Save to home screen
Open the Bible can be just a tap away! Tap the icon at the bottom of your browser and choose "Add to Home Screen"
Close

Login

Sign in to Open The Bible:

Sign up

Save your progress by creating a FREE account! Get started by filling out the info below:

Account Recovery

Request a new password:

Enter your email address below and a temporary password will be emailed to you. You may change the password the next time you log in.

Lūkas 24:1-49

1 Bet pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, gaismai austot, sievas nāca pie kapa un nesa svaidāmās zāles, ko tās bija sataisījušas. Un vēl kādas citas bija līdz ar tām. 2 Un tās atrada akmeni no kapa noveltu. 3 Tās gāja iekšā un Tā Kunga Jēzus miesas neatrada. 4 Un, kad tās nezināja, ko darīt, redzi, tad pie tām piestājās divi vīri spīdošās drēbēs. 5 Un, kad tās pārbijušās nolaida acis uz zemi, viņi tām sacīja: “Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušiem? 6 Viņš nav šeit, bet ir augšāmcēlies. Pieminiet, ko Viņš jums runājis, vēl Galilejā būdams, 7 sacīdams: Cilvēka Dēlam būs tapt nodotam grēcinieku rokās un krustā sistam un trešā dienā augšāmcelties.” 8 Un tās atcerējās Viņa vārdus.

9 Un, atpakaļ griezušās no kapa, tās to visu pasludināja tiem vienpadsmit un visiem citiem. 10 Un tur bija Marija Magdalēna un Joanna, un Marija, Jēkaba māte, un citas ar tām, kas apustuļiem to sacīja. 11 Un šie vārdi tiem izlikās kā pasaka, un tie viņām neticēja. 12 Bet Pēteris cēlās un aizskrēja pie kapa. Tur viņš noliecies paskatījās iekšā un redzēja noliktus tik autus vien un aizgāja, brīnīdamies par to, kas bija noticis.

13 Un redzi, divi no tiem gāja tai pašā dienā uz kādu pilsētiņu, tā bija sešdesmit stadijas no Jeruzālemes, vārdā Emava. 14 Un tie sarunājās par visām tām lietām, kas bija notikušas. 15 Un gadījās, kad tie tā savā starpā runāja un apspriedās, arī pats Jēzus tiem tuvojās un gāja ar viņiem. 16 Bet viņu acis tapa turētas, ka tie Viņu nepazina.

17 Un Viņš tiem sacīja: “Kādas tās runas, ko jūs runājat savā starpā uz ceļa?”

Un viņi apstājās bēdu pilnām sirdīm. 18 Tad viens, vārdā Kleops, atbildēja un Viņam sacīja: “Vai Tu viens esi tāds svešinieks Jeruzālemē, kas nezina, kas šinīs dienās tur noticis?”

19 Un Viņš tiem sacīja: “Kas tad?”

Un tie Viņam sacīja: “Tas ar Jēzu no Nacaretes, kas bija pravietis, varens darbos un vārdos Dieva un visas tautas priekšā, 20 ka To mūsu augstie priesteri un virsnieki nodevuši pazudināšanai uz nāvi un Viņu situši krustā. 21 Bet mēs cerējām, ka Viņš ir Tas, kas Israēlu atpestīs; un turklāt šodien ir tieši trešā diena, kopš šīs lietas notikušas. 22 Tad arī kādas no mūsu sievām mūs izbiedēja; tās agri bijušas pie kapa 23 un, Viņa miesas neatradušas, nāk un saka, ka esot redzējušas eņģeļu parādīšanos, kas saka, Viņš esot dzīvs. 24 Un kādi no mums nogāja pie kapa un atrada tā, kā sievas sacīja, bet Viņu pašu tie neredzēja.”

25 Tad Viņš tiem sacīja: “Ak, jūs nesaprašas un sirdī kūtrie, ka jūs negribat ticēt visu to, ko pravieši sludinājuši! 26 Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet Savā godībā?” 27 Un, iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, Viņš tiem izskaidroja visus rakstus, kas par Viņu rakstīti.

28 Un tie tuvojās pilsētiņai, kurp tie gāja, bet Viņš likās ejot tālāk. 29 Un viņi To gauži lūdza un sacīja: “Paliec pie mums, jo vakars metas, un diena jau pagalam!” Un Viņš iegāja pie tiem palikt.

