Cilvēkos bija ļoti atšķirīgas reakcijas attiecībā uz Jēzu. Viņa darītie brīnumi un Viņa mācība radīja lielu prieku daudzos, bet tas, uz ko Viņš pretendēja, citos izraisīja dziļu aizvainojumu un opozīciju.
Jēzus dramatiskais paziņojums, ka Viņš ir Mesija, pārvērta mierīgu dievkalpojumu Nacaretes sinagogā par trokšņainu sacelšanos, draudzei izdzenot Viņu no Viņa paša pilsētas (Lūkas ev. 4:28-32). Viņu uztverē Jēzus bija Jāzepa dēls. Viņa paziņojumu tie uztvēra kā zaimošanu, un kopš tās dienas Jēzus vairs nedrīkstēja ienākt viņu pilsētā.
Lūdzu ej prom!
Kaut kas līdzīgs notika arī Geraziešu novadā, kur Jēzus izdzina ļaunos garus no kāda apsēsta cilvēka. Tā vietā, lai Jēzu laipni uzņemtu viņu pilsētā un lūgtu Viņa palīdzību arī ar citām problēmām, vietējie ļaudis lūdza Jēzu aiziet no viņu apgabala! Tā nu Viņš iekāpa laivā un aizbrauca.
Kad Jēzus dziedināja kādu cilvēku, kurš bija akls kopš dzimšanas, tā cilvēka kaimiņi aizveda to pie farizejiem. Tā vietā, lai slavētu Dievu par šo brīnumu, farizeji izslēdza viņu no sinagogas, un tā viņi regulāri rīkojās ar ikvienu, kurš apliecināja, ka Jēzus ir Kristus. (Jāņa ev. 9:22)
Opozīcijas cēloņi
Pretestība Jēzum cēlās dēļ tā, ka Viņš pretendēja uz kaut ko unikālu un ārkārtēju. Tikai Dievs dāvā dzīvību, tikai Dievs var atdzīvināt mirušos, un tikai Dievs izsaka pēdējo spriedumu. Un Jēzus pretendēja uz to, ka Viņam ir šīs tiesības! “To, ko dara Tēvs,” Viņš teica, “tāpat dara arī Dēls…Tāpat kā Tēvs mirušos uzmodina un dara dzīvus, arī Dēls atdzīvina, kurus grib. Tēvs netiesā nevienu, bet visu tiesu ir nodevis Dēlam, lai visi godātu Dēlu, tāpat kā tie godā Tēvu.” (Jāņa ev. 5:19-23)
Jēzus pretendēja uz to, ka ikviens cilvēks, kas jebkad ir dzīvojis, galu galā ir atbildīgs Viņa priekšā. Viņš runāja tieši un skaidri. Jēzus “Dievu sauca par Savu Tēvu, Sevi pielīdzinādams Dievam” (Jāņa ev. 5:18). Šādi paziņojumi dziļi aizskar cilvēkus jebkurā kultūrā. Tādēļ mums nav jābrīnās, ka “šo vārdu dēļ jūdi vēl vairāk meklēja Viņu nokaut.” (Jāņa ev. 5:18)
Farizeji domāja, ka, pretodamies Jēzum, viņi aizstāv Veco Derību, bet Jēzus norādīja, ka viņi ir palaiduši garām Vecās Derības galveno būtību, jo tā visa runā par Viņu: “Jūs pētījat rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība,” Viņš teica, “un tie ir, kas dod liecību par Mani! Bet jūs negribat nākt pie Manis, lai iegūtu dzīvību…Ja jūs ticētu Mozum, jūs ticētu arī Man, jo par Mani viņš ir rakstījis. Bet, ja jūs neticat viņa rakstiem, kā jūs ticēsit Maniem vārdiem?” (Jāņa ev. 5:39-40, 46-47)
Lietojot Sātana varu
Tas, cik dziļš bija viņu naids pret Jēzu, kļuva skaidri redzams, kad farizeji apsūdzēja Viņu, ka Viņš darot brīnumus ar Sātana varas palīdzību. Jēzus nupat bija atbrīvojis cilvēku, kas bija dēmonu apsēsts. Farizeji nevarēja noliegt šo brīnumu, kuram visi bija aculiecinieki. Viņiem tas kaut kā bija jāizskaidro, tādēļ viņi teica ļaudīm: “Šis izdzen ļaunus garus ne citādi kā ar Belcebula, ļauno garu virsnieka, palīdzību.” (Mateja ev. 12:24)
Tā bija neticama apsūdzība. Sātana cietokšņi sagruva, kad iepriekš acīmredzami dēmonu apsēsti cilvēki tika atbrīvoti no tiem. Ja Jēzus to tiešām darīja ar Sātana varu, tad Sātans grāva savu paša valstību! (Mateja ev. 12:26)
Jēzus pagrieza šo jautājumu otrādi, vaicādams farizejiem, ar kādu varu viņu ļaudis izdzen dēmonus. Šis jautājums farizejiem bija mulsinošs un apkaunojošs, jo viņi nespēja palīdzēt cilvēkiem, kuri bija tumšo spēku nomākti.
