Pēc Jēzus nāves divi jūdu valdības vīri atklāti apliecināja ticību Viņam. Jāzeps no Arimatijas bija slepenībā bijis Jēzus sekotājs, un viņš nebija piebiedrojies sinedrija lēmumam notiesāt Jēzu uz nāvi. (Lūkas ev. 23:50-51) Viņam pievienojās Nikodēms, kuru arī Jēzus bija dziļi iespaidojis, bet viņš bija turējis savu ticību apslēptu aiz bailēm no tā, ko citi domās par viņu. (Jāņa ev. 19:39)
Šie divi vīri aizgāja pie Pilāta, un Jāzeps izlūdzās Jēzus miesas. Bija piektdienas vakars, un viņi vēlējās apbedīt Jēzus miesas pirms sabata.
Pilāts bija piesardzīgs. Viņš vispirms vēlējās noskaidrot, vai Jēzus patiešām bija miris. Virsnieks, kurš bija stāvējis sardzē pie Jēzus krusta, to apstiprināja bez vilcināšanās. Tad Pilāts atvēlēja Jēzus miesas.
Jāzepam piederēja kapa vieta dārzā, netālu no tās vietas, kur Jēzus bija piesists krustā; tā nu viņi ielika Jēzus miesas šajā kapā un aizvēla ieejai priekšā lielu akmeni.
Drošā apsardze.
Nākošajā rītā virspriesteru un farizeju delegācija ieradās pie Pilāta. Viņi zināja, ka Jēzus bija teicis, ka pēc trim dienām Viņš celsies augšām, tādēļ viņi pieprasīja, lai kaps tiek apsargāts, lai nepieļautu nekādu iespēju mācekļiem nozagt Jēzus miesas.
Pilāts pateica farizejiem, lai tie “ņem sargus” un “sargā, kā paši zina.” (Mateja ev. 27:65)
Tukšais kaps.
Nākošajā rītā kādas no sievām, kas bija sekojušas Jēzum, aizgāja kapu apraudzīt. Viņas bija pārsteigtas ieraugot, ka akmens bija novelts no kapa ieejas. Viņas ielūkojās iekšā un redzēja, ka kaps ir tukšs.
Vissvarīgākos momentus Bībeles stāstā parasti pavada pārdabiski notikumi. Kad Jēzus bija piedzimis, debesis pildīja eņģeļu pulki, tādēļ mums nav jābrīnās, ka arī tagad ziņu par Jēzus augšāmcelšanos pasludināja eņģeļi.
Sēdēdams uz akmens, kas bija noslēdzis ieeju kapā, Dieva eņģelis teica sievām: “Nebīstieties, jo es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, krustā sisto. Viņš nav šeitan, jo Viņš ir augšāmcēlies, kā Viņš sacījis.” (Mateja ev. 28:5-6)
Augšāmcēlušais Kristus.
Tā labā vēsts, ko pasludināja eņģeļi, bija nevis: “Jēzus ir dzīvs,” bet gan: “Viņš ir augšāmcēlies.” Šo atšķirību ir vērts pārdomāt. Dieva Dēls bija dzīvs debesīs pirms Viņš vispār pieņēma cilvēka miesu. Tad kādēļ Viņš vienkārši neatstāja savu krustā sisto, mirušo ķermeni un neatgriezās pie Tēva? Galu galā, tā taču bija tikai miesa un kauli. Kādēļ ar to vispār noņemties?
Eņģeļi joprojām būtu varējuši parādīties Lieldienu rītā un paziņot: “Viņa ķermenis ir šeit kapā, bet, neuztraucieties, Viņa gars ir pie Tēva debesīs.” Galu galā, vai mēs bērēs nesakām tieši tā, kad ir miris kāds kristietis? Mēs apglabājam miesas un sakām: “Lai gan mūsu mīļā brāļa miesas ir šeit, viņa gars ir pie Tēva debesīs.”
