Apšaubīts

Evaņģēliji neslēpj šaubas, kādas bija pirmajiem ticīgajiem. Kad sievietes atklāja, ka Jēzus kaps ir tukšs, viņas bija pilnīgā neizpratnē, kā to izskaidrot. Viņas katrā ziņā nedomāja, ka Jēzus ir augšāmcēlies no mirušiem. Tāda doma viņām pat prātā neienāca. (Lūkas ev. 24:4-8) 

Šīs sievietes bija ticējušas Jēzum. Viņas sekoja Viņam un dziļi mīlēja Viņu. Bet viņas bija traumējusi Jēzus mokošās nāves šausmīgā realitāte, ko viņas bija redzējušas tikai divas dienas iepriekš. Viņas nāca apmeklēt kapu, mīlestības mudinātas, bet absolūti bez jebkādas ticības. Viņu cerības un sapņi bija sadragāti. 

Mācekļi, kas neticēja. 

Smagas ciešanas un zaudējumi dažus cilvēkus noved tādā stāvoklī, ka viņi ar skumjām atzīstas, ka vairs nespēj ticēt. Tieši tādā stāvoklī atradās šīs sievietes tajā pirmajā Lieldienu rītā. 

Tukšais kaps bija izraisījis viņās apjukumu, līdz kamēr Dievs deva viņām tā izskaidrojumu. Viņām parādījās divi eņģeļi un paziņoja, ka Jēzus ir augšāmcēlies. (Lūkas ev. 24:6-7) Tad viņas atcerējās Jēzus apsolījumu un ticēja. (Lūkas ev. 24:8) Kristīgā ticība nebalstās uz izjūtām, impulsiem vai personīgiem ieskatiem. Tā balstās vienīgi uz tā, ka mēs uztveram un ticam tam, ko Dievs mums atklāj par to, ko Viņš ir paveicis. Ja Dievs nebūtu viņām atklājis, kādēļ kaps ir tukšs, viņas nekad nebūtu varējušas izprast, kas īsti ir noticis. 

Sievietes atgriezās no kapa un izstāstīja mācekļiem, kas noticis. Bet mācekļi viņām neticēja. (Lūkas ev. 24:11) Pēteris aizskrēja uz kapu un redzēja autus noliktus, bet viņš joprojām “aizgāja, brīnīdamies par to, kas bija noticis.” (Lūkas ev. 24:12) Tikai tad, kad Jēzus pats parādījās mācekļiem, viņu sirdis ar prieku uzņēma to, ko viņu prāts vairs nevarēja noliegt. 

Neapstrīdams pierādījums. 

Toms nebija kopā ar citiem mācekļiem, kad Jēzus tiem parādījās, un viņš pastāvēja uz to, ka viņš neticēs, kamēr viņam nebūs neapstrīdams fizisks pierādījums: “Kamēr es neredzēšu naglu brūces viņa rokās, kamēr nelikšu savu pirkstu  viņa naglu brūcēs un kamēr nelikšu savu roku viņa sānos, es neticēšu!” (Jāņa ev. 20:25, jaunais tulkoj.) 

Toms mīlēja un cienīja citus mācekļus, bet viņš atteicās balstīt savu ticību uz to, ko bija pieredzējuši viņa draugi. Viņš bija apņēmies, ka viņa ticībai jābalstās uz drošiem pierādījumiem. 

Vienu nedēļu vēlāk mācekļi atkal bija kopā namā, un Toms bija pie viņiem. Jēzus atnāca pie viņiem un uzrunāja Tomu: “Stiep šurp savu pirkstu un lūko manas rokas,” Viņš teica, “ un stiep savu roku un liec manos sānos, un neesi vairs neticīgs, bet esi ticīgs!” (Jāņa ev. 20:27) 

Kad viņš saņēma pierādījumu, ko viņš bija pieprasījis, Toms ticēja un apliecināja savu ticību Jēzum, viņa Kungam un Dievam. 

Redzēšana un ticība.  

