Tā diena, kad Jēzus nomira, bija tumšākā diena cilvēces vēsturē, un tomēr tā bija diena, kad tika izpildīts Dieva pestīšanas plāns. Mūsu grēks sasniedza tā briesmīgāko un visšausmīgāko izpausmi pie krusta. Mēs bijām pārkāpuši Dieva baušļus, un tagad mēs sitām krustā Dieva Dēlu.
Ja reiz cilvēces vēsturē bija brīdis, kad Dieva sodam bija jānāk, tad tas bija tagad. Bet Jēzus sauca: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.” (Lūkas ev. 23:34)
Kristus zināja, ka tajā dienā nāks Dieva sods, bet Viņš ar to teica: “Neļauj tam krist uz viņiem. Liec tam krist uz Mani un tikai uz Mani. Ļauj Man būt Tava soda zibeņnovedējam par viņu grēkiem.” Tāpat kā iepriekš Dievs saudzēja Ādamu, kad lāsts krita uz zemi, tā tagad Viņš saudzēja tos, kas atradās krusta tuvumā, kad Dieva sods par viņu grēkiem un mūsējiem krita uz Jēzu.
Šī ir evaņģēlija pamata būtība. Jēzus saņēma Dieva sodu par mūsu grēkiem. Viņš lūdza Tēvu, lai Tas novērš sodu no mums, un Viņš to uzņēma (absorbēja) pats Sevī. Tādā veidā tiek atvēlēta piedošana.
Kad Jēzus lūdza: “Tēvs, piedod tiem…”, Viņa lūgšana ietvēra priesterus, kas Viņu notiesāja, pūli, kas Viņu mēdīja, un karavīrus, kas Viņu piesita krustā. Tā ietvēra arī mācekļus, kas Viņu pameta, un Vecās Derības ticīgos, kas Viņu bija gaidījuši.
Jēzus lūgšana nosedza grēkus ikvienam cilvēkam, kas nāk pie Viņa. Un, ja Viņa lūgšana var nosegt grēkus tiem, kas Viņu pienagloja krustā, tad tā ir pietiekama, lai nosegtu arī visus Tavus grēkus.
Paradīze ir atvērta
Pāris metrus no Jēzus atradās cilvēks, kurš bija traģiski izniekojis savu dzīvi. Dzīvodams noziedzīgi, viņš bija nonācis cilvēku tiesas priekšā, un tagad viņam par to bija jāmaksā. Drīz nāve atvieglos viņa ciešanas, bet tad viņš nonāks Dieva klātbūtnē, kur viņam būs jāstājas Dieva tiesas priekšā. Viņa situācija šķita bezcerīga.
Šis cilvēks par Jēzu neko daudz nezināja. Neilgi pirms tam viņš tika pievienojies otram noziedzniekam, lai izsmietu Jēzus apgalvojumus. Bet, nāvei tuvojoties, kaut kas mainījās. Šķita, ka viņam ir radusies jauna atziņa par to, ko nozīmētu grēciniekam nonākt Dieva klātbūtnē. Izsmiet Jēzu vairs nešķita piemēroti.
Kad Jēzus tika sists krustā, Viņš lūdza, lai tiem, kas Viņu sita krustā, tiktu piedots. “Ja Jēzus var piedot šiem kareivjiem,” šis cilvēks domāja, “varbūt Viņš var piedot arī man?” Tādēļ viņš vērsās pie Jēzus un teica: “Jēzu, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā!” (Lūkas ev. 23:42) Un Jēzus atbildēja: “Patiesi Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē.” (Lūkas 23:43)
Paradīzē! Šī cilvēka dzīvi raksturoja virkne postošu izvēļu, taču Jēzus viņam apsolīja tūlītēju pārvērtību, caur nāvi, neaptumšota prieka pilnā dzīvē. Pirms diena būs beigusies, Jēzus viņu ievedīs Dieva klātbūtnē. Pēkšņi šis cilvēks, kuru nekas vairs nesaistīja šajā pasaulē, atskārta, ka Jēzus dēļ viņš tūlīt, tūlīt nonāks vislielākajā svētlaimē, kādu cilvēks jebkad var piedzīvot.
