Asinis

Apspiešana, kas balstīta rasu atšķirībās, ir viens no lielākajiem ļaunumiem cilvēces vēsturē. Viens no agrīnajiem piemēriem tam bija saistīts ar Dieva ļaudīm, kuri bija pakļauti spaidu darbiem Ēģiptē. Bet vislielākais ļaunums bija faraona pavēle, lai visi jaundzimušie ebreju zēni tiek iemesti Nīlas upē. (2. Mozus 1:22) 

Tā nu, kad piedzima Mozus, viņa māte to paslēpa grozā, ko viņa ielika Nīlas upē, lai izglābtu viņa dzīvību. Viņu atrada faraona meita un Dieva žēlastības un gādības rezultātā norīkoja Mozus māti viņu zīdīt. 

Mozus uzauga pilī, bet, kad viņš iepazinās ar Ēģiptes dzīves realitāti, viņš bija sašutis par to, kā izturējās pret viņa tautiešiem. Gribēdams pats to kaut kā risināt, viņš nosita kādu ēģiptieti, kurš darīja pāri vienam no ebrejiem. Un, kad tas kļuva zināms, viņam bija jābēg, lai glābtu savu dzīvību. Viņš nonāca nomaļajā Midiana zemē, kur viņš apprecēja Ciporu, un nolēma tur palikt un pelnīt iztiku kā gans. Savu dzīvi iesācis pilī, Mozus tagad dzīvoja aizmirstībā. 

Dievs pārtrauc savu klusēšanu 

Tāpat kā jebkuram studentam laicīgajās universitātēs mūsdienās, Mozum droši vien bija jācīnās ar ticējumiem un filozofijām, kas krasi atšķīrās no tā, ko viņa māte viņam stāstīja par Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievu. Pilī viņam, visticamāk, mācīja par Ēģiptes panteonu – ēģiptiešu dieviem Ozīrisu, Heketu, Apis un Ra. 

Mozus būtu varējis vienkārši pieņemt, ka Bībeles Dievs ir viena no daudzajām izvēlēm un ka dievs, ko Tu pielūdz, ir tās kultūras atspoguļojums, kurā Tu esi uzaudzis. Bija pagājis piecsimt gadu kopš Dievs tika parādījies Ābrahāmam, tā ka Mozum svarīgākais jautājums bija: “Kas (un kurš) ir Dievs?” Stāsts par to, kā viņš atrada atbildi uz šo jautājumu, ir atrodams 2. Mozus grāmatas 3. nodaļā. 

Uguns, kas uztur pati sevi 

“Un Tā Kunga eņģelis viņam parādījās uguns liesmā no ērkšķu krūma, un viņš skatījās, un redzi, ērkšķu krūms dega ugunīs, bet nesadega.” (2. Mozus 3:2) Mozus redzēja, ka krūmā ir uguns, bet šī uguns krūmu nesadedzināja. Šī uguns uzturēja sevi pati. Parasti uguns izdziest, kad tā ir izlietojusi visu degvielu, kas to uztur. Svece deg tikai tiktāl, kamēr izbeidzas vasks, tad deglis nodziest. Bet šī liesma nebija tāda kā citas. Tā uzturēja sevi pati. Mozus nekad neko tādu nebija redzējis. 

Mozum pienākot tuvāk, Dievs viņu uzrunāja no uguns: “Es esmu tava tēva Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs.” (3:6) Tad Dievs atklāja savu vārdu, ar kuru Viņš vēlējās būt pazīstams: “ES ESMU, KAS ES ESMU.” (3:14) 

Dievs tika atklājis sevi Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam, bet Viņa eksistence nebija atkarīga no viņu ticības. Uzņēmumi ir atkarīgi no klientiem, skolas ir atkarīgas no studentiem, un draudzes ir atkarīgas no to locekļiem. Bet Dievs nav atkarīgs no ticīgajiem. Dievs vienkārši ir. Viņš pastāv pats savā spēkā. Un, tādēļ ka Viņš vienkārši ir, Viņš vienmēr būs, vienalga, vai mēs Viņam ticam vai neticam. 

Dieva “pārveidošana” ir personīgs aizvainojums Viņam 

Dievs ir tas un tāds, kāds Viņš ir. Viņš nav tāds, kādu mēs vēlamies Viņu redzēt. Kad cilvēki apgalvo, ka viņi netic tādam Dievam, kas sodīs, vai ka viņi netic Dievam, kurš glābj cilvēkus tikai caur Jēzu, patiesībā viņi norāda, ka viņiem nepatīk Bībeles Dievs un ka viņi ir izvēlējušies izgudrot citu dievu, kas viņiem patīk labāk. 

Lai iegūtu labāku priekšstatu par to, cik tas ir aizskaroši, iztēlojies, ka viens vīrs digitāli apstrādā savas sievas portretu, pārveidodams visas tās iezīmes, kas viņam nepatīk. Viņai ir daži lieki kilogrami, tāpēc viņš “rekonstruē” viņas attēlu. Pēc tam, kad attēls beidzot ir tāds, kas viņam patīk, viņš saka sievai: “Es vēlos, lai Tu izskaties šādi!” 

