Mozus bija prom čertdesmit dienas un četrdesmit naktis (2. Mozus 24:18), un, kad šis laiks bija pagājis, ļaudīm bija apnicis gaidīt. Noguruši no vilcināšanās un aizkavēšanās, viņi sanāca ap Āronu, Mozus brāli, un teica: “Darini mums kādu dievu…, jo mēs nezinām, kas ar šo Mozu… ir noticis.” (32:1)
Vēl nebija pagājušas sešas nedēļas kopš Dievs bija noteicis ļaudīm, lai tie netaisa sev elkus. Bet tas iespaids, kas ļaudīm bija radies, dzirdot Dieva balsi, jau bija zudis, un viņi nepakļāvās Dieva pavēlei. Cilvēks nevar dzīvot no pagājušās garīgās pieredzes. Pagājušā pieredze nekad nevar aizstāt paklausību, kas ir prasīta no mums patreizējā momentā.
Jauna reliģiskā kustība
Ārons, šķiet, bija piemērots tam, lai viņš kļūtu par Mozus pēcteci. Viņš jau bija atzīts tautā ar savu kalpošanu, un, kad Dieva ļaudis griezās pie viņa, tie atskārta, ka viņš ir gatavs tos vadīt.
Ārona pirmais uzdevums bija savākt līdzekļus savai jaunajai kustībai. Ļaudis ziedoja savus juvelierizstrādājumus, un no tiem viņš pagatavoja zelta teļu. Ārons bēdīgā kārtā kļuva par dibinātāju tādai kalpošanai, kuras pamatdzinulis ir jautājums: “Ko cilvēki vēlas?”’Ja kāda kalpošana tiek veidota pēc tirgus principiem, tas ātri vien novedīs pie elku kalpības.
Protams, Ārons gribēja pārliecināt ļaudis, ka tas, ko viņš darīja, bija labi un pareizi ticības ietvaros, un tādēļ viņš teica: “Rīt ir svētki Tam Kungam!” (32:5) Bet šie Ārona izsludinātie svētki nebija nekas vairāk kā ļaušanās patvaļīgai pašizpausmei.
Nākošajā dienā “tauta apsēdās ēst un dzert un cēlās līksmoties.” (32:6) Citiem vārdiem, pudeles galdā un kailumi atsegti. Tās bija lielas svinības, bet tā bija nepareizā dieva pagodināšana un pielūgšana.
Ir vērts apstāties un pārdomāt, kā to aprakstītu kāds mūsdienu žurnālists. Galu galā, zelta teļš varētu būt lielisks temats žurnālistam, kas raksta par pasaules reliģijām: “Šeit, Sinaja tuksneša klajumos ir dzimusi jauna reliģiskā kusība,” viņš iesāktu.
“Šie ļaudis ir ieviesuši jauna veida pielūgsmi, ko raksturo radošā izdoma un pašizpaušanās.” Tālāk sekotu pāris intervijas ar jautriem un spridzīgiem dejotājiem, kas apliecinātu, ka viņiem šie zelta teļa svētki ir dziļi nozīmīgi.
Ballītes izjaukšana
Ļaudis varbūt tos uztvēra kā nozīmīgus svētkus, bet Dievam tie bija pretīgi. Ļaudis bija samaitājuši un aptraipījuši sevi, pārkāpdami vienu no Viņa pašiem pirmajiem baušļiem. Tas notika tik ātri un tik uzkrītošā veidā, ka Dievs bija gatavs tos noslaucīt no zemes virsas un sākt atkal no jauna ar Mozu: “Un nu laid Mani, ka Manas dusmas iedegtos pret tiem un ka Es izdeldēju tos, bet tevi Es darīšu par lielu tautu.” (32:10)
Mozus pirmais uzdevums, atgriežoties pie ļaudīm, bija prasīt atbildību no Ārona: “Ko šī tauta tev ir darījusi, ka tu esi ļāvis nākt tik lielam grēkam pār viņiem?” Vai šie ļaudis bija spīdzinājuši Āronu kādā briesmīgā veidā? Viss, kas bija vajadzīgs, lai pārliecinātu Āronu pārkāpt Dieva bausli, bija sabiedrības uzstājīgs pieprasījums. Viņš tos ieveda grēkā, jo nebija spējīgs turēties pretī sabiedrības galvā ieņemto vajadzību spiedienam un tirgus spēkiem (ietekmei).
