Dievs Savus vissīvākos ienaidniekus spēj pārvērst par Saviem vistuvākajiem draugiem. Viņš spēj pārveidot viscietākās sirdis, un to mēs redzam šajā stāstā par to, kā draudzes vislielākais ienaidnieks kļuva par tās vadošo apustuli.
Sauls no Tarsas uzskatīja to par savu misiju – iznīcināt kristiešus, un viņš ticēja, ka viņš ar to kalpo Dievam (Apustuļu darbi 9:1-2). “Bet, viņam ejot, notika, ka, tuvojoties Damaskai, piepeši viņu apspīdēja gaisma no debesīm, un, pie zemes nokritis, viņš izdzirdēja balsi, kas viņam teica: “Saul, Saul, kāpēc tu Mani vajā?” (Ap. darbi 9:3-4)
Sauls redzēja žilbinošu gaismu, un viņš dzirdēja balsi. Tā nebija psiholoģiska pieredze (t.i. – kaut kas iedomāts – tulkot. piez.). Tie, kas ceļoja kopā ar viņu, arī dzirdēja šo balsi. Žilbinošā gaisma nebija halucinācija. Tā apdedzināja viņa tīkleni un padarīja viņu aklu.
Varbūt Tu pie sevis domā: “Ar mani nekas tāds nevarētu notikt.” Un tomēr Pāvils teica: “Bet apžēlots es esmu tādēļ, lai manī pirmajā Kristus Jēzus parādītu pacietību par paraugu…” (1. Timotejam 1:16, jaunais tulkoj.) Kādā ziņā Pāvila pieredze uz Damaskas ceļa ir par paraugu, modeli vai paternu mums?
Ir skaidrs, ka Pāvils ar to nedomā, ka, lai kļūtu par kristieti, cilvēkam ir jādzird balss un jākļūst neredzīgam no žilbinošas gaismas. Bet Saula no Tarsas pārvērtība ir paraugs tam, kam jānotiek mūsu dzīvēs, lai mēs patiesi kļūtu par kristiešiem.
Patiesa Jēzus Kristus atziņa (iepazīšana)
Sauls par Jēzu zināja samērā daudz. Viņš bija izcili gudrs cilvēks un Rakstu pazinējs, un viņš koncentrējās uz Jēzus sekotājiem. Viņš zināja, ka kristieši apgalvoja, ka Jēzus bija apsolītais Mesija, un to, ka Viņš esot uzcēlies no miroņiem.
Bet, atskatīdamies uz savu pārvērtību (nākšanu pie ticības – tulkot. piez.), viņš saka: “…es esmu apžēlots, jo es nezinādams esmu darījis to neticībā…” (1. Timotejam 1:13) Sauls zināja, kam kristieši ticēja, un viņš zināja, kā kristieši dzīvoja. Bet viņš nepazina Pestītāju, ko tie pielūdza. Bet tas izmainījās, kad Saulu apņēma žilbinoša gaisma un Viņš dzirdēja Dieva Dēlu saucam viņu vārdā: “Saul, Saul…” (Ap. darbi 9:4)
Tu, iespējams, teiksi: “Man tas viss šķiet tik tāls. Man nekad nav bijis Damaskas ceļa pārdzīvojums.” Bet pienāks diena, kad Tu redzēsi Jēzu Kristu tikpat droši kā Viņu redzēja Sauls. Ar Tevi notiks tas pats, kas notika ar viņu. Tu dzirdēsi Viņa balsi, un Viņš Tevi sauks vārdā.
Tu varbūt domā, ka kristietība ir uzskatu sakopojums, kas apspriežams, vai dzīvesveids, kas jāapsver. Bet Pāvils saka: “Te ir tas, ko es palaidu garām!” Te runa ir par personu, un ne kuru katru personu, bet gan vienreizēju un godības pilnu personu – suverēno Kungu Jēzu Kristu, kuram pieder katra dzīvība un dzīve. Kad mēs ieraugām un aptveram to, kas un kāds Viņš ir, viss izmainās.
Savas patiesās būtības apzināšanās
Tad Sauls teica: “Kas Tu esi, Kungs?” Atbilde bija: “Es esmu Jēzus…” (Apustuļu darbi 9:5) Sauls domāja, ka viņš cīnījās ar sistēmu, ticējumu, reliģisku kustību, bet sev par šausmām viņš atskārta, ka ir nostājies pret Dieva Dēlu.
“Es esmu Jēzus, ko tu vajā…” (Ap. darbi 9:5) Sauls vajāja kristiešus, bet Jēzus viņam teica: “…kāpēc tu Mani vajā?” (Ap. darbi 9:4; 26:14) Katrs mūsu grēks ir pārkāpums pret Jēzu Kristu un personīgs aizvainojums Viņam. Kad mēs ievainojam citus, mēs ievainojam Jēzu. Kad mēs apbēdinām citus, mēs apbēdinām Jēzu. Kad mēs darām pāri citiem, mēs darām pāri Jēzum.
