Trīs stundas no vietas pūlis apsmēja un nolādēja Jēzu, un pēc tam notika kaut kas pavisam negaidīts: “Divpadsmitos dienā tumsa pārklāja visu zemi līdz trijiem pēcpusdienā.” (Marka ev. 15:33)
Jēzus bija teicis: “Es esmu pasaules gaisma.” (Jāņa ev. 8:12, 9:5) Kad cilvēki izvēlējās izdzēst šo gaismu, Dievs pārklāja zemi ar tumsu. Un tie notikumi, kas norisinājās šajās trijās tumsas stundās, atklāj mums Bībeles stāsta pašu dziļāko būtību.
Upuris.
Vecās Derības laikos Dieva ļaudis izpildīja gadskārtēju rituālu, kurā augstais priesteris uzlika savas rokas āzim un izsūdzēja ļaužu grēkus pār šī dzīvnieka galvu. Dievs pavēlēja, lai priesteris liek ļaužu grēkus uz āža galvas. (3. Mozus grām. 16:21) Šis rituāls attēloja to, kā Dievs paņems prom mūsu vainu, pārceldams to uz citurieni.
Šī tēma vijas viscaur Bībelei. Vecās Derības pravietis Jesaja runāja par Mesijas ciešanām un teica: “Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus viņam.” (Jesajas grām. 53:6) Dievs uzlika mūsu grēkus Mesijam, un Viņš tos nesa tā, it kā tie būtu Viņa paša.
Jaunajā Derībā Jānis Kristītājs šādi norādīja uz Jēzu: “Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.” (Jāņa ev. 1:29) Viņš paveiks to, ko ilustrēja visi Vecās Derības upuri.
Apustulis Pēteris šādos vārdos aprakstīja to, kas notika ar Jēzu tajā tumsā: “Viņš uznesa mūsu grēkus Savā miesā pie staba.” (Pētera 1. vēst. 2:24) Apustulis Pāvils to pateica šādi: “Viņu, kas grēku nepazina, viņš mūsu dēļ padarīja par grēku.” (2. Korintiešiem 5:21)
Visa Bībele liecina par šo centrālo, neizprotamo un brīnišķīgo patiesību, ka savā nāvē pie krusta Jēzus nesa visu mūsu grēku vainu.
Nav jābrīnās, ka Dievs šo satriecošo notikumu ietina tumsā. Iztēlojies savus grēkus kā nastu, ko Tu nes. Dievs Tēvs noņēma šo nastu no Tevis un uzlika to Jēzum, kurš to nesa Tavā vietā. Jēzus mira, nesdams visas pasaules grēkus. Mēs neesam spējīgi iztēloties, ko tas nozīmēja svētajam Dieva Dēlam.
Elle virs zemes.
Kad Jēzus nesa mūsu grēkus, Viņš arī pieredzēja šo grēku sekas visās to dimensijās. Bezvainīgais Dieva Dēls kļuva par vainīgo Tēva acīs, un Jēzus izbaudīja grēka soda pilnu mēru, izlietu uz Viņu.
Grēks mūs šķir no Dieva, un šajās briesmīgajās tumsas stundās Tēva mīlestības mierinājums un atbalsts Dēlam tika atņemts. Pie krusta Jēzus Kristus izjuta visas elles dimensijas, un no savas agonijas dziļumiem Viņš sauca stiprā balsī: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?” (Mateja ev. 27:46)
Jēzus bija Dieva soda zibeņnovedējs. Savā miesā absorbēdams (uzņemdams) pilnu cilvēku grēku soda mēru, Viņš atvēra ceļu citiem, lai tie var tikt glābti no Dieva soda. Viņš lūdza, lai citiem tiek piedots, un caur Savu nāvi Viņš darīja to iespējamu.
Tagad ir brīdis apstāties un pielūgt. Mēs nespējam izprast, ko krusts nozīmēja Dievam Tēvam un Dievam Dēlam. Kā jutās Tēvs, atdodams savu Dēlu par mums? Kā jutās Dēls, iegremdēts elles dziļumos mūsu dēļ? Mēs tikai zinām, ka tumsā Tēvs atstāja Dēlu. Tēvs aizgriezās no Dēla. Dievs atstāja Dievu.
Uzdevums izpildīts.
Pēc trim stundām tumsa izbeidzās, un Jēzus izsaucās: “Viss piepildīts!” (Jāņa ev. 19:30) Šajos vārdos tika pasludināts triumfs. Vētra bija pāri. Sods, kas tika izgāzts uz Jēzu, bija izsīcis, iztērēts. Viss, kas bija jāpaveic, lai samierinātu vīriešus un sievietes ar Dievu, bija paveikts. Grēks bija sodīts, taisnība bija piepildīta, un Jēzus bija izpildījis visu, ko Tēvs bija uzdevis Viņam paveikt.
Viss, kas tagad atlika, bija Jēzum atdot savu dzīvību. Viņš sauca stiprā balsī: “Tēvs, Es nododu Savu garu Tavās rokās.” (Lūkas ev. 23:46) Jēzus dzīvība netika Viņam atņemta (Jāņa ev. 10:18). Viņš atdeva sevi par mums. (Galatiešiem 2:20)
“Dieva Dēls.”
Virsnieks (centurions) un vairāki viņam padotie bija norīkoti apsargāt Jēzus krustu. Viņu uzdevums bija nodrošināt, lai neviens neizglābj Jēzu no nāves. Viņi sargāja krustu visas sešas stundas, kamēr Jēzus bija tajā piesists, un redzēja visu, kas notika.
Iesākumā karavīri līdzās ļaužu pūlim piedalījās Jēzus izsmiešanā. Bet pēkšņā, nedabīgā tumsa dienas vidū apklusināja visus. Tad, tajā brīdī, kad Jēzus nomira, sāka trīcēt zeme. Pēkšņā tumsa, kuru nomainīja zemestrīce, izbiedēja karavīrus, kas atradās krusta pakājē, un viņi atzina: “Patiesi, šis bija Dieva Dēls!” (Mateja ev. 27:54)
Pūlis, kas bija noskatījies Jēzus ciešanās un nāvē, aizgāja mājās šokēti un šausmu pārņemti. Viņi bija bijuši pārliecināti, ka, piesizdami Jēzu krustā, tie pagodina Dievu. Bet nevienam nebija šaubu, ka tumsa un zemestrīce bija Dieva pirksts. Kas viņus sagaida nākotnē, ja viņi bija piesituši krustā Dieva Dēlu?
Skats no vistumšākās ielejas.
Diena, kad nomira Jēzus, bija vistumšākā diena visā cilvēces vēsturē. Pacelts pie krusta, Jēzus karājās starp zemi un debesīm, vienas noraidīts un otras atstumts. Bet mēs šo dienu saucam par Lielo Piektdienu (angliski – Good Friday, Labā Piektdiena, tulkot. piez.), tādēļ ka viss, ko Dievs bija apsolījis paveikt kopš laiku iesākuma, tika paveikts ar Kunga Jēzus Kristus nāvi pie krusta.
Nesdams mūsu grēkus, Viņš darīja iespējamu mums būt taisniem Dieva priekšā. Tēva atstumts, Viņš atvēra ceļu, lai mēs varam tikt samierināti ar Dievu. Iegremdēts elles dziļumos, Viņš atvēra ceļu uz debesīm.
Jēzus neizmērojamās ciešanas tumsā ir vistumšākā vieta visā Bībeles stāstā. Bet visdziļākā ieleja ved mūs tiešā ceļā uz visaugstāko kalnu.
