Jūda pieņēma lēmumu Jēzu nodot pēc vienām viesībām. Tajās kāda sieviete izlēja dārgu svaidāmo eļļu pār Jēzus kājām. Tā bija dāsna dāvana un skaista mīlestības izpausme. Jēzus to uzlūkoja kā pielūgšanu. Mācekļi to uzskatīja par izšķērdību. Un tieši pēc šī notikuma Jūda, viens no divpadsmit apustuļiem, aizgāja pie virspriesteriem un vienojās par trīsdesmit sudraba gabaliem nodot Jēzu. (Mateja ev. 26:14-16)
Iepriekšējā vakarā pirms krustā sišanas Jēzus baudīja maltīti kopā ar apustuļiem. “Es esmu ļoti ilgojies šo Pashā jēru ar jums ēst, pirms Es ciešu,” Viņš teica. (Lūkas ev. 22:15) Jūda arī bija pie galda, un Jēzus viņu uzrunāja mīlestībā. “Viens no jums Mani nodos!” Viņš teica. (Jāņa ev. 13:21) Jānis vaicāja Jēzum, kurš kaut ko tādu darītu, un Jēzus viņam pateica, ka tas būs tas, kuram Viņš iedos maizi. Un tad Jēzus iedeva maizes kumosu Jūdam, kurš, to paņēmis, atstāja istabu un izgāja ārā naktī. (Jāņa ev. 13:22-30)
Agonija dārzā
Pēc šīs maltītes Jēzus ar saviem trim tuvākajiem mācekļiem aizgāja uz dārzu, kas saucas Ģetzemane, kur Viņš pilnā mērā apzinājās tās šausmīgās ciešanas, kas Viņam stāvēja priekšā. “Mana dvēsele ir satriekta līdz nāvei.” (Mateja ev. 26:38) Tad Viņš gāja lūgt Dievu viens pats.
Dziļā dvēseles agonijā Jēzus sauca uz Tēvu: “Ja tas ir iespējams, lai šis biķeris iet man garām! Tomēr ne kā es gribu, bet kā Tu.” (Mateja 26:39) Pēc tam, apņēmies pilnībā paklausīt Tēvam, Viņš teica: “Ja šis biķeris man nevar iet garām, lai man tas nebūtu jādzer, tad lai notiek Tavs prāts.” (Mateja 26:42)
Kad Viņš bija pabeidzis lūgt, Jēzus atgriezās pie trim mācekļiem, kuri bija aizmiguši. Tajā brīdī nāca Jūda, līdzi vezdams lielu pulku ļaužu, kas bija apbruņojušies ar zobeniem un nūjām. Kad Jūda bija uzrādījis, kurš no viņiem ir Jēzus, Viņš tika apcietināts un aizvests uz augstā priestera Kajafas namu.
Visi mācekļi pameta Jēzu un aizbēga. Savu ciešanu ceļu uzsākdams, Viņš bija palicis pilnīgi viens.
“Kas Tevi sita?”
Tas, kas norisinājās Kajafas namā, bija savāds tiesas un nopratināšanas sajaukums. Augstais priesteris lika Jēzum zvērēt, ka Viņš runās patiesību.
“Es zvērinu tevi pie dzīvā Dieva, saki mums, vai tu esi Kristus, Dieva Dēls?” viņš pieprasīja. (Mateja ev. 26:63)
“Tu pats to saki,” Jēzus atbildēja. (26:64)
Šī atbilde augstajā priesterī izraisīja niknas dusmas. Kajafa apsūdzēja Jēzu par zaimošanu, un valdošās padomes septiņdesmit locekļi pasludināja spriedumu, ka Viņš ir pelnījis nāvi. Tad, sanākuši ap Jēzu, tie spļāva Viņam sejā un sita Viņu ar savām dūrēm. Tie aizsēja Viņam acis un pa kārtai ņēmās Viņu sist. “Pravieto…Kurš Tevi sita?” viņi sauca. (Mateja ev. 26:68)
Lādēšanās
Kamēr tas viss notika, Pēteris bija atnācis uz augstā priestera nama pagalmu. Kāds, kas kopā ar Jūdu bija dārzā, atpazina Pēteri kā Jēzus sekotāju un vaicāja viņam par to. (Jāņa ev. 18:26)
Pēteris kļuva ļoti dusmīgs un sāka lādēties un lamāties, sacīdams, ka viņš nepazīst Jēzu. Pētera nesavaldīgā valoda atklāja viņa patiesās izjūtas. Viņš no visas sirds vēlējās, ka nekad nebūtu saistījies ar Jēzu.
