Jēzus Kristus piedzimšana bija pirmais pierādījums, ka Viņš ir citādāks nekā jebkurš cilvēks, kas jebkad ir dzīvojis.
Tas notika tā: Marija bija jaunava, kas gatavojās laulībām ar vīru, vārdā Jāzeps. Dievs runāja ar Mariju tāpat, kā Viņš tika runājis ar Ābrahāmu, Mozu un praviešiem pagātnē, tikai šoreiz Viņš runāja caur eņģeli Gabriēlu:
Nebīsties, Marija, jo tu žēlastību esi atradusi pie Dieva. Un redzi, tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi Dēlu, un sauksi Viņa vārdu: Jēzus. (Lūkas ev. 1:30-31)
Tā kā Marija bija jaunava, viņa nevarēja saprast, kā viņai varētu būt bērns. “Kā tas var notikt?” viņa vaicāja (1:34). Eņģeļa atbilde mūs noved pie visā Bībelē lielākās un brīnišķīgākās mistērijas dziļākās būtības.
Svētais Gars nāks pār tevi, un Visuaugstākā spēks tevi apēnos, tāpēc Tas, kas no tevis dzims, būs svēts un taps saukts Dieva Dēls. (Lūkas ev. 1:35)
Marijas bērns piedzima Dieva tiešas iniciatīvas rezultātā. No Jāzepa nenāca nekāds devums šai ziņā. Viņš palika ārpus tā un bija pasīvs novērotājs visam šim brīnumainajam notikumam. Tas ir ļoti svarīgi, jo Bībele satur arī citus stāstus par brīnumainām piedzimšanām. Ābrahāms un Sāra bija ilgojušies pēc bērna, un Īzāka dzimšana notika brīnumainā kārtā, jo viņi abi bija sen pāri bērnu ieņemšanas vecumam. Īzāks piedzima Dieva īpašas iejaukšanās rezultātā, bet viņa piedzimšana tomēr notika caur tēva un mātes savienošanos.
Bet Marija bija jaunava. Dzīvība viņas dzemdē nonāca Dieva radīšanas brīnuma rezultātā. Dievs negaidīja uz glābēja nākšanu no cilvēku vidus. Viņš pats nāca pie cilvēkiem. Dievs kļuva par cilvēku, miesu pieņemdams no Marijas.
Dieva apbrīnojamais ceļojums
Tava dzīve iesākās tajā brīdī, kad Tu tiki ieņemts savas mātes klēpī. Pirms tam Tevis nebija, un bez tā momenta Tevis nebūtu! Bet ar Jēzu tas ir citādāk. Viņa dzīvība neiesākās Marijas klēpī. Pirms Viņš piedzima kūtiņā, Viņš bija viena dzīvība kopā ar Dievu debesīs (Jāņa ev. 1:1).
Eņģelis paziņoja Marijai, ka viņas bērns būs “Visuaugstākā Dēls” un “Dieva Dēls” (Lūkas ev. 1:32, 35). Citā parādībā Jāzepam Viņš tika pasludināts kā “Imanuēls,” tulkojumā: “Dievs ar mums” (Mateja ev. 1:23). Dievs pieņēma cilvēka miesu un atnāca pie mums, ienākdams vēsturē kā kūtiņā dzimis un silē guldīts bērniņš.
Mēs nekad nespēsim saprast to, kā Dievs varēja kļūt par cilvēku, bet tas ir Jaunās Derības pamata apgalvojums. Šis brīnums ir neizdibināma mistērija, bet tā palīdz mums saprast visu pārējo, ko Bībele mums stāsta par Jēzu. Ja Dievs kļuva par cilvēku Jēzū Kristū, tad tam, uz ko Viņš pretendē, Viņa brīnumiem un Viņa augšāmcelšanās, vairs nevajadzētu būt pārsteigumam. Viss Jaunajā Derībā ir saistīts ar šo vienu brīnumu.
Būdams visā pilnībā Dievs un visā pilnībā cilvēks, Jēzus Kristus ir unikāli kvalificēts, lai paveiktu visu nepieciešamo un salīdzinātu cilvēku ar Dievu. Tikai Dievs var salīdzināt Sevi ar mums, un Viņš to izdarīja, kļūdams par cilvēku, lai varētu nest mūsu grēkus.
Jēzus ir tas pravietis, kurš mums atklāja visu, ko mums ir nepieciešams zināt par Dievu. Jēzus ir tas priesteris, kurš ziedoja pats sevi kā upuri par mūsu grēkiem. Jēzus ir tas ķēniņš, kurš ievedīs Savus ļaudis Dieva apsolītajā svētībā.
Viņš ir svēts
Jēzus Kristus ir tāds pats kā mēs visādā ziņā, izņemot vienā. Viņš ir svēts. Tas nozīmē, ka Viņš nekad nekādā veidā nav grēkojis. Taču tas nozīmē arī ko vairāk. Viņš ir svēts savās domās, savos motīvos un savā raksturā. Viņš ir svēts pēc dabas. Viņš netiecās grēkot, Viņā nebija iekšēja dzinuļa grēkot. Cilvēces vēsturē nekad nav bijis it neviena cita, par kuru varētu to teikt.
Jēzus svētums nāk no tā fakta, ka Viņš ir Dievs. Eņģelis teica Marijai: “Tas, kas no tevis dzims, būs svēts un taps saukts Dieva Dēls” (Lūkas ev. 1:35). Jēzus Kristus patiešām ir Dievs, un tādēļ Viņš ir svēts.
Jēzus bija arī cilvēks. Taču mums ir svarīgi atcerēties, ka būt cilvēkam nav tas pats, kas būt grēcīgam. Paradīzes dārzā Ādams un Ieva bija svēti cilvēki. Pēc viņu krišanas grēkā cilvēka daba kļuva tik cieši saistīta ar grēku, ka mums ir grūti iedomāties cilvēku, kurš nav pakļauts grēkam un nāvei.
Taču Jēzus ir jaunās cilvēces aizsācējs, un tas, ka Viņš ir svēts, paver mums jaunu cerību: cilvēkam ir iespējams dzīvot Dieva godam un triumfēt pār grēku, nāvi un elli.
Skats no pirmā kalna
Kunga Jēzus Kristus piedzimšana ir pirmā lielākā Viņa dzīves un kalpošanas virsotne. Kad Viņš piedzima, eņģeļu pulki pildīja debesis un dziedāja: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes cilvēkiem, pie kā Viņam labs prāts.” (Lūkas ev. 2:14)
Jūdu gani nāca Viņu apskatīt silītē. Vēlāk gudri vīri nāca no austrumiem ar dāvanām jaundzimušajam ķēniņam. Jūdi un pagāni, bagāti un nabagi nāca pielūgt Jēzu.
Sarosījās arī tumšie un ļaunie spēki. Ķēniņš Hērods bija tā satraukts ar runām par jaunu ķēniņu, ka viņš lika nogalināt visus zēnus zīdaiņa vecumā Bētlemes apkaimē, kur Jēzus bija dzimis.
Dievs bija brīdinājis Jāzepu sapnī par to, un viņš ar ģimeni jau bija pārcēlies drošībā uz Ēģipti. Taču tas bija sākums konfliktam, kas trīsdesmit gadus vēlāk atsākās tuksnesī.
