Mūsu ceļojumā caur Bībeli esam atkārtoti redzējuši, ka Dievs ir mīlestība, un tas nozīmē, ka Dievs visā pilnībā ir saistījies (nodevies) gādāt labu visam, ko Viņš ir radījis.
Bībele mums arī norāda, ka Dievs ir svēts. Tas nozīmē, ka Dievs ir absolūtā opozīcijā jebkam, kas postītu Viņa mīlestības objektu. Mēs nevaram mīlēt cilvēku, ja mēs tai pašā laikā neienīstam visu to, kas šo cilvēku grauj un iznīcina.
Es nekad neaizmirsīšu laiku, ko es pavadīju kopā ar kādu pāri, kas kopa savu dēlu, kurš mira no vēža. Kādu vakaru mazā zēna māte man teica: “Es ienīstu šo vēzi.” Viņa to teica ar niknumu (ar “indi”), un tas ir saprotams. Vēzis postīja viņas dēlu, un viņa ienīda to, kas grāva viņas mīlestības objektu.
Bībelē mīlestība un naids bieži ir sastopami kopā kā dabiski “partneri”: “Jūsu mīlestība lai ir neliekuļota. Nīstiet to, kas ļauns, pieķerieties tam, kas labs.” (Romiešiem 12:9) Tie ir kā monētas divas puses. Ja mēs neienīstam to, kas ir ļauns, mēs nemīlam to, kas ir labs. Patiesa mīlestība ienīst visu, kas posta to, ko mēs mīlam.
Dievs ir mīlestība, un Viņš ir svēts. Viņš ir arī suverēns. Tas nozīmē, ka Viņš pilnībā pārvalda visas lietas. Nav tādas vietas, kur Viņš nebūtu klāt, nav lietas, ko Viņš nespēj paveikt, un Viņam nevienam nav jāprasa atļauja.
Māte, kuras dēls mira no vēža, bija neatlaidīga savā pretestībā tam, kas grāva viņas dēlu, bet viņai nebija varas to (vēzi) pārvarēt.
Dievs nerimstas Savā pretestībā ļaunumam, un Viņš ir spējīgs pieveikt tā postošo spēku. Viņš var izglābt ļaudis, ko Viņš mīl, no grēka, kas grauj un posta, un Viņa mīlestība nekad netiks satriekta.
Kas sadusmo Dievu?
Dieva dusmas ir Viņa stingrā apņēmība, ka ļaunums nepastāvēs, un mums jāpateicas Dievam par to. Kāda varētu būt cerība uz mieru pasaulē, kurai uzglūn briesmas, ja Dievs vienkārši noraudzītos uz to ar vāju smaidu vai neapmierinātībā sarauktu pieri? Cerība pasaulei, kuras vēsture ir izraibināta ar ļaunumu un vardarbību, atrodas Dievā, kurš nerimtīgi ir opozīcijā visam ļaunumam un kuram ir griba un vara to iznīcināt.
Dievs ir mīlestība, un dusmas nav Viņa dabā (raksturā). Ja pasaulē nebūtu grēka, Dievā nebūtu dusmu. Tādēļ Bībele nekad nesaka, ka Dievs ir dusmas. Tā mums atklāj, ka Viņš ir gauss (lēnprātīgs) dusmoties (103.psalms:8), un Bībeles stāsts mums parāda Viņa milzīgo pacietību ar ļauno pasauli. Bet Dievs var tikt aizkaitināts, un Viņu aizkaitina bezdievība un netaisnība.
“Jo Dieva dusmība no debesīm parādās pār visu cilvēku bezdievību un netaisnību, kas savā netaisnībā apslāpē patiesību.” (Romiešiem 1:18) Bezdievīgs cilvēks ir tāds, kurš neko negrib zināt par Dievu un negrib nekādu saskari ar Dievu, un netaisns ir cilvēks, kurš atsakās Dievam paklausīt. Bezdievīgs un netaisns ir tāds cilvēks, kurš Dievam saka: “Es negribu Tevi pazīt, un es Tev neklausīšu.”
