Pēc savas augšāmcelšanās Jēzus četrdesmit dienu garumā mācīja savus mācekļus un palīdzēja viņiem saprast visu jau pavisam citā līmenī. Pirms tam viņi tika uzskatījuši krustu par totālu sakāvi un postu. Tagad viņi saprata, ka viss bija norisinājies tieši tā, kā Dievs to bija plānojis.
Šo četrdesmit dienu laikā Kristus nebija pastāvīgi kopā ar viņiem. Viņš tiem parādījās, mācīja viņus, un tad Viņš atkal nozuda. Tādējādi Viņš sāka viņus atradināt no paļāvības uz Viņa fizisko klātbūtni.
Trīs gadus viņi bija raduši sarunāties ar Jēzu tiešā veidā, aci pret aci. Bet tagad viss būs citādāk. Viņiem būs jāiemācās sekot Jēzum ticībā un nevis pēc redzes. Pamazām viņi iemācījās uzticēties Jēzum, Viņu neredzot.
Lielā pavēle.
Četrdesmit dienu noslēgumā Jēzus ar saviem mācekļiem aizgāja uz Olīvkalnu. Viņš pavēlēja viņiem “eita un darait par mācekļiem visas tautas” un apsolīja tiem Viņa nepārtrauktu klātbūtni. (Mateja ev. 28:18-20) Bet tūlītējais norādījums viņiem bija nogaidīt Jeruzālemē.
Jēzus viņiem bija mācījis par Svēto Garu. Tagad Viņš apsolīja, ka Svētais Gars nāks un dos viņiem spēku būt Viņa lieciniekiem līdz pasaules galam. (Apustuļu darbi 1:8)
Un tad Jēzus tika uzņemts debesīs. Citos gadījumos, kad Jēzus bija parādījies mācekļiem, pēc tam Viņš vienkārši nozuda. Bet šoreiz viņi redzēja, kā Viņš pacēlās debesīs. Ar to beidzās Jēzus parādīšanās mācekļiem pēc augšāmcelšanās. Pierādījumi bija sniegti, apmācība bija pabeigta. Un tagad Jēzus atgriezās pie Tēva.
Padebesī.
Lūka norāda, ka Jēzus “tika pacelts, un padebess Viņu uzņēma prom no viņu acīm.” (Apustuļu darbi 1:9) Bībeles stāsta izšķirošos brīžos Dievs savu klātbūtni darīja zināmu mākonī. Mākonis piepildīja Sālamana templi, sniegdams ļaudīm redzamu Dieva klātbūtnes zīmi. Apskaidrošanas atstāstā Dievs runāja no padebeša kalna galā.
Tagad, kad Jēzus tika pacelts, mācekļi redzēja, ka Viņš tiek uzņemts mākonī. Vai tas varētu būt vēl skaidrāk parādīts? Tas pats Kristus, kas bija no Tēva nācis, tagad atgriezās pie Tēva. Savu darbu pabeidzis, Viņš tika Tēva uzņemts, ko simbolizēja mākonis.
Cilvēks debesīs.
Kad Jēzus atstāja viņus, mācekļi bija prieka pilni, jo viņi zināja, ka Jēzus ir atgriezies pie Tēva. (Lūkas ev. 24:52) Tas nozīmēja, ka pirmo reizi visā cilvēces vēsturē debesīs bija nonācis cilvēks.
Ādams tika izraidīts no Dieva klātbūtnes, un tā rezultātā visi viņa bērni ir atsvešināti no Dieva. Kristus tika uzņemts Dieva klātbūtnē, un tā rezultātā visi, kas seko Viņam, tiks Tēva laipni uzņemti. Ādams mūs izveda ārā. Jēzus mūs ieved iekšā.
Mācekļi zināja, ka Jēzus pārstāvēs viņus Tēva priekšā. Dieva Dēls pieņēma cilvēka miesu uz zemes, un Viņš to ir nogādājis debesīs, kur Viņš kā advokāts aizstāv savus ļaudis.
Apsēšanās prieks.