30 Un notika, ka Viņš, ar tiem pie galda sēdēdams, maizi ņēma, pateicās, pārlauza un tiem to deva, 31 tad viņu acis tapa atvērtas un tie Viņu pazina; bet Viņš no tiem nozuda. 32 Un tie sacīja savā starpā: “Vai mūsu sirds mūsos nedega, kad Viņš ar mums runāja ceļā, mums rakstus izskaidrodams?”

33 Un tai pašā stundā viņi cēlās, griezās atpakaļ uz Jeruzālemi un atrada tos vienpadsmit sapulcējušos un tos, kas pie tiem bija. 34 Tie sacīja: “Tas Kungs patiesi augšāmcēlies un Sīmanim parādījies.” 35 Un viņi šiem stāstīja, kas bija noticis ceļā un kā Tas viņu pazīts, maizi laužot.

36 Un, kad viņi runāja par šīm lietām, Jēzus pats stājās viņu vidū un viņiem sacīja: “Miers ar jums!”

37 Bet tie ļoti izbijās un baiļojās, un viņiem šķita, ka garu redzot. 38 Un Viņš tiem sacīja: “Kāpēc esat tā izbijušies? Un kāpēc tādas šaubas ceļas jūsu sirdīs? 39 Redziet Manas rokas un Manas kājas! Es pats tas esmu. Aptaustait Mani un apskatait; jo garam nav miesas un kaulu, kā jūs redzat Man esam.”

40 Un, to sacījis, Viņš tiem rādīja Savas rokas un kājas. 41 Bet, kad tie to aiz prieka vēl neticēja un brīnījās, Viņš tiem sacīja: “Vai jums še ir kas ēdams?” 42 Un viņi Tam pasniedza gabalu ceptas zivs un tīru medu. 43 Un Viņš ņēma un ēda to, viņiem redzot.

44 Pēc tam Viņš tiem sacīja: “Šie ir tie vārdi, ko Es jums esmu sacījis, vēl pie jums būdams, ka visam bija notikt, kas par Mani rakstīts Mozus bauslībā, praviešos un dziesmās.”

45 Tad Viņš tiem saprašanu atdarīja, ka tie rakstus saprata, 46 un tiem sacīja: “Tā stāv rakstīts, ka Kristum bija ciest un augšāmcelties no miroņiem trešā dienā 47 un ka Viņa Vārdā būs sludināt atgriešanos un grēku piedošanu visām tautām, iesākot no Jeruzālemes, 48 un jūs esat liecinieki tam visam. 49 Un redzi, Es jums sūtu Sava Tēva apsolījumu. Bet palieciet jūs pilsētā, līdz kamēr tiksit apģērbti ar spēku no augšienes.”

(RT65)

Nākamais

Stāsts turpinās. 

Kāds vīrs, vārdā Jāzeps no Arimatijas, aizgāja pie Poncija Pilāta un izlūdzās Jēzus miesas. Viņš bija Jēzus sekotājs, bet nekad nebija to atklāti darījis zināmu aiz bailēm par to, ko citi par viņu domās. Nikodēms, vēl viens slepens sekotājs, gāja viņam līdzi. Varbūt viņi nožēloja to, ka nebija parādījuši lielāku drosmi un lojalitāti Jēzum, kad viņiem bija iespēja. 
Pilāts bija piesardzīgs. Vispirms viņš vēlējās pārliecināties, ka Jēzus patiešām ir miris. Virsnieks apliecināja šo faktu bez svārstīšanās. Tikai pēc tam Pilāts atļāva tiem paņemt Jēzus miesas. Jāzeps un Nikodēms ietina Jēzus miesas linu audekla strēmelēs. Jāzepam piederēja kaps dārzā netālu no tās vietas, kur Jēzus tika krustā sists; tā viņi ielika Jēzus miesas tajā un pēc tam pievēla lielu akmeni priekšā ieejai.
Nākošajā dienā Pilāts pavēlēja, lai kapam tiek pielikti sargi. Viņam tika paziņots, ka Jēzus bija runājis par celšanos augšām trešajā dienā, un viņš gribēja, lai kapa apkārtne tiktu apsargāta. “Jums ir sargi, eita un apsargait to, kā paši zināt.” (Mateja 27:65)
Viņi tā arī izdarīja, bet nākošā diena bija trešā diena.

Sievas nāca pie kapa agri, lai pavadītu kādu laiku, kavējoties atmiņās par Jēzu, kurš bija miris pāris dienas iepriekš, pirms viņas nodotos jau citām lietām.