Lai uzturētu šo attieksmi un pretestību Dievam, cilvēkam ir “(jā)apslāpē patiesīb(a)”, ko Dievs par Sevi ir atklājis radības skaistumā un grandiozitātē. Iedomājies, ka Tu turi nospiestu spēcīgu atsperi. Tev jāpielieto viss savs svars, lai noturētu šo atsperi nospiestu, un tas paņem daudz enerģijas. Ja Tu to palaidīsi vaļā tikai uz mirkli, tā atsprāgs atpakaļ.
Līdzīgi, turpināt pretoties Dievam arī prasa enerģiju. Tiem, kas par Dievu nevēlas neko zināt un negrib nekādu saskari ar Viņu, ir smagi jāpiestrādā, lai no Viņa izvairītos, jo Viņa atklāsmes ir mums visapkārt. Viņš Savam dievišķajam spēkam un Savai godībai ir licis izpausties radības krāšņumā (Romiešiem 1:20).
Dievs palaiž cilvēkus vaļā
“Dieva dusmas” nav nejauša dusmu izgāšana, un mums nevajag iedomāties, ka Dievs jebkad zaudē savaldīšanos vai ļauj Sev vaļu, rīkojoties frustrācijā. Dieva dusmas izpaužas, Viņam ļaujot cilvēkiem saņemt to, ko tie ir izvēlējušies: “…Dievs viņus viņu sirds kārībās nodevis izvirtībai…Dievs viņus nodevis apkaunojošās kaislībās…Dievs sagandējis viņu prātu, ka viņi dara to, kas neklājas (šī pēdējā daļa jaunajā tulkoj. skan: “Dievs viņus nodevis ačgārnai saprašanai, ka tie dara to, kas neklājas” – tulkot. piez.) (Romiešiem 1:24-28).
Kad indivīds vai kopiena saka: “Mēs Dievu negribam, un mēs Dievam neklausīsim,” Dievs Savas dusmas izpauž, atturēdamies no iejaukšanās un atļaudams tiem dzīvot viņu izvēles pilnā realitātē (t.i. – ar visām tās sekām – tulkot. piez.).
Iztēlojies, ka sieviete tur kristāla vāzi. Ja viņa to “palaidīs vaļā”, tā būs pakļauta gravitātes spēkam. Tā kritīs kā akmens un sašķīdīs. Tas notiek ar bezdievīgajiem un netaisnajiem, kad Dievs tos “palaiž vaļā”.
Ja Tu pamani nešķīstību vai nekaunīgas tieksmes savā sirdī, Tu varbūt domā: “Vai Dievs ir palaidis mani vaļā? Un, ja Dievs ir palaidis mani vaļā, vai tas nozīmē, ka man vairs nav nekādu cerību?”
Neviens nav bezcerīgs. Tieši tāpēc Pāvils saka: “…es nekaunos Kristus evaņģēlija…” (Romiešiem 1:16). Evaņģēlijs ir tas ceļš (veids), kā Dievs glābj cilvēkus, kuri ir sava grēka varas nomākti.
Dusmu (sodības) uzkrāšanās
Dieva dusmas jau parādās, bet vēl tikai daļēji. Vēsturē netrūkst ļaunuma, kas nekad nav ticis iztiesāts, un melu, kas nekad nav celti gaismā. Bet vienmēr tā nebūs. Dievs attieksmē pret mums parāda lielu pacietību, un Viņa laipnības nolūks ir, lai mēs nāktu pie Viņa grēku nožēlā.
“Jeb tu pārproti Viņa neizsmeļamo laipnību, pacietību un lēnību, nesajēgdams, ka Dieva laipnība tevi vada uz atgriešanos? Ar savu apcietināto un neatgriezīgo sirdi tu sev pašam krāj sodu, kas nāks pār tevi dienā, kad parādīsies Dieva dusmība un Viņa taisnā tiesa.” (Romiešiem 2:4-5)
Ir daudz kā, ko mēs vēlētos uzkrāt, bet dusmība (sodība) nav viena no tām. Dievs iznīcinās visu, kas mūs grauj un posta, un vienīgā cerība ir tā, ka grēks, kas citādi mūs iznīcinātu, tiktu nošķirts (atdalīts) prom no mums.
Dieva dusmība pa daļai parādās jau šodien, un tā tiek uzkrāta tai dienai, kad Viņa taisnā tiesa atklāsies pret tiem, kuri atsakās nožēlot grēkus un atgriezties. Bet Bībele runā vēl par trešo gadījumu, kad parādījās Dieva dusmība.
