No pelniem joprojām cēlās dūmi, kad Jeremija laipoja starp kādreiz varenās pilsētas drupām, un tas, ko viņš redzēja, lika viņa sirdij lūzt. Pilsēta, kas reiz bija plaukusi Dieva svētībā, tagad šķita pilnīgi pamesta: “Cik vientuļa ir kļuvusi šī pilsēta, kas bija ļaužu pilna!” (Raudu dziesmas 1:1)
Jeremijam bija tā neapskaužamā loma būt Dieva mutei šajā izmisuma pilnajā laikā. Viņa kalpošana iesākās Josijas, gados jaunā ķēniņa, valdīšanas laikā, kad tas vadīja reliģisku un morālu reformu kampaņu. Bet Josijas dēls Jojakims (jaunajā tulkoj. – Jehojākīms) izvēlējās pavisam citādu ceļu. Viņš pasauca, lai viņam lasa priekšā Dieva Vārdu, tad grieza no ruļļa ar nazi un meta Rakstu gabalus ugunī. Tieši šī ķēniņa laikā, kurš dedzināja Bībeli, iesākās Dieva sods Viņa ļaudīm.
Nebukadnēcars, Babilonijas ķēniņš, aplenca Jeruzalemi. Un, kad cilvēki bija kļuvuši pārāk vāji, lai aizstāvētu savu pilsētu, viņa armija savāca vistalantīgākos cilvēkus, tai skaitā arī jaunekli Daniēlu (kura stāstu mēs apskatīsim vēlāk), un deportēja tos uz Babiloniju.
Dieva ļaudīm nācās piedzīvot piecas nelaimes, vienu pakaļ otrai: ienaidnieki aplenca pilsētu (Jeremijas 52:5), ļaudis cieta badu (Raudu dziesmas 1:11), pilsēta krita (Raudu dz. 1:7), pēc tam tā tika okupēta (Raudu dz. 1:5), un templis tika nopostīts (Raudu dz. 4:1).
Tie, kas izdzīvoja, zaudēja savas mājas, un daudzi no viņiem zaudēja arī savus bērnus. Jaunākie būtu bijuši pirmie, kuri mira no bada aplenkuma laikā. Un, kad pilsēta krita, tiem, kam bija vecāki bērni, nācās piedzīvot tās milzīgās sāpes, redzēt kā viņu dēli un meitas tiek aizvesti izsūtījumā, zinādami, ka viņi tos vairs nekad neredzēs: “Tās bērni aizgāja trimdā savu ienaidnieku priekšā.” Viņu bēdas noteikti bija neizmērojamas.
Sēras ir tas sāpīgais process, kurā mēs pielāgojamies kaut kā jeb kāda mīļa cilvēka zaudējumam. Tas var būt kādas lomas vai amata, kas Tev nesa lielu piepildījumu, zaudējums. Tas var būt zaudējums fiziskajā jeb prāta spēju jomā, kas Tev ļāva nodoties kaut kam, kas Tev ļoti patika. Vai tas var būt kāda dārga un mīļa cilvēka zaudējums, bez kura dzīve nekad vairs nebūs tāda, kā āgrāk.
Asarās mērcēta
Raudu dziesmas ir grāmata, kas ir asarās mērcēta: “Tā gauži raud naktī, tai asaras rit pār vaigiem” (Raudu dz. 1:2); “Par to man rūgti jāraud, un manas acis ir asaru pilnas, jo tālu no manis ir mierinātājs…” (1:16); “Manas acis izraudātas asarās,…jo bērni un zīdaiņi dabū galu pilsētas ielās” (2:11). Atsauces uz asarām turpinās viscaur grāmatai.
Asaras ir ķermeņa drebuļi dvēseles sāpju dēļ. Tās ir Dieva dāvana, jo tās strādā kā vārsts (ventilis) Tavām sāpēm. Dievs ir devis Tev Pestītāju, kurš zina, ko tas nozīmē raudāt, tāpēc ļauj savām asarām plūst un neaizturi tās.
Raudu dziesmās sēras ir izteiktas vārdos, un tās dod paraugu tam, kā cilvēki sērās apskata katru sava zaudējuma detaļu. Tev palīdzēs tas, ka apskatīsi savu sēru tumšākos kaktus un tos celsi Dieva klātbūtnes dziedinošajā gaismā tādu cilvēku lokā, kuri Tevi mīl.