Tas ir ļoti aizvainojoši! Šī vīra sieva visticamāk skatīsies viņam tieši acīs un ar izaicinājuma pieskaņu teiks: “Es esmu tāda, kāda es esmu. Es neesmu tāda, kādu Tu vēlies mani redzēt.” Tieši tāpat mēs dziļi aizvainojam Dievu, kad mēs, atvēruši Bībeli, redzam Viņā to, kas mums nepatīk, un sākam pārveidot Viņu mums tīkamākā veidolā. Dievs nav tas, ko Tu vēlies, lai Viņš būtu. Viņš ir tas un tāds, kāds Viņš ir! 

Mocību galvenais mērķis  

Tas ir labi, ka Bībeles Dievs saka: “ES ESMU,” bet kā mēs varam zināt, ka Viņš patiešām ir un ka citu dievu nav? Mocību mērķis bija to parādīt. (2. Mozus 7. – 12. nodaļas) Faraons atteicās paklausīt Dieva pavēlei, lai viņš atlaiž Dieva ļaudis. Viņš neatzina Dieva varu un autoritāti viņa dzīvē. Varbūt viņš to uztvēra tā, ka viņam ir pašam savi dievi un viņam nav nekādu iemeslu paklausīt tam Dievam, kas bija runājis ar Mozu. 

Kamēr faraons turpināja ticēt, ka viņš var pielūgt pats savus dievus, viņš nepakļāvās vienīgā patiesā Dieva varai un teikšanai. Tādēļ dzīvais Dievs deva pierādījumus tam, kas Viņš patiesībā ir, apgāzdams tos spēkus, kas bija aiz Ēģiptes dieviem. Dievs teica: “Pār visiem Ēģiptes dieviem Es spriedīšu tiesu, Es, Tas Kungs.” (2. Mozus 12:12) 

Mēs jau iepriekš pieminējām daudzos Ēģiptes dievus, par kuriem Mozus mācījās, tai skaitā Ozīrisu (Nīlas upes dievu), Heketu (auglības dievieti) un Ra (saules dievu). Tolaik sabiedrībā bija izplatīts uzskats, ka ikviens no šiem dieviem atnesa Ēģiptei savu noteiktu svētību. 

Mocību pamatā bija kaut kas svarīgāks, nekā tikai sadursme starp Mozu un faraonu. Dievs ar tiem it kā teica faraonam: “Tu pielūdz Ozīrisu, teikdams, ka Nīla Tevi uztur, bet Es pārvērtīšu Nīlu par nedzīvu purvu. Tu pielūdz Heketu, auglības dievieti, kas ir attēlota kā varde, bet Es likšu sarasties tik daudz vardēm, ka Tu vēlēsies, kaut nekad to nebūtu pazinis. Tu pielūdz Ra, teikdams, ka saule Tevi apspīdēs, bet Es padarīšu sauli par tumsu. Tas, ko Tu esi iecēlis Manā vietā, Tev kļūs par sērgu.” 

Svarīgākais jautājums 2. Mozus grāmatas sākumā bija tas, vai Dievs ir spējīgs izglābt savus ļaudis, un, ja ir spējīgs, tad vai Viņam tie pietiekoši rūp, lai rīkotos? Mēs joprojām uzdodam tos pašus jautājumus, vērodami daudzās ciešanas visapkārt pasaulē. Dievs šos jautājumus ir atbildējis: “Vērodams esmu vērojis Manas tautas bēdas, kādas tai ir Ēģiptē. Viņas brēkšanu par tās uzraugiem Es esmu dzirdējis, jo Es zinu viņu ciešanas. Es esmu nolaidies, lai viņus izglābtu.” (2. Mozus 3:7-8) 

Nepakļāvība dzīvajam Dievam 

Dieva ļaudis varēja tikt izglābti no apspiestības tikai tad, ja faraons nožēlotu grēkus un atgrieztos no sava ļaunuma vai arī ļaunums tiktu iznīcināts. Dievs pavēlēja faraonam, lai viņš atlaiž ļaudis, bet tas atteicās paklausīt. Dievs sūtīja pirmo mocību, bet faraons nelikās ne zinis. Nāca vēl citas mocības, un katru reizi, kad faraons atteicās paklausīt, viņa pretestības cena (tās seku smagums – tulkot. piez.) pieauga.

Mūsu laicīgā sabiedrība arī domā, ka tā var pretoties Dievam, jo tā netic, ka Viņš liks nākt sodam. Bet mocības parāda, ka Dievs iznīcinās ļaunumu, un, kad Tu to sapratīsi, Tu aptversi, kādēļ mums ir vajadzīgs pestītājs. 

Asins upuris Ēģiptē 

Kad pār Ēģipti nāca pēdējā mocība, Dievs sagādāja saviem ļaudīm veidu, kā tikt pasargātiem no tās. Katrai ģimenei bija jāizvēlas viens jērs. Viņiem tas bija jātur četras dienas un tad jānokauj. Ar jēra asinīm bija jānotriepj katras mājas durvju paloda un stenderes. Dievs teica: “Kur Es redzēšu asinis, Es iešu jums garām.” (2. Mozus 12:13) 

Mozus bija dzirdējis Dieva balsi. Viņš zināja, ka Dievs ir dāvājis vienu veidu, kā paglābt ģimenes šajā briesmu naktī. Glābšana bija caur upurēta dzīvnieka asinīm. 