Marija Magdalēna, Joanna un Marija, Jēkaba māte, bija tajā grupā, kuras ceļoja kopā ar Jēzu un Viņa divpadsmit mācekļiem. (Lūkas 24:10) Viņas bija dzirdējušas Kristu runājam par to, kas notiks trešajā dienā, bet ir pilnīgi skaidrs, ka šajā pirmajā nedēļas dienā viņas nesagaidīja notiekam neko neparastu.

Viņas nāca pie kapa, mīlestības mudinātas, bet tajā nebija ne kripatiņas ticības. To ticību, kas viņām bija bijusi Kristū, visā pilnībā bija nomākusi Golgātas tumsība. Ticība bija izzudusi; palika tikai mīlestība.

Daudzi cilvēki izjūt sirsnīgu pieķeršanos Kristum, bet viņiem ir grūti ticēt. Kristus reiz piesaistīja viņu uzmanību un viņi sāka Viņam sekot, bet tad viņi nonāca tumšā laikā caur kādu traģēdiju, kas viņus skāra, vai ļaunumu, kas viņiem tika nodarīts, un kaut kur šajā tumsā viņi pārstāja ticēt.

Palikušas bez izskaidrojuma. 

Kad sievietes ieradās, viņas ieraudzīja, ka lielais akmens kapa priekšā ir novelts. Kad viņas iegāja iekšā, viņas atklāja, ka kaps ir tukšs. Šīs sievas nezināja, ko par to domāt. Tukšais kaps atstāja viņas neziņā; tās “nezināja, ko darīt.” (Lūkas 24:4)

Ir svarīgi ievērot, ka viņas tūdaļ no tā nesecināja, ka Jēzus ir uzcēlies no miroņiem. Šīm sievietēm, kuras pirmās bija nākušas apskatīt kapu, tam nebija izskaidrojuma.

Nebija tā, ka, neatradušas Jēzus miesas kapā, Marija būtu teikusi: “Ziniet, man šķiet, ka Viņš ir uzcēlies no mirušiem,” un Joanna piebilstu: “Ziniet, man arī tāpat liekas. Es domāju, ka Tev ir taisnība.” Tāda doma viņām pat prātā neienāca.

Tad kā viņas uzzināja, kas patiesībā bija noticis? Dievs viņām to pavēstīja.

Dievs dāvā izskaidrojumu. 

“Un, kad tās nezināja, ko darīt, redzi, tad pie tām piestājās divi vīri 1. spīdošās drēbēs…viņi tām sacīja: “Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušiem? Viņš nav šeit, bet ir augšāmcēlies.” (Lūkas ev. 24:4-6)

Dievs pasauca divus eņģeļus un teica: “Ejiet un izstāstiet viņām, ko Es esmu paveicis. Šīs sievas mīl manu dēlu, bet viņas pašas no sevis nekādā gadījumā nevarēs saprast, kas īsti ir noticis. Ejiet un to viņām paziņojiet.”

Kristīgā ticība balstās uz ticību Dieva paša paskaidrojumam par to, ko Viņš ir paveicis.

Kad jaunava Marija ieņēma bērnu, viņa pati nekādā veidā nebūtu varējusi saprast, kas ar viņu notiek. Tādēļ Dievs atsūtīja eņģeli viņai paskaidrot, kas notiks.

Tas pats notika ar ganiem laukā un ar gudrajiem vīriem no austrumu zemes. Kā viņi būtu varējuši noprast, ka šis bērns silītē ir cilvēka miesā nākušais Dievs? Ja nebūtu eņģeļu paskaidrojuma un zvaigznes, viņi nekad nebūtu varējuši saprast, kas notika.

Tas pats attiecas uz to, kad Jēzus tika piesists krustā. Daudzi cilvēki redzēja Viņu mirstam pie krusta, bet tikai daži saprata krusta nozīmi. Dievs mums pastāsta, ka, piesists krustā, Kristus nesa mūsu grēku, izcieta mūsu elli un atdeva savu dzīvi par upuri.

Sievas pašas no sevis nebūtu varējušas saprast, kas īsti bija noticis. Dievs to viņām paziņoja. Kristīgā ticība nebalstās uz sajūtām, impulsiem vai personīgajiem uzskatiem. Tā ir ticība Dieva paša paskaidrojumiem par notikumiem, kas mums aprakstīti Bībelē.

“Viņš ir augšāmcēlies.”