Dieva pirksts
Ļaudis, kam bija šīs ciešanas, kas aprakstītas Raudu dziesmās, ticēja, ka Dievs ir suverēns. Kad viņi cieta, viņi neteica: “Tam nav nekāda darīšana ar Dievu.” Viņi teica: “Viņš gan apbēdina, bet Viņš atkal apžēlojas pēc Savas lielās žēlastības…” (Raudu dziesmas 3:32)
Ticība tam, ka visas lietas ir Dieva kontrolē, rada smagus jautājumus, ko mēs nevaram atbildēt. Kad mūsu Kungs Jēzus cieta pie krusta, Viņš izsaucās: “…kāpēc…?” (Mateja ev. 27:46) Un pat uz Viņa jautājumu debesis klusēja. Tādēļ, kad mokošais “Kāpēc?” atskan Tavā dvēselē, atceries, ka arī Jēzus to ir piedzīvojis un ka arī Viņam nācās paļauties uz Tēvu, nesaņemot atbildi.
Tā nu, ko Tu vari darīt ar to aizvainojumu, ko Tu varbūt sajūti pret Dievu?
Raudu dziesmu 3. nodaļā ir pavisam deviņpadsmit aizvainojumu jeb sūdzību pret To Kungu. Ievēro, kā atkārtoti tiek lietots vārds “Viņš”, atsaucoties uz To Kungu: “Viņš mani iemūrēja, ka es nevaru iziet” (Raudu dziesmas 3:7); “Viņš apturēja manu lūgšanu” (3:8); “Viņš mani ēdināja ar rūgtumu” (3:15). Dievs ir ne tikai šīs lietas “pieļāvis”, bet “Dievs tās izdarīja! Viņš tām ir licis notikt!”
Aizvainojums pret Dievu nav neticības izpausme. Savādā veidā tas tieši var būt ticības izpausme. Cilvēkiem, kas izteica šos tik daudzos aizvainojumus un sūdzības pret Dievu, nebija pārliecība, ka tas, ko viņi bija izcietuši, bija noticis aiz nejaušības. Viņi zināja, ka Dievs ir suverēns visās lietās, tai skaitā arī tajā nelaimē, kas viņiem bija notikusi. Tieši tādēļ jau viņiem bija tāda cīņa ar aizvainojumu pret Dievu.
Kaut kad Tavā dzīvē Tev var iznākt saskarties ar to pašu cīņu. Tu varbūt atskārtīsi, ka esi nonācis lielā tumsā. Tu varbūt jutīsies kā slazdā, pilns ar smagumu, baiļu pārņemts un izsmelts. Un Tev varbūt būs tāda sajūta, ka Dievs ir pret Tevi.
Raudu dziesmas dod paraugu, kas Tev tādā gadījumā jādara. Dievs grib, lai Tu nes savus aizvainojumus Viņa priekšā. Kāds draugs vai mācītājs var Tev palīdzēt ar to, bet vissvarīgākais ir tas, lai Tu Dievam atklāti izstāstītu patiesību par to, kā Tu jūties. Nesūdzies par Dievu Viņam “aiz muguras”! Izstāsti Viņam savu aizvainojumu aci pret aci. Nav labākas vietas, kur ļaut izplūst savai sūdzībai, kā Dieva klātbūtnē.
Cerība šodienai
Mēs sagaidītu, ka grāmatā par sērām daudz būtu rakstīts par debesu cerību. Bet Raudu dziesmās ļoti maz ir minēts par debesīm. Kāpēc? Dieva galējo nodomu piepildījums ir ļoti brīnišķīgs, bet sērojošam cilvēkam debesis var šķist ļoti tālu no viņa sāpīgās realitātes. Kad Tu sēro, Tavs pirmais jautājums ir: “Kā es spēšu izdzīvot (“tikt galā”) šodien?” Uz šo jautājumu atbilde nav debesis, bet gan Dieva žēlastība.
