Save to home screen
Open the Bible can be just a tap away! Tap the icon at the bottom of your browser and choose "Add to Home Screen"
Close

Login

Sign in to Open The Bible:

Sign up

Save your progress by creating a FREE account! Get started by filling out the info below:

Account Recovery

Request a new password:

Enter your email address below and a temporary password will be emailed to you. You may change the password the next time you log in.

1. Mozus grāmata 12:1-9

1 Un Tas Kungs sacīja uz Ābrāmu: “Izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēva nama uz zemi, kuru Es tev rādīšu.

2 Un Es tevi darīšu par lielu tautu, Es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību. 3 Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi nolād, un tevī būs svētītas visas zemes ciltis.”

4 Un Ābrāms izgāja, kā tas Kungs to viņam bija sacījis, un līdz ar viņu izgāja Lats. Bet Ābrāms, izejot no Hāranas, bija septiņdesmit piecus gadus vecs. 5 Un Ābrāms ņēma Sāraju, savu sievu, un savu brāļadēlu Latu un visu mantību, ko tie bija ieguvuši, un visas dvēseles, kādas tie Hāranā bija iemantojuši, un tie izgāja, lai dotos uz Kānaāna zemi. Un tie nogāja uz Kānaāna zemi.

6 Un Ābrāms pārstaigāja šo zemi līdz pat vietai, vārdā Sihema, līdz Mamres ozolam; bet tolaik tai zemē dzīvoja kānaānieši. 7 Un Tas Kungs parādījās Ābrāmam un sacīja: “Taviem pēcnācējiem Es došu šo zemi.” Un viņš uzcēla tur altāri Tam Kungam, kas viņam bija parādījies.

8 Un no turienes viņš devās kalnos, austrumos no Bēteles, un nostiprināja savas teltis, tā ka Bētele bija rietumos un Aja austrumos; un viņš uzcēla tur altāri Tam Kungam un piesauca Tā Kunga Vārdu.

9 Un Ābrāms devās tālāk un tālāk uz dienvidiem.

(RT65)

Nākamais

Iztēlojies Ievas šausmas un pēc tam viņas prieku, kad viņa piedzemdēja pirmo cilvēkbērnu. Kains ienesa jaunu cerību šai tumšajā pasaulē, taču kādus gadus vēlāk šī cerība tika sagrauta, viņam nogalinot savu brāli Ābelu (1. Mozus 4:8). Pasaules pirmais mazulis kļuva par pasaules pirmo slepkavu. Pasaulē pirmā ģimene bija iedragāta, un savās dziļajās sāpēs pasaules pirmie vecāki sāka piesaukt Dievu pēc palīdzības (1. Mozus 4:26). 

Cilvēces vēstures gaitā, paaudzēm mainoties, vairojās ļaunums un vardarbība. Viena nepaklausība dārzā noveda pie ļaunuma plūdiem, kas kā vilnis vēlās pāri visai zemei: “Dievs redzēja, ka cilvēku ļaunums augtin auga zemes virsū un ka viņu sirdsprāta tieksmes ik dienas vērsās uz ļaunu.” (1. Mozus 6:5) 

Dievs nebija aizmirsis savu apsolījumu, ka ļaunumam nepiederēs pēdējais vārds, tādēļ Viņš iejaucās, samazinādams cilvēku populāciju līdz vienai vienīgai ģimenei, uzsūtīdams masīvus un postošus plūdus (1. Mozus 6. un 7. nodaļas). Dievs bija žēlsirdīgs Noam un viņa ģimenei, jo Noa ticēja Dievam un paklausīja Viņa pavēlēm. Dievs pasargāja viņus milzīgajos plūdos un uzticēja atbildību no jauna atsākt cilvēci. Taču jaunajā pasaulē viņi ienesa sev līdzi grēka sēklas, un nepagāja ilgs laiks, pirms cilvēka pretestība Dievam bija jau atkal pieņēmusies spēkā. 

