams, Jēzus iepriekš norādīja uz to, kas notiks Vasarsvētkos. Tā, kad mācekļi dažas dienas vēlāk dzirdēja troksni, kas izklausījās kā stipra vēja skaņa, tas viņiem tūlīt būtu asociējies ar Jēzus elpas skaņu, un viņi atpazītu Jēzus apsolījuma piepildījumu.
Lielas uguns bumbas
Pēc tam, kad viņi bija izdzirdējuši troksni, kas līdzinājās stipra vēja skaņai, “viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem”. (Ap. darbi 2:3)
Liela uguns bumba vai uguns stabs parādījās virs sanākušajiem ticīgajiem. Ugunij nākot tuvāk, tā sadalījās atsevišķās liesmās jeb “uguns mēlēs”, tā ka viena uguns liesma apstājās virs katra ticīgā, kas bija tajā telpā. Vispārsteidzošākais bija tas, ka neviens no viņiem netika apdedzināts!
Šeit atkal ir noderīgi pajautāt, kur citviet Bībelē mēs esam redzējuši kaut ko līdzīgu. Vecajā Derībā Dievs parādījās Mozum uguns mēlēs krūmā, kurš dega, bet nesadega, un sūtīja un pilnvaroja viņu izvest Dieva ļaudis no Ēģiptes verdzības. Tagad Dievs nāca ugunī sūtīt Savu draudzi un dot tai jaunas pilnvaras.
Pamēģini iztēloties sevi šo 120 ticīgo vidū, kad nāca uguns. Tu paveries uz augšu un redzi uguni lēnām nolaižamies pār istabas vidu. Tu aptver, kas notiek: Dieva klātbūtne nāk Viņa ļaužu vidū. Tu izjūti lielu bijību un sajūsmu. Dievs, kurš parādījās Mozum, jau atkal atklāj Sevi, un Tu atrodies tajā telpā, kur tas notiek.
Tu atceries, ka tad, kad uguns nonāca pie Mozus, viņš tika sūtīts veicināt Dieva nodoma izpildīšanu. Tāpēc Tu prāto: “Uz kuru šīs liesmas nonāks šoreiz? Vai tas būs Pēteris, Jēkabs, Jānis vai varbūt visi trīs? Vai varbūt pat visi divpadsmit apustuļi?”
Bet, Tev paraugoties uz augšu, Tu aptver, ka viena no uguns mēlēm nāk uz Tavu pusi. Tu pārlaid skatienu visapkārt telpai, – uz katra ticīgā atrodas uguns mēle! Dievs sūta un pilnvaro katru ticīgo veicināt Viņa nodomus pasaulē.
Vecajā Derībā pravieši, priesteri un ķēniņi tika Dieva svaidīti kalpošanai. Bet Jaunajā Derībā Dieva uguns “krīt” ne tikai uz Pēteri, Jēkabu un Jāni, bet arī uz vārdā neminētiem ticīgajiem, kuri nekad nav pretendējuši uz līdera amatu. Dieva Gars dus uz ikviena, kas mīl Jēzu un seko Viņam, un ikvienam ir sava loma, lai veicinātu Dieva nodomus pasaulē.
Viņi runāja citās mēlēs
Pēkšņi un spontāni katrs no ticīgajiem atskārta, ka tie spēj runāt citā valodā, ko tie nekad nebija mācījušies: “…visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt.” (Apustuļu darbi 2:4)
Tas bija pretējais tam, kas notika sen atpakaļ pie Bābeles torņa. (1. Mozus 11:1-9) Bībeles stāsta sākotnējā daļā, kad cilvēku pretestība Dievam pieņēmās spēkā, cilvēki cēla pilsētu ar torni, kuram vajadzēja pasludināt viņu lieliskumu un sagādāt viņiem drošību.
Dievs nonāca lejā un izjauca šos cilvēku bezdievīgās valstības plānus, ar daudzām valodām ienesdams apjukumu cilvēku rasē.
Iztēlojies, ka no rīta Tu ierodies celtniecības objektā un kolēģis runā ar Tevi, bet Tu ne vārda nesaproti. Pusdienu pārtraukumā Tu atskārt, ka viss darbaspēks ir pilnīgā apjukumā, jo cilvēki runā ar nesaprotamām skaņām un vārdiem.
Galu galā sev par atvieglojumu Tu tomēr atrodi kādu, kas runā Tavā valodā. “Es priecājos, ka esmu atradis kādu, kas runā saprotamā valodā,” Tu saki. “Visi citi tikai buldurē!”
Pa visu celtniecības objektu ir sanākušas kopā nelielas cilvēku grupas, kuras vieno kopēja valoda. Tie visi nonāk pie tā paša secinājuma: ir laiks atstāt šo apjukuma pilno vietu un iet sākt jaunu dzīvi kopā ar ļaudīm, kuru valodu mēs saprotam. Tā viņi izklīst – uz ziemeļiem, dienvidiem, austrumiem un rietumiem -, sadalīti un sevī nesdami nākotnes konfliktu dīgļus.
