Pēc Vasarsvētku dienas nesen pie ticības nākušie ātri vien izvirzīja sev četras prioritātes: būt uzticīgiem apustuļu mācībai, pastāvēt sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās. (Apustuļu darbi 2:42)
Pirmie ticīgie visi bija jūdu izcelsmes, un pašos pirmsākumos viņi satikās tempļa telpās un pa mājām. Viņu savstarpējās pašaizliedzīgās ziedošanās dziļums parādījās tajā, ka tie pārdeva savu mantību un izdalīja tiem, kam bija vajadzība. Dievs paveica daudz brīnumu caur apustuļiem, un ticīgie bija ieredzēti visā Jeruzālemes pilsētā.
Vajāšanas
Tempļa priekšniecība uz to skatījās citādāk. Viņi arestēja Pēteri un Jāni un veda tos Kajafas priekšā, kurš bija pratinājis un notiesājis uz nāvi Jēzu. Valdošais koncils pavēlēja viņiem vairs nerunāt un nemācīt Jēzus vārdā. Pēteris un Jānis atbildēja, ka viņi nevar nerunāt par to, ko ir “redzējuši un dzirdējuši.” (Apustuļu darbu 4:20)
Vēlāk visi apustuļi tika apcietināti. Un, kad tas joprojām viņus neatturēja no sludināšanas, valdošais koncils lika viņus nopērt ar pātagām. Tā viņiem nācās nobaudīt to, kas vēlāk kļuva par vajāšanu paraugu.
Ticīgo skaitam pieaugot, viņi iecēla vadītājus, kuru uzdevums bija pārraudzīt kalpošanu, lai apustuļi varētu nodoties lūgšanām un Dieva Vārda sludināšanai. (Ap. darbu 6:2-4)
Stefans bija pirmais no cilvēkiem, kas tika izraudzīti šim darbam, un tā ļaužu grupa, kas vēlējās iznīcināt ticīgo kopienu, sāka viņu vajāt. Viņš tika apcietināts un nepatiesi apsūdzēts (6:9-14), gluži tāpat kā Jēzus pirms viņa. Viņš aizstāvēja savu ticību ar vienreizēju runu, bet, pirms viņš spēja to pabeigt, viņš tika izdzīts no pilsētas un nomētāts ar akmeņiem. (Ap. darbu 7. nod.) Stefans kļuva par pirmo kristīgo mocekli, vienu no daudziem, kuri ir atdevuši savas dzīvības, kalpodami Jēzum Kristum.
Ar Stefana nāvi iesākās vajāšanu vilnis pret pirmajiem ticīgajiem, kuri atstāja Jeruzālemi un izklīda. (8:1) Kāds īpaši dedzīgs farizejs, vārdā Sauls, bija apņēmies viņus nomedīt. Ar augstā priestera pilnvaru, viņš devās tos tvarstīt. Pirmā pilsēta, kur viņš bija nolēmis tos uzmeklēt, bija Damaska.
Pagānu apustulis
Tieši ceļā uz Damasku Kristus pārtvēra Saula dzīvi. Viņu apžilbināja un padarīja neredzīgu spoža gaisma, un viņš dzirdēja balsi, kas viņam vaicāja: “Saul, Saul, kāpēc tu mani vajā?” (Ap. darbu 9:4) Saulam nonākot tiešā saskarē ar augšāmcēlušos Kungu Jēzu, visa viņa dzīves gaita pilnīgi izmainījās, un draudzes lielākais ienaidnieks kļuva par tās lielāko aizstāvi. Mēs viņu labāk pazīstam ar vārdu Pāvils.
Tāpat kā lielākā daļa pirmo ticīgo, Pāvils bija jūds. Bet Dievs viņu pilnvaroja nest labo vēsti par Jēzu pagāniem. Un tieši Pāvila misijas ceļojumu rezultātā tika dibinātas draudzes viscaur Romas impērijā.
Dievs runāja uz Pāvilu tiešā veidā, tāpat kā Viņš tika runājis uz praviešiem Vecajā Derībā. Jaunā Derība satur trīspadsmit viņa vēstules, iesākot ar vēstuli Romiešiem, kuru mēs apskatīsim nākošajā nodarbībā.