Pēkšņi Saulam radās pavisam cits priekšstats (vērtējums) par sevi. Viņš domāja, ka viņš bija ceļā uz debesīm, bet atklāja, ka ir ceļā uz elli. Viņš bija grēkojis pret Visuma suverēno Kungu un saprata, ka viņš ne tikai nebija taisns vīrs, kuru Dievs bagātīgi atalgos, bet ka ir grēcinieks, kurš var cerēt tikai uz Dieva žēlsirdību.
Sauls jau gadiem bija pats sev stāstījis, ka ir labs cilvēks. Viņš sevi tika uzskatījis par “nevainojamu” (Filipiešiem 3:6), bet, kad viņš ieraudzīja, kāds patiesībā bija – sarūgtināts, nikns, pildīts ar aizvainojumu un dusmām pret apkārtējiem un Dievu – viņš sāka mainīties.
Kad Tu nāksi pie Kristus, Tev radīsies jauna izpratne par sevi. Izzudīs lepnība un plātīgums, un Tevī būs jauna pazemība.
Kad Tu nezini, kā pārtraukt
Pakļaušanās Kungam Jēzum Kristum nesīs Tev milzīgu atvieglojumu. Kristus teica Saulam: “Tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt.” (Ap. darbi 26:14) Dzenulis (Jaunajā tulkoj.: “dzelksnis” – tulkot. piez.) bija noasināta nūja, ko lietoja gani, lai bikstītu stūrgalvīgus dzīvniekus.
Iztēlojies, ka rinda asu naglu kā šķēpi guļ nolikti horizontāli apmēram divas pēdas no zemes. Tev blakus pienāk kāds vīrietis. Viņš ir dusmīgs, un ar visu savu spēku iesper naglām. Nagla izurbjas caur viņa kurpes purngalu, un vīrietis saraujas sāpēs.
Bet viņa sāpes padara to vēl dusmīgāku, un viņš sper atkal. Šoreiz nagla ieurbjas vēl dziļāk viņa kurpē, un tagad no viņa pēdas sāk tecēt asinis. Bet šis vīrietis nespēj pārtraukt spārdīt, un Tu saviebies redzot, ka viņš pieiet un sper atkal un atkal, līdz viņa pēda pārvēršas asiņainā pulpā.
“Saul, Saul…Tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt.” (Ap. darbi 26:14) Kad Tu tās spārdi, Tu nenodari pāri naglām; Tu tikai ievaino pats sevi. Un, jo vairāk Tu to dari, jo sliktāk kļūst.
Vai tas attēlo to, ko Tu dari? Atkārto vēl un vēlreiz to, kas Tevi jau iepriekš ir ievainojis un sāpinājis? Kaut kādas iekšējas nepārvaramas tieksmes dzīts, Tu turpini darīt to, kas Tevi ievaino un sāpina, un Tu nezini, kā pārtraukt.
Pastāv tikai viens veids, kā to pārtraukt, un tas ir – pilnībā pakļauties Kungam Jēzum Kristum: “…ko lai es daru, Kungs?” (Ap. darbi 22:10) Kad Tu pakļausies Jēzum, Tu izjutīsi milzīgu atvieglojumu.
Sauls teica: “…viņš apžēlojās par mani…” (1. Timotejam 1:13, jaunais tulkoj.) Metāla naglas tika iedzītas Jēzus rokās un kājās, lai spārdīšana pret dzenuļiem nebūtu tas, kas “piebeidz” Tevi.
Dievs strādā caur cilvēkiem
Sauls bija kļuvis akls un gulēja putekļos, bet Jēzus viņam teica: “…celies un ej pilsētā, un tev pateiks, kas tev jādara.” (Ap. darbi 9:6)
Kad Jēzus Tev atklāj, ka Tu esi grēcinieks un ka Tava vienīgā cerība ir Viņa žēlsirdība, Viņa nolūks nav atstāt Tevi guļam putekļos. Viņš Tevi pacels un sūtīs piepildīt Viņa nodomus pasaulē.
Sauls aizgāja (viņu aizveda – tulkot. piez.) uz Damasku, un trīs dienas viņš gavēja un lūdza Dievu (Ap. darbi 9:9, 11): “Kungs, apžēlojies par mani. Kungs, parādi man, ko Tu vēlies, lai es daru.” Atbilde uz Saula lūgšanām nāca caur cilvēku – kādu vīru, vārdā Ananija.
Sauls iepazina Kristu tiešā veidā, sastopoties ar augšāmcēlušos Kungu. Dievs tiešas iejaukšanās veidā izlauzās cauri šī cilvēka sirds lepnumam un aizspriedumiem. Neviens viņam nepasludināja evaņģēliju. Neviens cits nebija iesaistīts viņa pārvērtībā.
