Save to home screen
Open the Bible can be just a tap away! Tap the icon at the bottom of your browser and choose "Add to Home Screen"
Close

Login

Sign in to Open The Bible:

Sign up

Save your progress by creating a FREE account! Get started by filling out the info below:

Account Recovery

Request a new password:

Enter your email address below and a temporary password will be emailed to you. You may change the password the next time you log in.

1. Ķēniņu grāmata 12:1-24

1 Un Rehabeāms devās uz Sihemu, jo uz Sihemu devās arī viss Israēls, lai viņu celtu par ķēniņu. 2 Un notika, ka Nebata dēls Jerobeāms to dzirdēja, atrazdamies Ēģiptes zemē, jo viņš bija bēdzis no ķēniņa Salamana un mita vēl tur. 3 Tad ļaudis aicināja viņu un lūdza viņu atnākt, un Jerobeāms un visa Israēla draudze runāja ar Rehabeāmu un sacīja: 4 “Tavs tēvs mums jūgu ir darījis smagu, bet tu tagad dari mums vieglāku šo grūto kalpošanu un smago jūgu, kādu tavs tēvs mums ir uzlicis, tad mēs esam ar mieru tev kalpot.”

5 Un viņš tiem sacīja: “Aizejiet uz trim dienām, tad atnāciet pie manis atpakaļ!” Un tauta arī aizgāja.

6 Un Rehabeāms prasīja padomu vecajiem, kas viņa tēva Salamana priekšā bija stāvējuši, kad tas vēl bija dzīvs, sacīdams: “Kādu padomu jūs dodat, kā lai atbildam šai tautai?”

7 Un tie tam teica, sacīdami: “Ja tu pakalposi šodien šiem ļaudīm un ja tu padosies viņiem un, atbildi dodams, runāsi ar tiem laipnus vārdus, tad arī viņi tev būs kalpi visu mūžu.”

8 Bet viņš noraidīja vecaju padomu, kādu tie viņam bija devuši, un apvaicājās pie jaunajiem, kuri bija uzauguši kopā ar viņu un tagad stāvēja viņa vaiga priekšā. 9 Un viņš jautāja tiem: “Kādu padomu jūs dodat? Kā lai atbildam šai tautai, kas man ir sacījuši: tavs tēvs mums jūgu ir darījis smagu, atvieglini mums to?”

10 Un tad jaunie, kas kopā ar viņu bija uzauguši, viņam teica, sacīdami: “Atbildi tā šai tautai, kas tev nule ir teikusi: tavs tēvs mūsu jūgu ir pārāk smagu darījis, bet tu atvieglini mūsu plecus, – un saki tieši šādus vārdus: mans mazais pirkstiņš ir resnāks nekā mana tēva gurni. 11 Un tagad – kaut arī mans tēvs jums būtu uzkrāvis jo smagu jūgu, tad es pie jūsu jūga vēl pielikšu, proti: mans tēvs jūs pārmācīja ar pātagām, bet es jūs gribu pārmācīt ar dzeloņainām pātagām.”

12 Un trešajā dienā Jerobeāms ar visu tautu atnāca pie Rehabeāma, kā ķēniņš to bija noteicis, teikdams: atgriezieties pie manis trešajā dienā! 13 Un ķēniņš jo bargi atbildēja tautai un noraidīja to padomu, kādu vecaji viņam bija devuši. 14 Bet viņš ar tiem runāja, sekodams jauno padomam, sacīdams: “Mans tēvs jūsu jūgu ir darījis smagu, bet es pie jūsu jūga pielikšu vēl ko klāt: mans tēvs jūs ir sitis ar pātagām, bet es jūs sitīšu ar dzeloņainām pātagām.” 15 Un ķēniņš neuzklausīja tautu, jo no Tā Kunga puses bija nākusi šī maiņa, lai piepildītu to vārdu, ko Tas Kungs caur Ahiju no Šīlo bija teicis Jerobeāmam, Nebata dēlam.