Iztēlojies, kā Mozus iet no mājas uz māju, vaicādams: “Vai jūs esat glābti caur jēra asinīm? Vai tās ir uz jūsu durvīm? Tiesas diena nāk, un Dievs ir teicis: “Kur Es redzēšu asinis, Es iešu jums garām.” Ticiet Dieva vārdam un paklausiet Viņa pavēlei. Notriepiet savas mājas durvis ar asinīm. Kāpēc jūs to vēl neesat izdarījuši?” 

Ievēro, ka Dievs ne reizi neteica: “Ja tu izteiksi zināmu skaitu lūgšanu, tad Es iešu tev garām.” Viņš neteica: “Ja tu būsi patiess, no visas sirds, tad Es iešu tev garām.” Viņš teica: “Kur Es redzēšu asinis, Es iešu jums garām.” 

Kad pienāca pēdējā mocība, es nešaubos, ka daži cilvēki lūkojās uz savām durvīm un ar bažām domāja par to, kas notiks, kad Dieva soda vētra patiešām sāks plosīties. Viņiem nebija it nekā cita, uz ko paļauties, kā vien Dieva Vārds. Divi miljoni cilvēku ticēja un paklausīja, un ikviens no tiem tika pasargāts caur Dieva sodu.

Dieva jērs 

Asiņu tēma vijas viscaur Bībeles stāstam. Kad Ādams un Ieva grēkoja dārzā, “Dievs Tas Kungs darīja cilvēkam un viņa sievai drānas no ādām…” (1. Mozus 3:21) Tas nozīmē, ka Dievs nokāva dzīvnieku tajā pat dienā, kad tika izdarīts pirmais grēks. 

Dievs tika brīdinājis Ādamu, ka nepaklausības sekas būs nāve, un tajā dienā dārzā bija nāve. Ādama dzīvība tika saudzēta. Viņa vietā mira dzīvnieks. To pašu mēs atrodam stāstā par Ābrahāmu un Īzāku. Dievs sagādāja dzīvnieku, kas tika nokauts Īzāka vietā. Un tagad Ēģiptē par katru ģimeni tiks nokauts jērs. 

Dievs to pašu vēsti mācīja nu jau citai paaudzei. Viņš teica: “Jūs tiksiet izglābti no soda caur kāda cita nāvi, un tas prasīs asins izliešanu. Tā tas notika ar Ādamu un Ābrahāmu, un tā tas notiks arī ar jums.” “Bez asins izliešanas nav piedošanas.” (Ebrejiem 9:22) 

Dzīvnieku upuri Vecajā Derībā norādīja uz priekšu, uz Jēzus atnākšanu. Kad Jānis Kristītājs ieraudzīja Jēzu, viņš teica: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.” (Angliski ir precīzāk: “…takes away the sin of the world.” Latviski tas ir: “…aiznes prom pasaules grēku.” – tulkot. piez.) (Jāņa ev. 1:29) Jēzus ir Dieva dāvātais Jērs, lai mēs tiktu pasargāti caur pēdējo sodu, kad Dievs iznīcinās visu ļaunumu. 

Tūkstoš pieci simti gadu pēc Israēla bērnu iziešanas no Ēģiptes Jēzus svinēja Pashā svētkus ar saviem mācekļiem. Maltītes laikā Viņš paņēma kausu un teica: “Šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs, kas par jums top izlietas.” (Lūkas ev. 22:20) Jēzus ar to norādīja saviem mācekļiem, ka, tāpat kā jēra asinis izglāba Dieva ļaudis Ēģiptē, Viņa paša asinis izglābs viņus no soda pēdējā dienā. 

Bībeles stāsta nobeigumā mēs redzam milzīgu ļaužu pūli, prieka pilnus, stāvam Dieva klātbūtnē. Kas ir šie ļaudis? Tie ir tie, kuri “savas drēbes mazgājuši un tās balinājuši Jēra asinīs.” (Jāņa Atklāsmes grām. 7:14) 

Atvērta 

Vecajā Derībā ar dzīvnieku upuru palīdzību Dievs sagatavoja savus ļaudis, lai tie varētu aptvert viņu vajadzību pēc Jēzus Kristus upura un tā nozīmi. 

“Mūsu Pashas jērs Kristus taču ir par mums upurēts.” (2. Korintiešiem 5:7, jaunais tulk.) Viņš izcieta visu Dieva sodu, lai tam nebūtu jākrīt uz Tevi. Bet, tāpat kā Pashā, asinīm ne tikai jātop izlietām, bet tās arī jāpielieto (jāuztriepj). Ticībai un paklausībai bija jāizpaužas darbībā, Dieva ļaudīm uztriepjot asinis uz savu māju durvju stenderēm, un tāpat tikai ticībā Jēzus asiņu glābjošais spēks var tikt attiecināts (uztriepts) uz Tevi.