Jēzus izdzina dēmonus Svētā Gara spēkā, un tas, Viņš paziņoja, bija vēl viens apliecinājums, ka bija atnākusi Dieva valstība un Viņa atbrīvojošā vara (Mateja ev. 12:28).
Ļaudīs radās asa šķelšanās attiecībā uz Jēzus darītajiem brīnumiem un to, uz ko Viņš pretendēja. Taču katram bija jāpieņem lēmums; no tā nevarēja izvairīties. Jēzus izvirzīja tikai divas iespējas: “Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani.” (Mateja ev. 12:30)
Akmeņi templī
Kādu citu reizi Jēzus mācīja templī Jeruzalemē. “Es esmu pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.” (Jāņa ev. 8:12) Viņam runājot, daudz ļaužu sāka ticēt Viņam, un Viņš turpināja tos mācīt. “Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi,” Viņš teica, “un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jāņa ev. 8:31-32)
Norādījums, ka viņiem ir vajadzīgs Jēzus, lai viņus atbrīvotu, aizvainoja šos nule ticīgos: “Mēs esam Ābrahāma dzimums un nekad neesam bijuši neviena cilvēka vergi,” viņi teica. (Jāņa ev. 8:33)
Sekoja gara saruna par Dieva apsolījumiem Ābrahāmam un viņa pēcnācējiem. Tad Jēzus teica: “Jūsu tēvs Ābrahāms kļuva līksms, noprazdams, ka redzēs Manu dienu, un viņš to redzēja un priecājās par to” (8:56).
Ļaudis bija pārsteigti par šādu paziņojumu. “Tev vēl nav piecdesmit gadu, un Tu būtu Ābrahāmu redzējis?” (8:57)
“Patiesi, patiesi Es jums saku:” Jēzus teica, “ES ESMU, pirms vēl Ābrahāms tapa!” (8:58, jaunais tulkoj.)
Ar šiem vārdiem Jēzus pilnībā identificēja sevi kā Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievu, kas bija parādījies Mozum un atklājis savu vārdu kā “ES ESMU” (2. Mozus grām. 3:14). Kad ļaudis dzirdēja šos Jēzus vārdus, tie pacēla akmeņus, lai Viņu nomētātu. Taču Jēzus paslēpās un izgāja no tempļa. (Jāņa ev. 8:59)
Skats no otrās ielejas
Tas tiešām bija traģiski, ka Jēzus sastapās ar tādu pretestību un naidu. Iedomājies, cik daudz laba varēja tikt paveikts Nacaretē, Geraziešu zemē un varenajā Jeruzalemes pilsētā, ja Jēzus būtu uzņemts laipni un aicināts tur palikt.
Apustulis Jānis kopumā šādi raksturoja pretošanos Jēzum: “Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma” (Jāņa ev. 1:11). Šī reakcija nepārsteidza Jēzu. “Tiesas spriedums ir tāds,” Viņš teica, “ka gaisma ir nākusi pasaulē. Bet cilvēki bija iemīlējuši tumsu vairāk nekā gaismu, tādēļ ka viņu darbi bija ļauni.” (Jāņa ev. 3:19, jaunais tulkoj.)
Taču daži patiešām uzņēma Jēzu. Viņi sekoja Viņam un redzēja Viņa godību. Viņu stāsts ved mūs uz nākošo kalnu.