Tieši tajā brīdī Jēzus tika vests no augstā priestera nama pāri pagalmam. Spļāvekļu noklāts un zilumains no daudzajiem sitieniem, Viņš dzirdēja sava drauga Pētera balsi, kad tas lamājās, lādējās un dievojās, ka nekad nav pazinis Jēzu.
Jēzus pagriezās un cieši uzlūkoja Pēteri, kamēr tas vēl runāja. (Lūkas ev. 22:61) Pētera lamāšanās droši vien ievainoja Jēzu vairāk nekā visi tie sitieni augstā priestera namā.
Tiesas un kārtības uzturēšana
Kajafa nodeva Jēzu Pilātam, romiešu gubernatoram, kuram bija tiesības piespriest Jēzum nāves sodu. Pilāts bija pārliecināts, ka Jēzus apsūdzībai nebija nekāda pamata, tādēļ, mēģinādams izvairīties no lēmuma pieņemšanas, viņš nosūtīja Jēzu pie Hēroda. Taču Hērods atsūtīja Viņu atpakaļ.
Pilāts sasauca kopā virspriesterus un teica viņiem: “Jūs šo cilvēku pie manis esat atveduši, ka Viņš ļaudis musinot, un redziet, es Viņu esmu jūsu priekšā nopratinājis un pie tā cilvēka neesmu atradis nekādas vainas, kādēļ jūs Viņu apsūdzat; un Hērods arī ne; jo tas Viņu pie mums atpakaļ sūtījis, un redzi, Viņš nekā nav darījis, ar ko nāvi būtu pelnījis.” (Lūkas ev. 23:14-15)
Ap to laiku sanākušais ļaužu pūlis sāka skandināt un kliegt, lai Jēzus tiek sists krustā. Pilāta uzdevums bija uzturēt tiesu un kārtību, bet viņa rīcībā nebija ne tiesas, ne kārtības, tikai visļaunākais savtīgums. Pilāts zināja, ka Jēzus ir nevainīgs, bet ļaudis pieprasīja Viņa nāvi, un Pilāts bijās, ka izcelsies nemieri. Tā viņš nodeva Jēzu pūļa gribai.
Ķēniņa kronis
Dziļš naids vadīja visas tās ļaunās nežēlības, kādas tika izgāztas uz Jēzu. Vispirms Viņš tika nopērts. Viņa muguru saplosīja ādas pletne, kurā bija iepīti asi kaulu gabali.
Pēc tam Viņš tika izģērbts. Karavīri uzvilka Viņam purpura apmetni un sāka Viņu mēdīt. Kristus bija teicis, ka Viņš ir Ķēniņš, tādēļ tie nolēma uzlikt Viņam kroni. Kāds nogrieza ērkšķu koka zarus, savija tos kopā un uzspieda to Viņam galvā. Viņi iedeva Viņam rokā niedri, metās ceļos apsmiedami un teica: “Sveiks, Jūdu ķēniņ!” (Mateja ev. 27:29, Marka ev. 15:18, Jāņa ev. 19:13) Tie spļāva uz Viņu, pēc tam tie paņēma niedri un atkārtoti sita Viņam pa galvu ar to.
Pēc šīs nežēlīgās, garās spīdzināšanas Jēzus seja bija tā izkropļota, ka Viņu bija grūti atpazīt (skat. Jesajas grām. 52:14). Un pēc visas šīs vardarbības viņi aizveda Jēzu, lai sistu Viņu krustā.
Skats no trešās ielejas
Jēzus ciešanas mums atklāj to, cik dziļš naids pret Dievu slēpjas cilvēku sirdīs. Cilvēku dabas lielākā problēma ir nevis neziņa par Dievu, bet gan sacelšanās pret Dievu. Ja Jēzus ienāktu mūsu sabiedrībā šodien, mēs Viņu jau atkal piesistu krustā. Mēs nelietotu krustu un naglas. Mēs to izdarītu, izsmiedami Viņu sarunu šovā. Naids būtu tieši tāds pats.
Jēzus ciešanas radīja citi cilvēki. Viņš nāca pie mums, un mēs Viņu piesitām krustā. Tas atklāj cilvēku grēcīguma dziļumus, kurā mums katram ir sava daļa.