Bet, kad Sauls vaicāja: “Ko lai es daru, Kungs?”, Kungs atbildēja: “Celies un ej pilsētā, un tev pateiks, kas tev jādara.” Tas bija tā, it kā Kungs viņam teiktu: “Ar Manu tiešo iejaukšanos tavā dzīvē tu esi atmodināts tam, kas Es patiesībā esmu, bet parasti tas tā nenotiks.” Dievs lieto līdzekļus. Viņa parastais (“normālais”) līdzeklis ir strādāt caur Saviem ļaudīm.
“Damaskā bija kāds māceklis, vārdā Ananija…” (Ap. darbi 9:10) Dievs viņu uzrunāja parādībā un lika viņam iet uz namu, kurā Sauls lūdza. Ananija negribēja iet, un mēs viņu nevaram vainot. Dievs aicināja viņu lūgt par cilvēku, kurš trīs dienas atpakaļ labprāt būtu viņu nogalinājis. “Kungs, es no daudziem esmu dzirdējis par šo vīru, cik daudz ļauna viņš darījis Taviem svētajiem Jeruzālemē…” (Ap. darbi 9:13) Bet Kungs Ananijam teica: “Ej…” (9:15) Un paldies Dievam, ka viņš tomēr gāja!
Palīdzība jaunatgrieztam
Sauls bija kļuvis akls un bija trīs dienas sēdējis pilnīgā tumsā. Visa viņa kampaņa pret kristiešiem bija balstīta pārliecībā, ka Dievs ir atriebības (atmaksas) Dievs, un tagad viņš bija atklājis, ka viņam pašam pienākas Dieva atmaksa.
Sauls bija nodarbojies ar Jēzus mācekļu slepkavošanu, un tagad ieradās Jēzus māceklis un uzlika savas rokas uz šī aklā vīra galvas. Tas droši vien bija šausminošs brīdis – ko viņš man darīs? Bet pirmie vārdi, ko Sauls dzirdēja, bija: “Brāli Saul…” (Ap. darbi 9:17) Saul, mans brāli! Ananija uzņēma Saulu ar mīlestību, piedošanu un žēlastību.
Kad cilvēks nāk pie ticības Kristum, mūsu pirmā atbildība ir uzņemt viņu ar mīlestību. Pēc tam mums jāpalīdz viņam iesakņoties evaņģēlijā. Ananija to izdarīja ar Saulu.
Saula aklums bija Dieva soda zīme, un, kad Ananija lūdza par viņa redzes atjaunošanu, tā bija zīme Saulam, ka Dieva sods ir paņemts prom no viņa. Tas bija apliecinājums, ka Kristus ir parādījis viņam žēlsirdību un ka viņš ir ticis ievests pavisam citādās attiecībās ar Dievu.
Ananija pilnvaroja un sūtīja Saulu, kuru mēs labāk pazīstam ar vārdu Pāvils, kalpošanai. Tu “nes(īsi) Manu Vārdu tautu, ķēniņu un Israēla bērnu priekšā” (Ap. darbi 9:15).
Kad cilvēkos notiek pārvērtība (t.i. – kad tie nāk pie ticības, – tulkot. piez.), mums viņi jāuzņem kā brāļi un māsas Kristū. Mums jāpalīdz viņiem iesakņoties evaņģēlijā un atklāt, kas ir tas darbs, kas Dievam ir priekš viņiem. Kristus lieto šo kalpošanu, lai pārvērstu svešiniekus par savējiem un ienaidniekus par draugiem.
Kad Sauls tika atmodināts atskārsmei, ka viņam ir vajadzīgs Kristus, pirmais kristietis, ko viņš satika, parādīja viņam mīlestību, piedeva viņam, lūdza par viņu, kristīja viņu, pabaroja, vadīja un sagatavoja viņu. Dievs strādā caur cilvēkiem: Pāvils lūdza, un atbilde nāca caur Ananiju.
Tas princips, ka Dievs strādā caur cilvēkiem, ir kalpošanas un draudzes misijas pamatā. Dievs spēj pārveidot cilvēka dzīvi bez citu cilvēku iejaukšanās, bet Viņš izvēlas strādāt caur Saviem ļaudīm. “…mēs esam Dieva darba biedri…” (1. Korintiešiem 3:9)
Atvērta
Jēzus Kristus ir spējīgs pārveidot jebkura cilvēka dzīvi, pat tāda cilvēka, kurš ir bijis atklāti naidīgs Viņam. Šī pārveidošana ir Dieva darbs, kas iesākas ar pārvērtību, kurā mēs atklājam savu vajadzību pēc žēlsirdības un ar sevi visu pakļaujamies Kristum. Kad Tevī ir notikusi šī pārvērtība, Dievam ir darbs priekš Tevis. Kad Tu saisties ar un nododies vietējai draudzei, citi ticīgie palīdzēs Tev atklāt, kas ir tas darbs.
