Ja reiz būtu brīdis, kad mēs varējām sagaidīt Dieva sodu krītam no debesīm, tad tas būtu tajā momentā, kad Jēzus tika piesists krustā. Dievs pieņēma cilvēka miesu un nāca pie mums Jēzū Kristū. Un mēs Viņu piesitām krustā. Pasaule traucās pretim sadursmei ar Dievu.
Tas, kas notika tālāk, bija patiešām pārsteidzoši. Kamēr Jēzus tika sists krustā, Viņš teica: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.” (Lūkas ev. 23:34) No debesīm neatskanēja pērkona grāviens, neuzplaiksnīja Dieva soda zibens šautras. Kareivji, kas bija spīdzinājuši Jēzu, aizgāja mājās pie savām ģimenēm. Pilāts tāpat pamodās nākošajā rītā. Kajafa turpināja kā augstais priesteris.
Jēzus lūdza, un Dieva sods tika atturēts. Tika atvēlēta piedošana un žēlsirdība. Visdrausmīgākā naida un vardarbības vidū mirdzēja cerības gaisma.
Ņirgāšanās un izsmiešana
Ap Jēzus krustu bija salasījies pūlis, lai noskatītos Viņa ciešanās. Viņi izsmēja Jēzu par to, ka Viņš bija teicies esam Dieva Dēls. “Ja Tu esi Dieva Dēls, kāp no krusta zemē,” tie teica. “Tas (Dievs) lai glābj Viņu, ja grib.” (Mateja ev. 27:40, 43)
Arī karavīri iesaistījās izsmiešanā. Ja Viņš nespēja neko darīt, lai glābtu sevi no tām šausmīgajām ciešanām, kādās Viņš atradās, ko gan Viņš spētu darīt, lai glābtu citus cilvēkus?
Divi ļaundari, kas bija piesisti krustā blakus Jēzum, arī raidīja savus apvainojumus uz Viņu (Mateja ev. 27:38, Marka ev. 15:32). Bet tad kaut kas izmainījās.
Viens no ļaundariem pārstāja kliegt. Šķita, ka pār viņa dvēseli nolaidās it kā dziļš klusums, viņam aptverot savu patieso stāvokli. Viņš tuvojās savas dzīves pēdējiem mirkļiem. Zeme pamazām atkāpās, un mūžība jau vīdēja pie apvāršņa. Drīz vien viņš stāvēs Dieva priekšā, un viņš saprata, ka nav tam gatavs.
“Vai Tu nebīsties Dieva?” viņš vaicāja savam draugam, kurš turpināja izkliegt apvainojumus uz Jēzu. “Mēs ciešam taisnīgi, saņemdami pelnīto par saviem darbiem, bet viņš nav darījis nekā ļauna.” (Lūkas 23:40-41, jaunais tulkoj.)
Ļaundaris uzņēmās atbildību par savu rīcību. Viņš atzina, ka likums beidzot bija viņu panācis un ka viņš saņēma pelnīto pēc taisnības. Taču viņš arī saprata, ka Jēzus cieta briesmīgas netaisnības rezultātā. Un viņš zināja pietiekoši daudz par Dievu, lai ticētu, ka kaut kur viņpus nāves Jēzus tiks attaisnots.
Drosmīgs lūgums
Šo domu mudināts, ļaundaris griezās pie Jēzus. Virs Jēzus galvas bija uzraksts: Jūdu ķēniņš (Mateja ev. 27:37). Bija skaidri redzams, ka, ja Jēzus valdīs pār valstību, tad tas nebūs šajā pasaulē. Viņam bija palikušas tikai dažas stundas pirms nāves. Taču aiz nāves ir mūžība, un šī satriecošā realitāte tagad bija pārņēmusi ļaundara prātu.
“Jēzu,” viņš teica, “piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā.” (Lūkas ev. 23:42) Viņš atzina, ka Jēzum piederēja ķēniņa vara, un viņš ticēja, ka Jēzus varētu viņam palīdzēt.