Augšāmcēlies nozīmē, ka nāve ir uzvarēta. 

Viscaur Bībeles stāstam nāve bija kā tirāns, kas ar šausmām valdīja pār visu cilvēci. Neviens no tās nevar izbēgt. Nāve valdīja. (Romiešiem 5:14, 17) Ābrahāms, Īzāks, Jēkabs, Mozus un Dāvids visi ticēja Dieva apsolījumam, bet nāve paņēma tos katru.

Kad viņi nomira, viņi turpināja eksistēt tādā kā ēnā, atšķirti no šīs dzīves, bet nespēdami ieiet Dieva klātbūtnē. Nāve ieveda viņus vietā, kur bija ieeja, bet nebija izejas.

Kad es biju sagatavošanas vecumā, mūsu klasē bija pieradināta pele.

Kādu nedēļas nogali es spēlējos ar šo peli un kādām spēļmantām mājās uz grīdas. Pelei iepatikās mans spoži sarkanais divstāvu autobuss, un, to apostījusi, tā ierāpās tajā.

Es ar interesi vēroju peles darbošanos līdz tam brīdim, kad tā sasniedza autobusa priekšgalu. Tad radās problēma. Pele vairs nevarēja kustēties uz priekšu, bet tā nespēja arī kāpties atpakaļ vai apgriezties. Tā bija pilnīgi iesprūdusi.

Es atceros, ka mans tēvs teica: “Dēls, te var līdzēt tikai viena lieta – mums vajadzēs pilnībā salauzt šo autobusu!” Viņš paņēma nazi un nogrieza autobusa jumtu. Pele izkļuva brīvībā.

Man ir grūti izteikt, cik atvieglots es jutos. Bet mans autobuss bija izmainīts uz visiem laikiem. Tas tiešām izskatījās dīvaini – spoži sarkans Londonas autobuss ar tikai pusi no jumta. Bet, protams, pelei tas šķita vēl interesantāks.

Pirms šī notikuma autobusam bija ieeja, bet nebija izejas. Tagad pele varēja ierāpties tajā pa durvīm, uzkāpt augšā pa trepēm un izrāpties ārā caur jumtu! Tas bija pavisam citādāk.

No Ādama laika līdz Kristum nāvē bija ieeja, bet nebija izejas. Bet, kad Jēzus Kristus nomira, Viņš “izgrieza” caurumu nāvē pašā. Tiem ļaudīm, kas pieder Kristum, nāve vairs nav cietums, bet gan koridors, caur kuru mēs nokļūstam Dieva klātbūtnē. Tas ir pavisam citādi.

Augšāmcelšanās nozīmē, ka viss cilvēks tiks atpirkts: Lieldienu vēsts ir nevis tā, ka Jēzus ir dzīvs, bet gan, ka Jēzus ir augšāmcēlies! Ir vērts pārdomāt šo starpību.

Dieva Dēls bija dzīvs debesīs pirms Viņš nāca cilvēka miesā. Tad kāpēc Viņš vienkārši neatstāja savu cilvēka ķermeni kapā un neatgriezās pie Tēva? Galu galā, tā bija tikai miesa un kauli. Kādēļ Viņš ar to vispār noņēmās?

Eņģeļi joprojām būtu varējuši parādīties Lieldienu rītā un teikt: “Viņa ķermenis ir šeit kapā, bet neuztraucieties, Viņa gars ir pie Tēva debesīs.” Bez tam, vai tas nav tieši tas, ko mēs apliecinām bērēs, kad ir miris kāds no kristiešiem?

Lieldienu vēsts ir – Kristus ir augšāmcēlies! Ne tikai Kristus gars tika atbrīvots no nāves, bet arī Viņa miesa.

Dievs ir savienojis miesu un dvēseli. Nāve tos šķir. Tādēļ tā ir tik briesmīga ienaidniece. Tā ir mūsu pašas pamata būtības izjaukšana. Nāve nevar tikt uzvarēta ar to, ka dvēsele paliek dzīva. Uzvara pār nāvi ir sasniegta tikai tad, ja miesa un dvēsele tiek atkal savienotas jaunas dzīvības spēkā. Tā ir augšāmcelšanās labā vēsts.

Virtuālais atvaļinājums.

Iztēlojies, ka Tu esi saplānojis ilgi gaidītu atvaļinājumu Havaju salās, bet neilgi pirms izbraukšanas Tu nokrīti pa trepēm un salauz vai katru kaulu savā ķermenī. Gluži kā attēlots komiksos, Tu nonāc slimnīcā, nosaitēts no galvas līdz kājām un ar termometru mutē.