Apustuļu ticība bija ticīga reakcija uz to pierādījumu, kas viņiem tika nolikts priekšā. Viņi redzēja. Un, tādēļ ka viņi redzēja, viņi ticēja. Šī tēma vijas viscaur augšāmcelšanās atstāstam evaņģēlijos. Kad Jānis iegāja tukšajā kapā, viņš redzēja un ticēja. (Jāņa ev. 20:8) Marija Magdalēna teica mācekļiem: “Es redzēju Kungu!” (Jāņa ev. 20:18) Jēzus parādīja savas rokas un kājas, un “tad mācekļi kļuva līksmi, savu Kungu redzēdami.” (Jāņa ev. 20:20) 

Apustuļiem tika dota tā vienreizējā loma būt augšāmcelšanās tiešiem aculieciniekiem. Aculiecinieks ir kāds, kas ir redzējis notikumu ar savām acīm, nevis tāds, kurš var to atstāstīt, jo ir dzirdējis no kāda cita. Tas bija ļoti svarīgi, tādēļ, kad apustuļi izvēlējās aizstāt Jūdu ar citu, tam bija jābūt kādam, kurš bija bijis augšāmcelšanās aculiecinieks. (Apustuļu darbu 1:22) 

Tādēļ Tomam bija tiesības pieprasīt, ka viņam pašam jāredz Jēzus. Vienkārši dzirdēt atstāstus no citiem nebija pietiekoši, lai viņš varētu pildīt apustuļa lomu.  

Kā varam ticēt mēs? 

Bībeles uzsvars uz aculieciniekiem izvirza dabīgu jautājumu: kā varam ticēt mēs, kuri neesam redzējuši Jēzu? Atbilde ir tā, ka četri evaņģēliji stāda mums priekšā Jēzus dzīves, nāves un augšāmcelšanās pierādījumus no aculieciniekiem. Apustuļu unikālais aicinājums bija pierakstīt to, ko viņi bija redzējuši un dzirdējuši par Jēzu, lai cilvēkiem katrā paaudzē un kultūrā būtu dota iespēja ticēt. 

Dievs mūs neaicina uz aklu ticību. Viņš aicina mūs izpētīt to, uz ko Jēzus pretendēja, un Viņš dāvā mums Viņa vārdu un darbu pierādījumus evaņģēlijos, lai mēs varam to izdarīt. 

Viengabalainībā balstītas attiecības. 

Kristīgā ticība ir ticīga reakcija uz pierādījumiem, kurus Dievs ir nolicis mūsu priekšā. Tā nav balstīta baznīcas dogmatiskos apgalvojumos vai kāda indivīda mistiskajā pieredzē, bet gan Dieva Vārda liecībā, Rakstos. 

Dievs Tevi ir radījis ar prātu, sirdi un gribu, un Viņš nevienu no tiem neapies. Viņš aicina Tevi attiecībās ar Viņu pašu, attiecībās, kas ir balstītas viengabalainībā, kur Tavs prāts ir pārliecināts, Tava sirds savaldzināta un Tava griba nolēmusi saistīties. 

Tas nenozīmē, ka Tev būs atbildes uz visiem Taviem jautājumiem. Bet tas nozīmē, ka Dievs Tev ir dāvājis pietiekošus pierādījumus, lai Tu “ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai [Tu], pie ticības nā(cis), dzīvību iegūtu Viņa Vārdā.” (Jāņa ev. 20:30) 

Skats no piektās ielejas. 

Ticība piederas ielejā, nevis kalna galā, jo ir daudz lietu, ko mēs nespējam redzēt. Mēs staigājam ticībā, ne skatīšanā. Un tas nozīmē, ka mēs dzīvojam ar daudziem neatbildētiem jautājumiem. 

Kristīgā ticība apstiprina to, ko Dievs ir atklājis. Kristīga pazemība atzīst, ka ir daudz lietu, ko mēs nezinām. Bet ticība Jēzum balstās uz drošu pierādījumu stingrā pamata, un tie, kas paļaujas uz Viņu, nebūs vīlušies. 

Pēc savas augšāmcelšanās Jēzus parādījās mācekļiem un citiem ticīgajiem četrdesmit dienas. Pēdējā no šiem gadījumiem viņiem tika dots ieskats tajā, ko Jēzus ir apsolījis nākotnē. Stāsts par to ved mūs šīs otrās ceļojuma stadijas pēdējā augstajā kalnā.