Šim ļaundarim nebija ne jausmas, kad tas varētu notikt. Iespējams, ka mūžībā Jēzus atsauktu atmiņā viņu tikšanās neparastos apstākļus. Un, ja Jēzus viņu atcerētos, tad viņam varētu būt kāda cerība.
Tas bija drosmīgs lūgums. Ļaužu pūlis ņirgājās par to, ka Jēzus bija teicis, ka glābs citus. Taču šis ļaundaris juta, ka Jēzus bija tā vienīgā persona, kas varēja viņam palīdzēt. Tā viņš nošķīra sevi no pūļa un lika visu savu cerību uz Jēzu.
Tūlītējs apsolījums
Kristus atbildēja nekavējoties. “Patiesi es tev saku,” Viņš teica, “šodien tu būsi ar Mani paradīzē.” (Lūkas ev. 23:43)
Paradīze! Tas bija daudz vairāk par to, ko šis ļaundaris būtu varējis izsapņot. Paradīze bija tā vieta, kur bija baudāma Dieva svētība un klātbūtne. Jēzus tūlīt ieies tajā svētībā. Un Viņš paņems ticīgo ļaundari sev līdzi. Un tas notiks “šodien”!
Tas noteikti bija šoks ļaundarim, kurš labākajā gadījumā cerēja uz kādu palīdzību tālā nākotnē. Taču Jēzus skaidri apliecināja, ka nāve neievedīs šo vīru kādā garā bezsamaņas stāvoklī vai sagatavošanās procesā. Nāve viņu ievedīs tūlītējā Dieva klātbūtnē, un Jēzus apsolīja, ka Viņš pats personīgi ievedīs šo vīru paradīzē. Un pēkšņi šis cilvēks, kuram virs zemes vairs nebija nekādas nākotnes, atklāja, ka Jēzus dēļ viņš tūlīt nokļūs visbrīnišķīgākajā priekā, kādu cilvēks vispār jebkad var piedzīvot.
Nekad nav par vēlu
Šī ļaundara, kurš tika pestīts savas dzīves pēdējās stundās, stāsts mums skaidri parāda tos soļus, ar kuru palīdzību jebkurš cilvēks var nākt pie Kristus:
- Šis ļaundaris atzina savu grēcīgo stāvokli. Viņš aptvēra, ka ir pārkāpis Dieva likumu. Viņš neattaisnojās un neizvairījās.
- Viņš lūdza palīdzību Jēzum.
- Un Jēzus atbildēja ar vienkāršu apsolījumu, kam ļaundaris ticēja. Viņš tika pestīts ticībā krustā piesistajam Pestītājam.
Lai ko Tu arī nebūtu nodarījis vai atstājis nedarītu, Tu vari nākt pie Jēzus tādā pašā veidā. Atzīsti savu grēcīgo stāvokli. Tici uz Kungu Jēzu Kristu. Lūdz Viņu, lai Viņš Tevi glābj. Nekad nav par vēlu nākt pie Viņa.
Skats no ceturtā kalna
Mēs esam aprakstījuši krustā sišanu kā kalnu nevis ieleju, jo pie krusta tika atklāta Kunga Jēzus Kristus godība. Jēzum lūdzot par saviem mocītājiem, tika izlieta piedošana, žēlastība un žēlsirdība, un paradīze tika atvērta nožēlas pilnam noziedzniekam, kuram nebija nekādu cerību.
Mēs izsekojām Jēzus ciešanām cilvēku rīcības rezultātā un Viņa apbrīnojamai līdzjūtībai, ar kuru Viņš kalpoja cilvēkiem pat savu paša sāpju dziļumos. Taču šim stāstam ir vēl viena dimensija. Bībele mums skaidri norāda, ka savā nāvē Jēzus nesa mūsu grēku vainu un sodu. Lai mēs saprastu, ko tas nozīmēja Jēzum, mums tagad jādodas izpētīt visdziļākā un vistumšākā ieleja visā Bībeles stāstā.