Šī cilvēka stāsts ir pārsteidzošs un spilgts piemērs tam, ko Jēzus spēj paveikt jebkura cilvēka labā, kas vēršas pie Viņa ticībā un grēku nožēlā, lai cik vēlu viņa dzīvē tas arī nenotiktu. Debesis ir Kristus mājas. Viņam ir to atslēgas, un Viņš tās atver ikvienam, kas vēršas pie Viņa ticībā un grēku nožēlā, lai ko tas arī nebūtu darījis.
Ko Jēzus cieta
Jēzus tika piesists krustā deviņos no rīta, un Savu ciešanu pirmajās trīs stundās Viņš lūdza par Saviem ienaidniekiem un atbildēja tā noziedznieka lūgšanu, kurš griezās pie Viņa ticībā. Tad, ap pusdienlaiku “tapa tumšs pār visu zemi” (Lūkas 23:44), un nākošās trijās stundās Kristus nolaidās Savu ciešanu tumšākajās dzīlēs.
Tas, kas notika šajā tumsā, sniedzas pāri mūsu izpratnei, bet mēs dažas lietas par to zinām, jo Dievs tās mums ir atklājis.
Kad Viņš mira pie krusta, Jēzus nesa mūsu grēkus. “Viņš uznesa mūsu grēkus Savā miesā pie staba…” (Pētera 1. vēst. 2:24) “To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku…” (2. Korintiešiem 5:21) “…Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus viņam.” (Jesajas 53:6) Jēzus Tavus grēkus ienesa Viņa nāvē, lai Tev tie nebūtu jāienes Tavējā.
Tas, ka Viņš nesa mūsu grēkus, nozīmēja, ka Jēzus izcieta to sodu, kas pienācās mums: “Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu…” (Jesajas 53:5) Jēzus pie krusta izcieta visu to, kas ir elle. Viņš cieta, būdams pie pilnas apziņas, iegremdēts visdziļākajā tumsā, dēmonisko spēku aplenkts. Viņš nesa grēka vainu, Viņš saņēma (absorbēja) Dieva dusmību, un Viņš to visu cieta pilnīgi viens, šķirts no Tēva mīlestības mierinājuma.
Cilvēki bieži vien apspriež to, vai elle ir reāla, vai tā pastāv. Elle ir tikpat reāla kā krusts. Tajā tumsā Kristus piedzīvoja visas elles dimensijas, un Viņš to izdarīja tādēļ, lai Tev nekad nebūtu jāpiedzīvo tas, kāda ir elle.
Būdams Savu ciešanu dzīlēs, Jēzus sauca: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?” (Mateja 27:46) Šo ciešanu dziļumu un apmēru nav iespējams izteikt vārdos. Dievs Tēvs un Dievs Dēls vienmēr ir dalījušies vienā dzīvē (un dzīvībā), vienā mīlestībā, viņiem vienmēr ir bijis viens nolūks un viena griba. Bet, kad Dieva Dēls kļuva par mūsu grēku nesēju, Tēva mīlestības mierinājums Viņam kļuva neaizsniedzams. Viņš bija pilnīgi viens, pakārts starp zemi un debesīm un abu atstumts.
Kā Jēzus nomira
Pēc trim stundām sods, kas tika izgāzts uz Jēzu, bija iztērēts. Taisnība bija apmierināta (piepildīta), un Jēzus triumfā sauca: “Viss piepildīts!” (Jāņa ev. 19:30) Dieva taisnais sods par mūsu grēkiem krita uz Jēzu. Viņš to absorbēja. Viņš to iztukšoja. Viņš to izsmēla. Elle izdega uz Jēzu visiem, kas Viņam uzticas.
Pats Sevi upurēdams par mūsu grēkiem un tā atvēlējis piedošanu un atvēris paradīzi, Jēzus bija paveicis visu, ko Tēvs bija uzdevis Viņam darīt. Cīņa bija galā, uzvara bija izcīnīta. Jēzum atlika tikai atdot Savu dzīvību. Viņš sauca skaļā balsī: “Tēvs, Es nododu Savu garu Tavās rokās.” (Lūkas ev. 23:46)
Kad cilvēks mirst, viņa spēks mazinās un balss kļūst arvien vājāka. Nāves brīdī neviens nespēj runāt skaļā balsī. Bet Jēzus to spēja.