Ārons mēģināja novirzīt atbildību. Viņš zeltu “izveidoja ar cirtni” (32:4, jaunais tulkoj.) elka tēlā, bet, kad Mozus brālim vaicāja par notikušo, Ārons viņam atstāstīja “nogludināto” variantu: “Es tiem teicu: kam ir zelts, tas lai noņem to! Un viņi man to atdeva, es iemetu to ugunī, un iznāca šis teļš!” (32:24, jaunais tulkoj.) Tas tā vienkārši notika!
Pēc tam, kad viņš bez panākumiem bija prasījis atbildību no sava brāļa, Mozus aicināja ļaudis izvēlēties: “Ikviens, kas grib piederēt Tam Kungam, lai nāk pie manis!” (32:26) Ikvienam tika dota iespēja nožēlot grēkus, un lielākā daļa to arī izdarīja.1
Izlīguma nozīme
Nākošajā dienā Mozus teica ļaudīm: “Jūs esat lielu grēku darījuši.” (32:30) Šie ļaudis jau apzinājās, ka viņi bija grēkojuši, un viņi tika nožēlojuši savus grēkus! Tad kāpēc Mozus vēl nākošajā dienā tiem teica: “Jūs esat lielu grēku darījuši”? Kur tad palika piedošana?
Kādēļ Mozus to vienkārši neatstāj pagātnē? Vai gan tieši tas nebija viņa uzdevums – darīt tiem zināmu, ka viņiem ir piedots? Šie ļaudis nožēlo nodarīto. Ko gan vairāk Mozus grib no viņiem? Vai tas nav Dieva pienākums viņiem piedot? Nē. Bija jānotiek vēl kaut kam, pirms grēki varēja tikt piedoti.
Šajā stāsta vietā mēs atklājam Bībeles vārdu “izlīgums.” Mozus teica ļaudīm: “Tagad es uzkāpšu pie Tā Kunga – varbūt es varu veikt izlīgumu par jūsu grēku!” (32:30, jaunais tulkoj.) Izlīgums ir tas, kas vajadzīgs, lai kaut ko nepareizu vērstu par pareizu (savestu to kārtībā). Kur ir pāridarījums, tur jādomā par izlīgumu. Ko tas prasīs, to izlīdzināt?
Nožēla to nevar paveikt
Reiz, kad es piedalījos kādā futbola spēlē augstskolā, pretinieku komanda izlauzās uz vārtiem, un es biju pēdējais aizsargs. Izmisīgā izrāvienā es pamanījos aizsist bumbu prom no vārtiem.
Bet tā, diemžēl, lidoja augstskolas prezidenta darbistabas virzienā un izsita viņa loga rūti. Prezidents bija ārkārtīgi laipns šai sakarībā, bet viņš pieprasīja, lai es ielieku atpakaļ loga rūti un novācu visu nekārtību. Tas bija prasītais, lai vērstu to par labu.
Par izlīgumu mums vispirms jāaptver tas, ka prasības vienmēr izvirza tā puse, kam ir nodarīts pāri. Savos dubļainajos šortos stāvēdams blakus izsistajam logam, man šķita, ka man nav nekāda pamata attaisnoties! “Man tiešām ir žēl,” es teicu. Tiktāl labi, bet ar to nepietiek. Bija radīts bojājums, un to vajadzēja izlabot. Es gribēju teikt: “Es vairāk tā nedarīšu,” bet arī tas nepalīdzētu šai ziņā.
“Dari šo, – ” prezidents teica, “novāc nekārtību un lauskas un ieliec loga rūti.” Tas bija izlīgums, tā cena, ko tas prasīja, lai savestu to kārtībā (vērstu par labu). Ko tas prasīs, lai mēs varētu vērst par labu tos nodarījumus, ar kuriem esam apgrēkojušies pret Dievu?