Bābelē valodas liecināja par Dieva sodu par cilvēku pretestību. Dažādās valodas ienesa apjukumu. Cilvēki vairs nevarēja saprasties, un tādēļ tie sadalījās. Bet Vasarsvētku diena bija tieši pretējais. Cilvēki no visām tautām zem debess bija sanākuši Jeruzalemē. (Ap. darbi 2:5) Un, kad nāca Dieva Gars, ticīgie atskārta, ka tie spēj runāt valodās, ko tie nekad nebija mācījušies, tā ka cilvēki no visas pasaules varēja dzirdēt un saprast labo vēsti par Jēzu Kristu.
Bābelē valodas bija Dieva sods, kas noveda pie apjukuma un tā, ka cilvēki tika izkaisīti. Vasarsvētkos valodas bija Dieva svētība, kas nesa savstarpēju saprašanos un cilvēku sanākšanu kopā. Bābelē Dievs lietoja valodas kā lāstu, lai palēninātu cilvēku pilsētas attīstību. Vasarsvētkos Dievs lietoja valodas kā dāvanu, lai veicinātu Kristus valstības nākšanu.
Dieva nodoms bija darīt zināmu labo vēsti par Jēzu cilvēkiem no visām valodu grupām pasaulē. Valoda nebūs kavēklis evaņģēlijam.
Vasarsvētku dienā piedzima draudze, kas bija orientēta uz misiju. Dievs iepūta Savu dzīvību Savos ļaudīs. Viņa klātbūtne nāca un palika uz viņiem, Viņam apgādājot un sagatavojot tos, lai tie veicinātu Viņa nodomus pasaulē.
Pūlis bija pārsteigts dzirdēt, kā cilvēki sludina Dieva lielos darbus viņu pašu valodās. (Ap. darbi 2:11) Tie nevarēja saprast, kas notika, tādēļ Pēteris aicināja pūli uzklausīt viņu. Viņš tiem pastāstīja, ka Jēzus, kurš bija piesists krustā, ir uzcēlies no mirušiem, ir paaugstināts pie Tēva labās rokas un tagad ir izlējis Svēto Garu pār Saviem ļaudīm. Tas bija izskaidrojums tam, ko pūlis redzēja un dzirdēja.
Ir skaidrs, ka cilvēki ticēja tam, ko Pēteris teica par Jēzu, tāpēc viņš tiem norādīja, kas būtu nākošais solis: “Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus Vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu. Jo šis solījums dots jums un jūsu bērniem un visiem, kas vēl ir tālu, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, pieaicinās.” (Ap. darbi 2:38-39)
Trīs tūkstoši cilvēku atsaucās uz Pētera aicinājumu. Šim notikumam sekojošās dienās tie atgriezās savās mājās un aiznesa labo vēsti par Jēzu cilvēkiem, kuru valodu tie jau zināja.
Dieva nodomi šodien
Bībeles stāsta galvenajos punktos Dievs Savu klātbūtni atklāja cilvēkiem redzamā veidā. Mēs šos gadījumus saucam par teofānijām, un tie ir ļoti svarīgi, jo tajos mēs redzam, ka Dievs dažiem cilvēkiem redzamā veidā dara to, ko Viņš visiem Saviem ļaudīm dara neredzamā veidā.
Vasarsvētku dienā Dievs ar vēja, uguns un valodu palīdzību mums mācīja to, ko Viņš vienmēr vēlas darīt Savu ļaužu vidū. Dievs dod mums Savu spēku un Savu klātbūtni un sūta mūs nest evaņģēliju visiem cilvēkiem.
Dievs dod Savu Garu ne tikai līderiem, bet visiem Saviem ļaudīm. Visuvarenā Dieva klātbūtne un spēks dus uz ikviena, kas tic Kungam Jēzum Kristum.
Atvērta
Katram kristietim, un katrai draudzei, ir sava loma Dieva lielajā nodomā svētīt ļaudis no visām tautām virs zemes. Dažiem tas nozīmēs doties pie citas kultūras un iemācīties citu valodu, lai Jēzus labā vēsts var kļūt zināma tur. Citiem Dieva aicinājums būs atrast savu balsi tajā valodā, ko Dievs mums jau ir devis.
Dievs brīnišķīgi noliek ap katru ticīgo cilvēku grupas, lai mēs viņiem varam darīt zināmu Jēzus labo vēsti viņu valodā. Varbūt Tu spēj runāt vidusskolēnu vai bērnu valodā. Dievs Tevi ir tā veidojis, lai Tu varētu sazināties ar noteiktu cilvēku grupu. Uzzini un noskaidro, kuri tie ir, ej viņu vidū un pastāsti tiem par Jēzu.