16 Kad viss Israēls redzēja, ka ķēniņš neveltī tautai nekādu uzmanību, tad tauta to izteica  atbildē ķēniņam: “Kāda gan mums daļa gar Dāvidu? Un mums nav nekāda mantojuma no Isaja dēla puses. Atpakaļ savās teltīs, Israēl, bet tagad raugies tu pats us savu namu, Dāvid!” Un Israēls aizgāja atpakaļ savās teltīs. 17 Bet Rehabeāms valdīja kā ķēniņš pār Israēla bērniem, kuri dzīvoja Jūdas pilsētās.

18 Un ķēniņš Rehabeāms sūtīja Adorāmu, pārraugu pār tiem, kas klausības darbos, bet viss Israēls to nomētāja ar akmeņiem, un viņš nomira. Bet pats ķēniņš Rehabeāms tikai ar pūlēm vien paglābās savos ratos. Un viņš aizbēga uz Jeruzālemi. 19 Tā Israēls atkrita no Dāvida nama, kā tas ir līdz pat šai dienai.

20 Un, kad viss Israēls dzirdēja, ka Jerobeāms atgriezies, tad tie aizsūtīja pie viņa vēstnešus un aicināja to uz sapulci, un viņi to cēla par ķēniņu pār visu Israēlu. Un neviens vairs neturējās pie Dāvida nama kā vienīgi Jūdas cilts.

21 Un Rehabeāms nonāca Jeruzālemē. Tur viņš sasauca uz sapulci visu Jūdas namu un Benjamīna cilti, kopā simts astoņdesmit tūkstošus izlasītu karotāju, lai dotos uzbrukumā pret Israēlu un atgrieztu ķēniņa valsti pie Salamana dēla Rehabeāma atkal atpakaļ.

22 Un Dieva vārds nāca pār Šemaju, Dieva vīru: 23 “Saki Salamana dēlam Rehabeāmam, Jūdas ķēniņam, un arī visam Jūdas namam un Benjamīnam, un atlikušai tautas daļai: 24 tā saka Tas Kungs: jums nebūs iet uzbrukumā, un jums nav jākaro ar saviem brāļiem, Israēla bērniem; atgriezieties ikviens savā namā, jo šī lieta no Manis ir nākusi.” Un tie paklausīja Tā Kunga vārdam un atgriezās, lai ietu, kā Tas Kungs bija teicis.

(RT65)

Nākamais

Pēc Sālamana nāves radās arvien lielākas nesaskaņas starp tām desmit ciltīm, kas dzīvoja ziemeļos, un tām divām ciltīm, kas dzīvoja zemes dienvidu daļā, kur apkārt Jeruzālemei bija koncentrēta vara un bagātība. 

Sālamana dēls Rehabeāms šo stāvokli vēl vairāk pasliktināja. Viņš uzskatīja ziemeļu ciltis par dumpiniekiem un tiecās tās pakļaut ar spaidu darbiem. Ziemeļu ciltis atbildēja, izsludinādamas savu neatkarību un kronēdamas Jerobeāmu, savu dumpinieku vadītāju, par ķēniņu. 

Šī bēdīgā šķelšanās Dieva ļaužu starpā bija ļoti nozīmīga. Dievs bija apsolījis svētīt cilvēkus no visām tautām caur ķēniņu no Dāvida dzimtas. Kad ziemeļu ciltis iecēla savu ķēniņu, tās līdz ar to nošķīra sevi no šī apsolījuma un Dieva svētības.

Reliģija, politika un vardarbība 

Jerobeāms bija izmanīgs vadītājs. Viņš saprata – ja Dievam uzticīgi ļaudis no ziemeļiem turpinās apmeklēt Jeruzālemi, lai pielūgtu Dievu templī, tad tas viņiem būtu par atgādinājumu Dieva apsolījumam, un viņi varētu vēlēties atjaunot saikni ar Dāvida dzimtu. Tādēļ viņš lika pagatavot divus zelta teļus un izveidoja pats savu pielūgšanas centru ziemeļos (1. Ķēniņu 12:28). 