Kad Jēzus tika uzņemts debesīs pie Tēva, Viņš “nosēd(ās) augstībā pie visvarenā Dieva labās rokas.” (Vēst. ebrejiem 1:3) Šai frāzei ir liela nozīme. Priesteri Vecajā Derībā nekad neapsēdās. Templī starp mēbelēm bija lampa un galds, bet tur nebija krēsla. Šis krēsla iztrūkums bija vizuāls atgādinājums, ka priestera darbs nekad nebeidzās. Vienmēr vēl palika nākošais upuris, kas bija jāpienes.
Bet Kristus darbs ir pabeigts. Vairs nav jāpienes vēl viens upuris, nav jāizpērk vēl kāds grēks, vairs nekas nav palicis, kas vēl būtu jādara, lai apmierinātu Dieva dusmas un atvēlētu piedošanu Viņa ļaudīm. Kristus izpērkošais darbs ir pabeigts, un tāpēc Viņš apsēdās.
Svētība, kas nekad nebeidzas.
Pēdējie mirkļi parasti dziļi iegulstas mūsu atmiņā, un tam, kā mācekļi redzēja Jēzu pēdējos momentos, bija liela nozīme. Jēzus pacēla savas rokas un svētīja viņus, “un kad viņš tos svētīja, notika, ka viņš attālinājās no tiem un tika pacelts debesīs” (autora uzsvars; angļu valodā šī vieta skan “while He blessed them” – kamēr Viņš tos svētīja – tulkot. piez.). (Lūkas ev. 24:51)
Mācekļi vēroja Jēzu uzbraucam debesīs, kamēr Viņš joprojām teica svētības vārdus pār viņu dzīvēm. Viņš nebija pabeidzis viņus svētīt! Šobrīd debesīs uzņemtais Kungs Jēzus Kristus turpina to, ko Viņš darīja, kad Tēvs uzņēma Viņu padebesī: dāsni dāvā savu svētību Viņa ļaužu dzīvēs. Katra laba dāvana Tavā dzīvē nāk no Viņa rokas.
Viņa atgriešanās apsolījums.
Jēzus skaidri un gaiši runāja ar saviem mācekļiem par Viņa atgriešanos: “Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie Sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs.” (Jāņa ev. 14:3)
Kad Jēzus tika uzņemts debesīs, divi eņģeļi apstiprināja šo apsolījumu: “Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs aizejam.” (Apustuļu darbu 1:11)
Jēzus arī norādīja Kajafam par dienu, kad “jūs redzēsit Cilvēka Dēlu sēžam pie Visuspēcīgā labās rokas un nākam uz debess padebešiem.” (Mateja ev. 26:64) Kajafa to uztvēra kā zaimošanu. Bet Dievs Tēvs attaisnoja Jēzu, uzceldams Viņu no mirušiem. Reiz pienāks diena, kad ikviens cilvēks, kas jebkad ir dzīvojis, redzēs Jēzu visā Viņa godībā. Viņa draugiem tas būs milzīga prieka sākums. Viņa ienaidniekiem tas būs nebeidzamu bēdu sākums.
Tas pats, kas notika ar Jēzu Viņa uzbraukšanā debesīs, notiks ar visiem Viņa ļaudīm, kad Viņš nāks visā savā godībā. Tāpat kā Jēzus tika uzņemts padebesī, kad Viņš atgriezīsies, visi, kas Viņam tic, tiks aizrauti gaisā, lai būtu kopā ar Viņu. Katram kristietim būs daļa tanī dienā. Tie, kas jau ir miruši, ne ar ko neatpaliks no citiem. Tie nāks kopā ar Viņu, un no tā brīža sākot visi Kristus ļaudis būs kopā ar To Kungu uz visiem laikiem. (1. Tesaloniķiešiem 4:17)
Skats no sestā kalna.
Mācekļi atgriezās Jeruzālemē ar lielu prieku. Viņu bija tikai nedaudz, un viņiem stāvēja priekšā milzīgs uzdevums. Kā viņi spēs izpildīt pavēli darīt par mācekļiem visas tautas? Atbilde bija atrodama Svētajā Garā – Viņa personā un darbā.
