Mēs esam nonākuši pie kristīgās dzīves pēdējās ielejas. Dieva mūžīgās godības brīnišķīgais kalns guļ mums priekšā, bet ceļš, kas ved uz turieni, iet caur drūmo nāves ieleju. Pienāks diena, kad Tu iesi caur šo ieleju, un šajā gaitā Kristus būs ar Tevi.
Kad Jēzus nomira, Viņš izmainīja katra ticīgā cilvēka nāves būtību. Mums joprojām ir jāiet caur šo ieleju, bet nāvei vairs nav varas pār tiem, kas pieder Jēzum.
Vēstule Ebrejiem paskaidro, kas notika, kad Jēzus nomira, un kā tā rezultātā Tava nāve būs citādāka: Jēzus izcieta nāvi, “lai Dieva žēlastībā būtu baudījis nāvi par visiem.” (Ebrejiem 2:9)
Gatavojoties savai nāvei, Jēzus cieta milzīgā dvēseles agonijā. “Mana dvēsele ir satriekta līdz nāvei,” Viņš teica Ģetzemanes dārzā. (Mateja ev. 26:38) Satriekta!
Nekas cits nekad nebija satriecis Jēzu. Bet, paredzēdams un sagaidīdams savu nāvi, Viņš teica: “Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām.” (Mateja ev. 26:39) Paredzamo ciešanu apziņa pārņēma Viņu ar izbailēm. Kad Tu uzzināsi, kas bija tajā biķerī, Tu sapratīsi, kādēļ Viņš šausminājās, domādams par to, ka Viņam tas būs jādzer.
Miršana dubultā nāvē
Bībele runā par nāvi divās dimensijās. Pirmā, fiziskā nāve, ir mums visiem pazīstama. Bet pastāv arī vēl “otrā nāve.” (Atklāsmes grām. 2:11; 20:6, 14; 21:8) Tā ir Dieva dusmība, kas tiks izlieta Pēdējā Dienā.
Jēzus izbaudīja pirmo un otro nāvi vienlaicīgi. Ļaunprātīgi cilvēki pienagloja Viņu pie krusta, kur dzīvība lēnām tecēja ārā no Viņa ķermeņa. Tai pašā laikā Dievs uzlika mūsu grēkus Jēzum un izlēja to dusmību, kas pienācās mums, uz Viņu. Tādēļ, kad mēs lasām, ka Dieva žēlastībā Viņš izcietis (nobaudījis) nāvi par visiem, tas nozīmē, ka Viņš izcieta abas nāves dimensijas vienlaicīgi. (Vēst. Ebrejiem 2:9)
Mūsu Pestītājam nācās baudīt nāvi tā kā nevienam citam pirms tam vai kopš tā laika. Viņš cieta nāvi abās dimensijās vienlaicīgi. Un, ja paredzamās dubultās nāves priekšnojautas Jēzum šķita tik šausmīgas, tad kāda tā bija īstenībā, realitātē?
Kristum ticīgie nekad nebaudīs otro nāvi. Kristus to izcieta par mums un izvilka tās dzeloni. (1. Korintiešiem 15:55) Nāve joprojām ir tumša ieleja, bet tās būtība ir izmainīta katram ticīgajam. Tieši par to Jēzus domāja, teikdams: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kas Manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs nemūžam!” (Jāņa ev. 8:51) Kristiešiem nāve ir bez dzeloņa. Tava nāve nenozīmēs atšķirtību no Tēva, bet gan ieiešanu Viņa klātbūtnē.
Nebaidies
Lai gan liela daļa cilvēku nomirst mierīgā veidā, dažiem nākas piedzīvot lielas grūtības šajā procesā. Gaidāmā nāve var iedvest bailes pat cilvēkam, kurš ir pilnīgi drošs par savu galamērķi mūžībā. Tādēļ ir noderīgi padomāt par to, kas notiks, kad pienāks tas brīdis, kad Tev būs jāšķiras no šīs dzīves.
Evaņģēlijos ir aprakstīts gadījums, kad Jēzus atnāca pie mācekļiem, kuri bija laivā uz ezera. Vēlu naktī Jēzus izgāja tiem pretim, staigādams pa ūdens virsu. Kad mācekļi Viņu ieraudzīja, tie nobijās, jo viņi domāja, ka tas ir spoks. Bet Jēzus tiem teica: “Turiet drošu prātu, Es tas esmu; nebīstieties!” (Marka ev. 6:50)
Tas ir lielisks attēls tam, kas notiek ar ticīgo viņa nāves brīdī. Daži kristieši mirst mierīgi, un šķiet, ka viņiem ir spēcīga sajūta, ka debesis ir atvērtas. Citi mirst ar lielu cīņu un, tāpat kā mācekļi, piedzīvo lielas bailes. Jebkurā gadījumā Jēzus nāk, lai aizvestu tos mājās.
Ierašanās brīdis
Bībele dāvā mums vēl vienu brīnišķīgu attēlu tam, kā izskatīsies ticīga cilvēka nāve. Skatoties no šīs, ielejas, puses, tas izskatās tā, ka Kristus atnāk, lai aizvestu mūs mājās, bet, skatoties no debesu viedokļa, tas ir ierašanās brīdis.
Kad Tu ieradīsies debesīs, Jēzus stāvēs Tev blakus un stādīs Tevi priekšā Tēvam. (Vēst. Ebrejiem 2:13) Viņš ir apsolījis, ka, ja Tu apliecināsi Viņu cilvēku priekšā, tad Viņš apliecinās Tevi Tēva priekšā. (Mateja 10:32) Tēva priekšā Viņš teiks: “Lūk, še Es esmu un bērni, ko [Tu] Man [esi] devis.” (Ebrejiem 2:13)
Tajā dienā Kristus vārds būs vienīgais, kam būs nozīme. Viņš apliecinās Tevi Tēva priekšā, un Viņš ievedīs Tevi mūžīgās dzīvības priekā. Viņš to ir apsolījis, tādēļ – no kā tev jābaidās?
Skats no ceturtās ielejas
Kristum ticīgajiem nāve ir durvis, pa kurām tie ieiet tūlītējā un apzinātā Jēzus klātbūtnē. Tā mums ir dāvana, jo Kristus izcieta otro nāvi mūsu vietā. Viņš izvilka tās dzeloni un izmainīja nāves būtību visiem saviem ļaudīm.
Pats miršanas process varbūt ir biedējošs, bet Kristus caur to ies kopā ar Tevi, un Viņš aizvedīs Tevi mājās. Kristietis var teikt ar pārliecību: “Jebšu es arī staigāju tumšā [nāves] ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina.” (23. psalms:4)
Ielejas otrā pusē paceļas brīnišķīgā kalna virsotne, kas ir mūsu ceļojuma galamērķis. Tā godība pārsniedz visu, ko mēs jebkad esam redzējuši un spējam aptvert. Bet Dievs ir mums ļāvis uz brīdi ieskatīties tajā, kas vēl priekšā, un tagad mēs pievēršamies šim beidzamajam skatam.