Jerobeāmam nerūpēja paklausīt Tam Kungam. Viņš vienkārši izmantoja reliģiju, lai nostiprinātu savu ļaužu identitāti. Un, kad tāds ir vadītāja mērķis, tad noder jebkura reliģija. 

Dienvidu daļā, kur turpinājās Dāvida ķēnišķīgā dzimta, ķēniņš, viņa nāvei tuvojoties,  parasti nodeva varu savam dēlam. Taču ziemeļos nebija atzītas karaliskās dzimtas un pēctecības. Tā nu tur valdīja politiskās intrigas un vardarbība, un lielākā daļa ķēniņu nāca pie varas, nogalinot savu priekšgājēju. 

Dieva ļaužu vajāšana 

Visvairāk bēdīgi slavenais no ziemeļu ķēniņiem bija Ahabs. Viņa sieva, Izebele, vadīja negantas vajāšanas, kurās tika meklēti un nogalināti Dieva pravieši. Pusgadsimta laikā no tautas, kas bija vienota kalpošanā Dievam, israēlieši bija kļuvuši par tautu, kas ir apjukusi un sašķelta. Piecdesmit gadus pēc tam, kad Dieva klātbūtnes mākonis bija piepildījis Sālamana templi, Dieva atziņa bija tikpat kā zudusi Viņa paša ļaužu starpā. 

Novēršanās no Dieva un Viņa baušļiem radīja katastrofālus rezultātus sabiedrībā. Pravietis Amoss aprakstīja stāvokli ziemeļu ķēniņvalstī ar šādiem vārdiem: “Taisno viņi par sudrabu pārdod un nabagu par kurpju pāri! Nabagu tie zemē pīšļos iemin, apspiesto nostumj pie malas, dēls un tēvs iet pie vienas meitas – apgāna manu svēto vārdu!” (Amosa 2:6-7, jaunais tulkoj.) 

Ziemeļu valsts bēdīgais stāsts turpinājās apmēram divsimt gadu (920. – 722. g. pirms Kristus). Pavisam kopā bija deviņpadsmit ķēniņi, un ikviens no tiem “darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs.” (2. Ķēniņu 15:9) 

Galu galā Dievs atļāva ienaidniekiem iebrukt ziemeļu ķēniņvalstī un to izpostīt. 722. g. p.K. Asīrijas ķēniņš aizveda sev līdzi visus ļaudis, izkaisīdams tos pa visu savu ķēniņvalsti. Vēlāk viņš atsūtīja imigrantus, lai tie apdzīvotu zemi, un tie kļuva pazīstami kā samarieši. 

Dienvidu daļas stāsts 

Divām ciltīm dienvidu daļā, ko visbiežāk sauc par Jūdeju jeb Jūdu, bija labāki vadītāji nekā viņu brāļiem un māsām ziemeļos. Dievs uzslavēja šos visus – Asu, Jošafatu, Joāsu, Amacju, Usiju un Jotāmu. Bet neviens no viņiem pilnīgi nelikvidēja augstieņu svētnīcas citiem dieviem, kas bija iekārtotas vēl Sālamana laikā. Šīs elku pielūgšanas vietas turpināja kaitināt un aizvainot Dievu. 

Stāvoklis Jūdā pasliktinājās, kad pie varas nāca Manase īsi pēc tam, kad ziemeļu ciltis bija izklīdinātas. Manase valdīja piecdesmit piecus gadus, un viņš pavedināja Dieva ļaudis uz vairāk ļaunuma nekā tās tautas, kuras Dievs bija izdeldējis no zemes (2. Ķēniņu 21:1, 9). 