Bet eņģelis par Jēzu teica kaut ko citu; tā vēsts bija: Kristus ir augšāmcēlies. Ne tikai Jēzus gars tika atbrīvots no nāves, bet arī Viņa miesa.
Uzvara pār nāvi.
Dievs mūsos ir savienojis kopā miesu un dvēseli. Nāve tos šķir. Tieši tādēļ tā ir tik briesmīga ienaidniece. Tā nozīmē mūsu būtības iziršanu. Tā nebūtu sakauta, ja tikai dvēsele izdzīvotu. Uzvara pār nāvi var būt sasniegta tikai tad, kad miesa un dvēsele ir savienotas jaunas dzīvības spēkā. Un tieši tas notika, kad Jēzus piecēlās no mirušiem.
Bībelē tiek likts milzīgs uzsvars uz to, ka augšāmcelšanās ir fiziska. Kad Jēzus parādījās mācekļiem, viņiem likās, ka tie redz spoku (garu). Jēzus gribēja, lai viņi zinātu, ka tas, ko viņi redzēja, bija kas vairāk nekā tikai Kristus gars redzamā veidā, tādēļ Viņš teica viņiem: “Aptaustiet mani un skatieties, garam nav miesas un kaulu, kā jūs redzat man.” (Lūkas ev. 24:39)
Tā miesa, kas bija gulējusi kapā, tika uzcelta. Labā vēsts bija nevis, ka Jēzus gars bija pārdzīvojis nāvi un turpināja dzīvot, bet gan, ka Jēzus miesa bija celta augšām no mirušiem. Jēzus bija izgājis cauri nāvei un triumfējis pār to.
Augšāmcēlies nozīmē izmainīts.
Kad Jēzus miesa tika celta augšām, tā tika arī izmainīta. Nekas tāds nekad iepriekš nebija noticis. Jēzus piecēla Lācaru no mirušiem, bet Lācars iznāca no kapa tieši tāds pats, kāds viņš tajā tika ielikts. Un viņš tāpat turpināja novecot arī turpmāk. Un tad kādā brīdī viņam, nabadziņam, bija atkal jāiet caur to pašu miršanas procesu vēlreiz.
Bet, kad Kristus tika uzcelts, Viņa miesa vairs nebija padota novecošanai, slimībām, sāpēm vai nāvei. Vairs nepakļauta laika un telpas ierobežojumiem, Viņa miesa bija pārvērsta un pielāgota mūžībai.
Šāda brīnišķīga nākotne stāv priekšā arī katram Kristū ticīgajam. Tā kā Kristus tika uzcelts, tad arī mēs tiksim uzcelti. Kad Kristus atgriezīsies, Viņš savāks visus savus ļaudis pie sevis, savā klātbūtnē. Tur būs ikviens ticīgais, ne tikai garā, bet arī miesā. Dievs ir nolēmis izpirkt ne tikai daļu no Tevis, bet Tevi visu.
Miesas un dvēseles lieliskākās baudas šajā dzīvē ir tikai vēsma no tā, ko Dievs gatavo tiem, kas Viņu mīl. Nepārprotamāka skaidrība ticībā uz miesas augšāmcelšanos liks Tev spēcīgāk ilgoties pēc dzīves debesīs.
Skats no piektā kalna.
Kristieši dara ko vairāk, kā tikai seko sena skolotāja vārdiem. Viņi dalās ar augšāmcēlušo Pestītāju Viņa dzīvībā. Jēzus teica: “Es esmu augšamcelšanās un dzīvība. Kas tic uz mani, tas dzīvos, kaut arī viņš mirtu.” (Jāņa ev. 11:25) Jēzus augšāmcelšanās apstiprināja to, uz ko Viņš pretendēja, un Viņa apsolījumu.
Ja Tev ir grūti noticēt, ka Jēzus cēlās augšām no miroņiem, varbūt Tev palīdzēs tas fakts, ka arī pirmie mācekļi šaubījās. Stāsts par viņu ceļu uz ticību ved mūs nākošajā ielejā.