Kāds no Taviem draugiem, kurš ir datoru speciālists, piedāvā Tev doties virtuālajā ceļojumā. Viņš uzstāda datoru, un Tu izbaudi brīnišķīgus skatus no Honolulu. “Tur ir tik skaisti,” Tu nopūties, “es tiešām būtu gribējis tur aizbraukt.”

“Bet Tu taču tur biji,” Tavs draugs saka. “Tu biji virtuālajā ceļojumā.”

Tā kā viņš ir datoru speciālists, tad Tu, viņam izpatikdams, piekrīti, un viņš aiziet. Lai ko viņš arī nepiedāvātu savā smalkajā datoru pasaulē, Tu zini, ka tā kā Tavs ķermenis ir “iesprūdis” slimnīcā, Tu Havaju salās tā arī neesi bijis. Viesoties tur savā prātā vai pat caur internetu vienkārši nav viens un tas pats.

Tā dzīve, ko Dievs apsola saviem ļaudīm debesīs, nav kā tāds virtuālais ceļojums. Tas nav garīgs piedzīvojums vai prāta spēles. Dievs ir sūtījis Kristu, lai atpirktu Tevi visu un ievestu Tevi – miesu un dvēseli – Viņa klātbūtnē. Labā vēsts ir tā, ka Kristus ir augšāmcēlies. Miesas augšāmcelšanās ir tā godības pilnā nākotne, kas sagaida katru Kristum ticīgo.

Augšāmcelšanās nozīmē, ka mēs visi tiksim pārvērsti. 

Kad Kristus ķermenis tika celts augšām, tas tika arī pārvērsts. Kaut kas tāds nekad vēl nebija noticis.

Jēzus tika uzcēlis Lācaru no mirušiem. Tas bija patiess brīnums, bet Lācars iznāca no kapa tieši tāds pats, kāds viņš tajā tika ielikts. Viņš turpināja novecot tieši no tā punkta, kur tas bija pārtraukts, un tad kādā noteiktā laikā viņam diemžēl bija jāatkārto viss miršanas process atkal.

Bet, kad Kristus tika uzmodināts, Viņa ķermenis vairs nebija pakļauts novecošanai un slimībām. Viņa miesa bija pārveidota un pielāgota mūžībai. Tādēļ kristieši var ar prieku sagaidīt debesis. Pašas burvīgākās miesas un dvēseles baudas šajā dzīvē ir tikai nojausma tam, ko Dievs gatavo tiem, kas Viņu mīl.

Brīdis lūgšanai.

Visuspēcīgais Tēvs,

paldies Tev par to, ka tad, kad Jēzus nomira, Viņš izmainīja nāves būtību visiem Saviem ļaudīm. Paldies Tev, ka Viņš ir augšāmcēlies, un, ka ticībā uz Viņu, arī es celšos augšām.

Es Tev pateicos, ka tad, kad Tavi ļaudis mirst, tas, kas vēl tikai nāk pēc tam, ir lieliskāks par to, kas palicis pagātnē. Palīdzi man dzīvot priecīgās gaidās uz visu to, kas nāk caur Jēzu Kristu, manu Kungu. Āmen.

Piezīmes:
1. Matejs mums atklāj, ka tie bija eņģeļi (Mateja ev. 28:5). Lūka mums pastāsta, kādi viņi izskatījās.

Nākamais
Šie jautājumi ir doti, lai ļautu Dieva Vārdam dziļāk ietekmēt mūsu dzīvi. Pārrunā tos ar kādu vai izmanto tos dziļākām pārdomām vienatnē.
  1. Dievs izskaidro tukšo kapu ar to, ka Jēzus ir uzcēlies no mirušiem. Vai Tu tam tici? Pamato savu atbildi.
  2. Daži cilvēki izjūt Jēzu kā pievilcīgu, bet viņiem ir grūti noticēt. Kas attur Tevi no ticības Jēzum?
  3. Daži cilvēki izjūt Jēzu kā pievilcīgu, bet viņiem ir grūti noticēt. Kas attur Tevi no ticības Jēzum?
  4. Vai Tu esi domājusi par nāvi? Vai tā Tevi biedē? Kā to ietekmē tas, ka Jēzus ir miris un augšāmcēlies?
saglabāt
Scroll to top