Norūdīts ciešanās
Mums varētu likties, ka cilvēks, kuru Dievs ir lietojis tik vienreizējā veidā un Svētais Gars tā pilnvarojis, dzīvo dzīvi nemitīgā triumfā, bet Pāvils pavisam atklāti runāja par savu vājumu. Viņa liecība dāvā mums ieskatu vienā no kristīgās dzīves visdziļākajām ielejām.
Pāvilam nebija svešas ciešanas. Piecas reizes viņam nācās ciest trīsdesmit deviņus pātagas sitienus. Trīs reizes viņu sita ar nūjām. Vienu reizi viņš tika nomētāts akmeņiem. Un trīs reizes viņš cieta kuģu bojāejā. (2. Korintiešiem 11:24-25) Nemitīgā kustībā būdams, viņš bija briesmās, lai kur viņš arī neietu. Šis vīrs nebija mīkstčaulis.
Pāvilam nācās ciest kaut ko ļoti sāpīgu savā dzīvē, ko viņš aprakstīja kā savu “dzeloni miesā.” (2. Korintiešiem 12:7) Mums nav zināms, kas tieši tas bija, bet, zinot Pāvila drošsirdību, mēs varam būt pārliecināti, ka tas nebija kāds niecīgs kairinājums.
Viņš lūdza Dievu, lai tiktu atbrīvots no šīs problēmas, bet Dievs nedeva viņam to, ko viņš lūdza. Tā vietā Dievs dāvāja viņam apsolījumu: “Tev pietiek ar Manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās.” (2. Korintiešiem 12:9) Patiesa garīguma pazīme ir nevis tā, ka Dievs dāvā Tev visu, ko Tu lūdz, bet gan tas, ka Tu joprojām seko Viņam tad, kad Viņš Tev to nedod.
Kalpošanas grūtības
Pāvils izbaudīja nespēku nevis tādēļ, ka viņam trūka drosmes vai izturības. Dievs viņu ieveda situācijās, kurās viņam nācās krietni vien pārsniegt sava komforta robežas. Viņš zināja, ko nozīmēja justies pilnīgi un nepanesami nospiestam, un vienreiz viņš pat bija “zaudēj(is) jebkuru cerību izdzīvot.” (2. Korint. 1:8, skat. arī 11:28-29)
Tie, kas nododas kristīgās kalpošanas darbam, pavisam drīz piedzīvos to nespēku, ko Pāvils labi pazina. Sekojot Kristum, Tev nāksies piedzīvot brīžus, kad Tu būsi zaudējis drosmi, vai pat jutīsies pilnīgi izsmelts. Tev nāksies sastapties ar neatbildētiem jautājumiem un problēmām, kurām, šķiet, nemaz nav atrisinājuma.
Bet tas ir nespēks, no kura nav jābaidās un kura dēļ nav jākaunas. Pāvils raudzījās uz šiem nespēka brīžiem kā uz izdevībām, jo tieši tad Kristus spēks nāca pār viņu. (2. Korint. 12:9) Tāpat būs ar Tevi.
Kristīgajā kalpošanā spēks, kas sevi apzinās kā spēku, patiesībā ir vājums, un vājums, kas sevi apzinās kā nespēku, Dieva rokās ir spēks. Tāpēc arī Pāvils teica: “Tādēļ man ir labs prāts vājībās, pārestībās, bēdās, vajāšanās un bailēs Kristus dēļ. Jo, kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs.” (12:10)
Skats no pirmās ielejas
Nekad neiedomājies, ka tas, ka Tu jūties vājš, nozīmē, ka Tu esi ārpus Dieva gribas. Ja Tu gaidīsi, kamēr Tu sajutīsi pašapziņu, pirms sāksi darīt to, ko Dievs aicina Tevi darīt, tad varētu gadīties, ka Tu līdz tam nekad arī netiksi.
Jēzus nedzīvoja piesardzības un drošības robežās. Kad Viņš saka: “Seko Man,” Viņš mūs aicina tālāk par mums pašiem un ārpus mūsu komforta zonas. Cilvēks, kurš pazīst tikai savas stiprās puses, bet nepazīst savu vājumu, nav sekojis Viņam pietiekoši tālu.
Dievs bieži vien ieved mūs situācijās, kurās mēs apzināmies, ka ūdens smeļas mutē, lai mēs paļautos uz Viņu. Kad Tu jutīsies vājš, Kristus spēks nāks pār Tevi. Un būs skaidri redzams, ka tas, ko paveiksi, patiesībā būs Dieva veikums.