Dažiem cilvēkiem šķiet, ka viss, kas ir vajadzīgs, ir tikai nožēla. Viņi uzskata, ka, ja mēs no sirds nožēlojam nodarīto un patiesi mēģinām mainīties, tad mūsu attiecības ar Dievu būs sakārtotas. Bet ar nožēlu vien nepietiek. Turpat vai divi miljoni cilvēku nožēloja, bet problēma joprojām palika. Nožēla par nodarīto nepaņem prom mūsu grēka vainu. Mums ir vajadzīgs izlīgums.
Izcils vadītājs to nevar paveikt
Varbūt Mozus varētu sagādāt izlīgumu? Spriežot pēc jēra nāves Pashā, viņš zināja, ka Dievs ir gatavs pieņemt aizstājēju, lai glābtu cilvēku dzīvības. Varbūt Mozus varētu būt tas aizstājējs?
Mozus teica ļaudīm: “Tagad es uzkāpšu pie Tā Kunga – varbūt es varu veikt izlīgumu par jūsu grēku!” (32:30) Tā, mums ir brīvprātīgais! Izcilākais garīgais līderis Vecajā Derībā pieteicās tam un teica Dievam: “Ak, šī tauta ir darījusi lielu grēku…Bet nu piedod viņiem viņu grēkus; un ja ne, tad izdzēs mani no Savas grāmatas, ko Tu esi rakstījis.” (32:31-32) Mozus bija gatavs atdot savu dzīvību par šiem ļaudīm. Un, ja viņam būtu jāiet ellē, lai izdarītu izlīgumu par viņiem, tad viņš bija gatavs to darīt.
Bet Dievs nepieņēma šo piedāvājumu: “Šis darījums nestrādās, Mozu! Tas nav tavos spēkos – gādāt izlīgumu.” Mozum bija pašam savi grēki, un cilvēks, kam ir pašam savi grēki, nav kvalificēts sagādāt izlīgumu par citu cilvēku grēkiem. Šiem cilvēkiem dzīve turpināsies, bet, ja netiks sagādāts izlīgums, viņi zaudēs Dieva klātbūtni. (33:3)
Kad cilvēki to padzirdēja, tie sēroja. (33:4) Viņu priekšā bija visbūtiskākais jautājums, kas tos skāra dziļi personīgā veidā: “Ko tas prasīs, lai atgūtu Dieva klātbūtni? Ja nožēla to nespēj un Mozus to nespēj, kā mūsu grēki var tikt izlīdzināti?”
Centīga paklausība to nespēj paveikt
Varbūt stingra apņemšanās paklausīt Dieva pavēlēm spēs ļaudīm atgūt Dieva klātbūtni? 2. Mozus grāmatas 25. – 30. nodaļās Dievs deva precīzas instrukcijas Saiešanas telts būvei, un 2. Mozus grāmatas 36. – 39. nodaļas apraksta, kā Dieva ļaudis izpildīja šīs pavēles visos sīkumos. Dieva ļaudis izdarīja visu tieši tā, kā Viņš to bija noteicis: “Israēla bērni visu darīja tā, kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis.” (39:32)
Iztēlojies kādu sievieti veidojam izšuvumus uz Saiešanas telts aizkariem. Sekodama Dieva vissīkākajām instrukcijām, viņa pie sevis domā: “Ja es paklausu, varbūt Dievs atgriezīsies pie mums.” Iztēlojies galdnieku, kurš nožēlo un vēlas, kaut viņš nebūtu apbēdinājis Dievu. Viņš domā: “Ja es ar savām rokām paveicu to, ko Dievs ir pavēlējis, varbūt Viņš mūs atkal svētīs.”
Dieva ļaudis ar visu sirdi nodevās pedantiskai paklausībai, bet tomēr tā visa noslēgumā nebija nekādu pazīmju, ka Dieva klātbūtne grasītos atkal atgriezties. Viņi droši vien brīnījās un prātoja, kam jānotiek, lai sakārtotu attiecības ar Dievu.
Augstvērtīgs upuris to paveiks
Pēc septiņiem mēnešiem, 2 kuru gaitā ļaudis bija ilgojušies pēc Dieva klātbūtnes, Mozus viņiem pastāstīja, kā tas var notikt: “Šī ir Tā Kunga dotā pavēle, ko jums būs darīt, lai Tā Kunga godība jums parādītos.” (3. Mozus 9:6) Droši vien iestājās sasprindzināts klusums, ļaudīm gaidot, ko Mozus teiks.