Nāve Jēzu nepārņēma (nenomāca). Viņš teica: “Neviens to [Manu dzīvību] nav Man atņēmis…Man ir vara to atdot un vara to atkal ņemt.” (Jāņa ev. 10:18) Dzīvība Kristum netika atņemta, Viņš to atdeva. Viņš Sevi atdeva par mums. (Galatiešiem 2:20)
Bībele runā par nāvi kā par tumšu ieleju, kurai mums visiem ir jāiet cauri. Tumšas ielejas ir biedējošas vietas, īpaši tad, ja tajās slēpjas ienaidnieki. Bet Kristus ir izgājis caur nāves ieleju un ir to attīrījis no ienaidniekiem. Nāve joprojām ir tumša vieta, bet tā ir droša visiem tiem, kas pieder Kristum.
Ja Tu esi Kristū, kad pienāks Tavs nāves brīdis, Tu varēsi teikt kopā ar Jēzu: “Tēvs, es nododu savu garu Tavās rokās.” Un Tēva rokās Tu būsi drošībā. Nāve neievedīs Tevi bezsamaņas stāvoklī jeb ilgā “sagatavošanas” posmā. Ja Tu esi Kristū, būt prom no miesas nozīmē būt mājās pie Tā Kunga. (2. Korintiešiem 5:8)
Kāpēc Jēzus mira pie krusta
Daudzi cilvēki iet caur dzīvi ar sajūtu, ka Dievs ir pret viņiem. Bet Tev jāzina šis: Jēzus nenāca pasaulē un nemira pie krusta, lai Tēvs Tevi mīlētu. Viņš nāca pasaulē un mira pie krusta, tāpēc ka Tēvs Tevi mīl.
Viens veids, kā “izmērīt” Dieva mīlestību, būtu uzskaitīt priekus un svētības Tavā dzīvē. Tādējādi, – ja Tev ir laba veselība, Tev apkārt ir cilvēki, kas Tevi mīl, Tev ir darbs, kas Tev patīk un dod gandarījumu, Tu vari priecāties par šīm dāvanām kā Viņa mīlestības apliecinājumiem.
Bet, kas notiek, ja Tu zaudē to lielisko darbu? Vai, ja kāds Tavā ģimenē saslimst? Vai cilvēks, ko Tu mīli, zaudē interesi par Tevi? Kā tad Tu varēsi zināt, ka Dievs Tevi mīl?
Ja Tu mēģināsi “izmērīt” Dieva mīlestību no tā, ko Tu piedzīvo, Tu arvien būsi apjucis un neskaidrībā. Kad dzīve būs pilna svētību, Tu jutīsies Dieva mīlēts. Kad nāks grūtības un sarūgtinājumi, Tu uzskatīsi, ka Viņš ir pret Tevi, un Tu zaudēsi Viņa mīlestības izjūtu tieši tad, kad Tev tā ir visvairāk vajadzīga!
Tava pieredze šajā grēcīgajā pasaulē vienmēr radīs kādas neskaidrības un apjukumu. Tieši tādēļ mums jādzīvo ticībā, ne skatīšanā. Ja Tu spriedīsi par (“mērīsi”) Dieva mīlestību pēc savas pieredzes šajā pasaulē, Tu nekad nespēsi nonākt pie pilnīgas pārliecības par to, ka Dievs Tevi mīl.
Šis ir, kā Tu vari zināt pavisam droši, ka Dievs Tevi mīl: Viņš atdeva Savu Dēlu par Tevi. “Bet Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki.” (Romiešiem 5:8) “Tā ir atklājusies Dieva mīlestība mūsu vidū: Dievs savu vienpiedzimušo Dēlu ir sūtījis pasaulē, lai mēs dzīvotu caur viņu.” (Jāņa 1. vēst. 4:9, jaunais tulkoj.)
Atvērta
Viss, ko Dievs bija plānojis darīt no laiku iesākuma, tika pabeigts pie krusta. Jēzus nesa mūsu grēku, izcieta elli, kas mums pienācās, un piedzīvoja to, ka Tēvs Viņu atstāja. Caur Savām ciešanām Viņš sagādāja (“nopirka”) mums piedošanu, samierināja mūs ar Dievu un nodrošināja mums iekļūšanu debesīs.
Ja Tu jebkad sāc apšaubīt Dieva mīlestību uz Tevi, paveries uz krustu: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību…” (Jāņa ev. 3:16)