Dieva dusmība (sodība) pie krusta
Dievs Jēzu stāda mums priekšā kā To, uz kuru tika izlieta Viņa dusmība. Nākošajā nodarbībā mēs redzēsim, ka tieši to nozīmē vārds “izlīgums”. Pāvils runā par to, ka Dievs “tos atpircis Kristū Jēzū, viņā, ko Dievs licis par izlīgumu viņa asinīs…” (Romiešiem 3:24-25, jaunais tulkoj.). Dieva nemitīgā opozīcija pret visu, kas mūs grauj un posta, tika izlieta pār Kungu Jēzu Kristu, kad Viņš mira pie krusta.
Kad Dieva dusmība par grēku tika izlieta pār Jēzu, tā tika iztukšota un izsmelta attiecībā uz visiem, kas uzticas Viņam. Dievs saka: “Es drīz izliešu Savas dusmas pār tevi un piepildīšu Savas dusmības mēru…” (Ecēhiēla 7:8). “Izliets” nozīmē “izbeidzies”, un te mēs nonākam pie pamatbūtības tam, kas notika pie krusta. Dieva dusmība par grēku tika izlieta jeb iztukšota uz Jēzu, kad Viņš kļuva par izlīgumu par mūsu grēkiem.
Dievs atrada veidu, kā nošķirt to, ko Viņš ienīst – grēku, no cilvēkiem, ko Viņš mīl, uzkraudams šos grēkus Jēzum. “Viņu, kas grēku nepazina, viņš mūsu dēļ padarīja par grēku, lai mēs viņā taptu par Dieva taisnību.” (2. Korintiešiem 5:21, jaunais tulkoj.)
Dievs “Savu paša Dēlu nav saudzējis, bet To par mums visiem nodevis nāvē” (Romiešiem 8:32). Ievēro vārdu “nodevis”! Dievs palaida Savu Dēlu vaļā. Kristus tika nosviests ellē, un Viņš sauca: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?” (Mateja ev. 27:46) Kristus, Tēva mīlestības objekts, kļuva par Viņa dusmu izpausmes objektu, tāpēc ka mēs, Viņa dusmu izpausmes objekti, bijām arī Viņa mīlestības objekti.
Vai Tu atceries sievieti, kas tur kristāla vāzi? Ja viņa to palaidīs vaļā ar savu labo roku, šķiet neizbēgami, ka vāze sašķīdīs. Bet, ja viņa to notver ar savu kreiso roku, tad vāze tiks izglābta. Tieši to Dievs ir paveicis mūsu labā Jēzū Kristū. Viņš mūs izglābj no grēkiem, kas citkārt mūs pazudinātu.
Būt zem Dieva sodības un uz visiem laikiem padzītam no Viņa klātbūtnes ir galējais un milzīgākais posts. Nevienas citas ciešanas nelīdzinās tam. Tā, kādēļ lai Tu dzīvotu ar dusmību, kas tiek uzkrāta Tev, ja tā tika iztērēta uz Jēzu? Kādēļ lai Tu paļautos uz saviem paša vārgajiem centieniem pēc taisnības, ja Dievs ir gatavs ieskaitīt Jēzus taisnību kā Tavējo? Tici Kungam Jēzum Kristum! Lūdz, lai Viņš par Tevi apžēlojas un dara Tevi par jaunu un citādu cilvēku.
Atvērta
Dieva dusmība ir Viņa svētuma un mīlestības reakcija uz ļaunumu. Dusmas nav Dieva dabā, bet Viņu aizkaitina tas, ka vīrieši un sievietes savā bezdievībā un netaisnībā apslāpē patiesību, ko Viņš ir skaidri atklājis. Dievs Savu dusmību izrāda ar to, ka Viņš atdod cilvēkus viņu pašu izvēlēm, kuru rezultātā tie nonāk grēcīgu kārību, apkaunojošu kaislību un samaitāta prāta varas (spēka) gūstā.
Bet Dievs ir sūtījis Savu Dēlu, lai izglābtu mūs no Savas dusmības. Kad Jēzus mira pie krusta, Viņš izcieta Dieva dusmību mūsu vietā. “Tad nu tiem, kas ir Kristū Jēzū, vairs nav nekādas pazudināšanas.” (Romiešiem 8:1)