Manase veicināja Moleka pielūgšanu, un viens no tā pielūgšanas veidiem bija negants rituāls, kurā bērni tika upurēti ugunī. Manase “izsauca garus un vairoja zīlnieku skaitu”, un galējā pretestībā Dievam viņš pat uzbūvēja altārus pagānu dieviem Tā Kunga templī (2. Ķēniņam 21:4-6). Dievs tika aicinājis Savus ļaudis būt par gaismekļiem pasaulē, bet Manase tos ieveda dziļā tumsībā. 

Likumu un siržu pārmaiņas 

Kādus gadus vēlāk Manases mazdēls, Josija, sāka meklēt To Kungu. Kad templī tika nejauši atrasts kāds pazudušais Dieva bauslības manuskripts, tas ārkārtīgi satrauca Josiju, un viņš iesāka un vadīja tautas reformācijas kampaņu. Viņš ceļoja pa valsti un personīgi uzraudzīja visu elku altāru likvidēšanu (2. Ķēniņu 23. nod.). Daži no tiem bija celti vēl Sālamana laikā un bija eksistējuši trīssimt gadu. 

Josijas reformas bija lielākais uzbrukums pagānu ieražām Israēlas vēsturē. Viņš likvidēja elku pielūgšanu. Taču izmainīt sirdis nav tik viegli, kā izmainīt likumus, un drīz vien pēc Josijas nāves elku altāri tika atkal uzcelti, un atsākās grēcīgie ieradumi, kuri saistījās ar to pielūgšanu.

Skats no ceturtās ielejas 

Šis traģiskais stāsts par sašķelto ķēniņvalsti mums māca, ka tad, kad tauta novēršas no Dieva, tiek dota vaļa ļaunajiem tumsas spēkiem. Dieva ļaudis izvēlējās pielūgt dievus, ko viņi paši bija radījuši. Viņi novērsās no gaismas, un galu galā tos aprija tumsa. 

Taču Dievs nekad nepameta Savus ļaudis. Viņš turpināja runāt uz viņiem caur praviešiem pat tad, kad viņi pievērsās citiem dieviem. Jesaja, Jeremija, Hozeja, Joēls, Amoss, Obadja, Micha, Nahums un Habakuks – visi aicināja Dieva ļaudis atgriezties no grēkiem šajā tumšajā sašķeltās ķēniņvalsts laikā. Taču Dieva ļaudis neklausījās Dieva vārdos. 

Tā nu, pēc atkārtotiem brīdinājumiem beidzot bija pienācis laiks Dievam sodīt Viņa paša ļaudis. Babilonijas armija aplenca Jeruzālemi un noturēja aplenkumu turpat vai divus gadus, līdz pilsēta krita 586. g. p.K. Dieva ļaudis piedzīvoja neaprakstāmas ciešanas. Daudzi zaudēja savu dzīvību, un lielākā daļa no tiem, kuri izdzīvoja, tika aizvesti trimdā uz Babiloniju. 

Jeruzālemes pilsēta kļuva par kūpošām drupām. Templis, kurā Dievs bija izvēlējies satikties ar Saviem ļaudīm, tika pilnībā iznīcināts. No lieliskās ķēniņvalsts, kas Dāvida un Sālamana laikos bija bijusi visas pasaules skaudības objekts, pāri palikusi bija tikai maza kara gūstekņu kopiena Babilonijā. Taču pat šajā visdrūmākajā laikā Dievs nebija aizmirsis Savus ļaudis un Savu apsolījumu.

Nākamais
Izmanto šos jautājumus, lai ļautu Dieva Vārdam dziļāk uzrunāt Tevi. Pārrunā tos ar kādu vai izmanto tos dziļākām pārdomām vienatnē.
  1. Kādēļ, pēc Tavām domām, Dieva ļaudis turpināja novērsties no Viņa? Kas mūsdienās liek cilvēkiem novērsties no Dieva?
saglabāt
Scroll to top