“To es likšu sev pie sirds, un tādēļ lai ceru. Tā ir Tā Kunga žēlastība, ka mēs vēl neesam pagalam; Viņa žēlsirdībai vēl nav pienācis gals. Tās ir ik rītu jaunas, un liela ir Tava uzticība. Tas Kungs ir mana daļa, saka mana dvēsele, tādēļ es cerēšu uz Viņu.” (Raudu dziesmas 3:21-24)
Dieva žēlastība būs pietiekoša, lai vadītu Tevi caur šo dienu. Un, kad Tu pamodīsies rīt, Viņa mīlestība un žēlsirdība jau gaidīs priekšā. Kristus dos Tev spēku, kas Tev būs nepieciešams, atbilstošu tai nastai, kāda Tev tobrīd jānes.
Vai Dievs patiešām ir “par” mani?
Jautājums, kas bieži vien rodas sērojoša cilvēka prātā ir: “Kā es varu ticēt, ka Dievs ir “par” mani, ja Viņš manā dzīvē ir ienesis tādas sāpes?”
Atbilde uz šo jautājumu ir “tas vīrs”, ar kuru mēs tiekam iepazīstināti Raudu dziesmu 3. nodaļas 1. pantā: “Es esmu vīrs, kam bijis jāpieredz daudz bēdu no Viņa dusmības rīkstes.” Kas ir šis vīrs?
Šis vīrs Raudzu dziesmās ir skaidra, paredzoša norāde uz mūsu Kungu Jēzu Kristu.
Tas vīrs teica: “Manai dvēselei ir atņemts miers.” (Raudu dziesmas 3:17) Un Ģetzemanes dārzā Jēzus teica: “Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei.” (Marka ev. 14:34)
Tas vīrs teica: “Es kļuvu savai tautai par apsmieklu, par joku dziesmu augu dienu.” (Raudu dz. 3:14) Un par Jēzu mēs lasām: “Tie…locīja ceļus Viņa priekšā, Viņu apsmiedami, un sacīja: “Sveiks, Jūdu ķēniņ!”” (Mateja ev. 27:29)
Tas vīrs teica: “Viņš mani vadīja un sūtīja tumsā un ne gaismā.” (Raudu dz. 3:2) Un, kad Jēzus karājās pie krusta, tumsa pārklāja visu zemi. (Mateja ev. 27:45)
Tas vīrs teica: “Kad es kliedzu un saucu palīgā, Viņš apturēja manu lūgšanu.” (Raudu dz. 3:8) Un pie krusta Jēzus sauca: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?” (Mateja ev. 27:46)
Cik neparasti, ka tad, kad Poncijs Pilāts izveda Jēzu pūļa priekšā ar ērkšķu vainagu galvā, viņš teica: “Redziet, kāds cilvēks!” (Jāņa ev. 19:5) (Angliski lielākajā daļā tulkojumu šī frāze ir: “Behold the man!”, kas latviski būtu: “Redziet, tas vīrs!” – tulkot. piez.) Viņam nebija ne jausmas, ka, šādi paziņojot, viņš piepildīja Raudu dziesmu 3:1.
Jēzus ir tas vīrs, uz kuru norāda un ko paredz Raudu dziesmas. Dieva Dēls kļuva par vīru, kam nebija svešas sāpes, un Viņš ir “norūdīts ciešanās”. (Jesajas 53:3) Tādēļ, ka Jēzus pats ir cietis, Viņš var palīdzēt mums, kad mēs ciešam.
Ciešanu pilnai pasaulei ir nepieciešams Pestītājs, kam nav svešas ciešanas, bet mums ir arī vajadzīgs Pestītājs, kas ir triumfējis pār ciešanām. Ciešanas nebija Jēzus gals. Viņš izgāja tām cauri un triumfēja pār tām ar Savu augšāmcelšanos. Un šis Pestītājs piedāvā Sevi Tev: “Vakaram kā viešņas nāk līdzi asaras, bet jaunais rīts ir atkal pilns gaviļu” (30. psalms:6), un pienāks diena, kad Dievs noslaucīs visas asaras no Tavām acīm.
Atvērta
Kad Tu ej caur bēdu un zaudējuma ieleju, Tu esi tur, kur ir atrodams Kristus. Pestītājs zina, ko nozīmē staigāt pa bēdu taku, un Viņš ir norūdīts ciešanās. Katra taka, pa kuru Tu nonāc tuvāk Jēzum, būs svētīta, pat tad, ja tā ir taka, kuru Tu nekad nebūtu izvēlējies.