Mozus tad pagriezās pret Āronu un teica: “Tuvojies altārim un izpildi tu savu grēku upura un dedzināmā upura kārtību, un izdari salīdzināšanu sevis un tautas labad.” (9:7) Dieva klātbūtne un svētība var atgriezties tikai tad, kad ir izdarīta salīdzināšana (izlīgums).
Ārons izdarīja tā, kā Dievs bija pavēlējis. Ļaudis droši vien vēroja, elpu aizturējuši, lai redzētu, kas notiks: “Un Mozus un Ārons iegāja Saiešanas teltī; tad tie atkal iznāca ārā un svētīja tautu. Un Tā Kunga godība kļuva redzama visai tautai.” (9:23) Dievs bija atkal atpakaļ! “Un visa tauta to redzēja, tie iekliedzās gavilēs un krita uz sava vaiga.” (9:24)
Iztēlojies kādu pāri sēžam savā teltī un pārrunājam to, ko viņi nupat bija redzējuši. “Es nekad neko tamlīdzīgu neesmu redzējis,” viņš saka. “Kas to varēja iedomāties, ka dzīvnieka asins izliešana varētu atgriezt Dieva klātbūtni?”
“Jā, tiešām neticami,” viņa saka. “Bet es nesaprotu, kādēļ upuris spēja to paveikt, ja visi tie nožēlas pildītie mēneši un tie paklausībā pavadītie mēneši, un pat Mozus piedāvājums atdot viņa dzīvību par mums neko nepanāca. Acīmredzami tādam upurim, kas ir saistīts ar asins izliešanu, ir milzīgs spēks.”
Pat šajā Bībeles stāsta agrīnajā posmā Dievs jau gatavojās Jēzus atnākšanai. Vecās Derības upuru pats galvenais nolūks bija virzīt mūsu domāšanu tā, lai mēs saprastu, kādēļ Dieva Dēlam bija jānāk pasaulē. Savā nāvē pie krusta Jēzus paveica to, ko Vecās Derības upuri varēja tikai paredzēt. Kristus izdarīja salīdzināšanu par mūsu grēkiem. Viņš atdāvā Dieva klātbūtni un svētību visiem, kas uzticas Viņam.
Atvērta
Varbūt Tu uzskati, ka, ja Tev ir pietiekoša, patiesa nožēla par saviem grēkiem, tad Tu būsi taisns Dieva priekšā. Vai varbūt Tu uzskati, ka, ja Tu paklausi Dievam, apmeklēdams baznīcu un regulāri lūgdams, tadējādi Tu vari izpirkt savus grēkus. Tās ir labas lietas, bet tās nav pietiekoši labas. Kristus upuris un Viņa izlietās asinis ir tās, kas panāk izlīgumu ar Dievu. “Viņš ir mūsu grēku izpircējs, ne tikai mūsu vien, bet visas pasaules grēku.” (Jāņa 1. vēstule 2:2)
Piezīmes:
- Ņemot vērā, ka nometnē bija ap divi miljoni cilvēku, mēs varam pieņemt, ka 1997000 atsaucās uz Mozus aicinājumu un pievienojās viņam. To mēs varam noprast no fakta, ka 3000 cilvēku atteicās pievienoties, un tā bija viņu dzīves pēdējā diena. (2. Mozus 32:28)
- Kad viss darbs bija pabeigts, visas daļas un priekšmeti tika savākti kopā un Saiešanas telts tika uzcelta un iekārtota otrā gada pirmā mēneša pirmajā dienā. (2. Mozus 40:17) Viņi ieradās pie Sinaja kalna trešā mēneša pirmajā dienā pēc tam, kad viņi bija atstājuši Ēģipti (2. Mozus 19:1), tātad ceļā bija pagājuši 2 mēneši. Mēs arī zinām, ka Mozus bija prom divreiz pa sešām nedēļām. Tātad ceļošanā pavadītais laiks plus Mozus prombūtne, kopā apmēram pieci mēneši. Saiešanas telts tika uzcelta otrā gada sākumā, tātad, visticamāk, viņi pavadīja gada atlikušos septiņus mēnešus strādājot pie tās iekārtošanas.