Dievs iejaucās otro reizi, sajaukdams cilvēku valodu (1. Mozus 11.nod.). Cilvēki sadalījās valodu grupās, kurās drīz vien attīstījās īpatnējas kultūras iezīmes. Tiem izplatoties pa visu zemes virsu, tika iedēstīti nākotnes konfliktu iedīgļi. 

Tad Dievs ienāca cilvēces vēsturē ar jaunu žēlastības iniciatīvu, kas parādījās kāda vīra dzīvē, kuram vārds bija Ābrahāms.

Dieva kolosālais svētības apsolījums 

Ābrahāms neko nezināja par Dievu. Viņš piedzima ap 2000 gadu pirms Kristus un uzauga austrumos no Eifratas upes, kur viņš un viņa ģimene pielūdza elkus (Jozuas grām. 24:2). Ja cilvēki nepazīst Dievu, kas viņus ir radījis, tie instinktīvi aizstāj Viņu ar kaut ko vai ar kādu citu. Ābrahāma elki bija viņa centieni piešķirt savai dzīvei nozīmi un jēgu. 

Kādu dienu Dievs parādījās Ābrahāmam (Apustuļu darbi 7:2), tāpat kā Viņš bija parādījies Ādamam dārzā. Ābrahāms droši vien brīnījās, kādēļ Dievs ir izvēlējies runāt tieši ar viņu. Bībele mums nedod atbildi uz šo jautājumu. Mēs tikai zinām, ka tad, kad pasaule bija lielā tumsā, Dievs sevi atklāja vienam vīram, un mēs visi varam būt bezgala pateicīgi par to. 

Dievs deva Ābrahāmam īpašu apsolījumu. Viņš teica: “Es tevi darīšu par lielu tautu, Es tevi svētīšu,…un tevī būs svētītas visas zemes ciltis.” (1. Mozus 12:2-3)

Vēlāk Dievs apstiprināja un vēl paplašināja savu apsolījumu – Ābrahāmam būs daudz pēcnācēju, un Dievs dāvās viņiem zemi no Nīlas līdz Eifratas upei (1. Mozus 15:5, 18). Ābrahāms droši vien bija apmulsis par šiem apsolījumiem, jo tā zeme, par kuru Dievs tika runājis, jau bija apdzīvota, un Ābrahāmam nebija bērnu. Tas šķita neiespējami, bet Ābrahāms ticēja Dieva apsolījumam (15:6). 

Galējs ticības pārbaudījums  

Ābrahāma ticība tika pārbaudīta līdz galējībai. Kad Dievs viņam deva apsolījumu par pēcnācējiem, viņa sieva Sāra bija jau sen pāri bērnu iznēsāšanas gadiem, un šī doma vien viņai likās tik absurda, ka, to izdzirdējusi, viņa iesmējās (1. Mozus 18:12). 

Tomēr Dievs bija uzticīgs savam apsolījumam, un Sāra dzemdēja dēlu. Viņa nosauca to par Īzāku, kas nozīmē “smiekli” (1. Mozus 21:5-6). Dievs dāvāja prieku šim novecojušam pārim un galu galā arī visai pasaulei, jo caur Ābrahāma pēcteci Dievs svētīs visas tautas zemes virsū. 

Pēc kāda laika Dievs pārbaudīja Ābrahāma ticību vēl lielākā mērā. Viņš teica Ābrahāmam, lai tas aizved Īzāku uz Morija kalnu un upurē to tur par dedzināmo upuri. Doma par to,  ka tēvs varētu upurēt savu dēlu, ir tik pretīga gan mums, gan arī Dievam, ka mēs viegli varam palaist garām šī notikuma galveno būtību. Dievs bija apsolījis, ka Viņš svētīs visas tautas caur Ābrahāma pēcnācēju. Tagad Viņš rādīja Ābrahāmam, par kādu cenu tā svētība tiks sagādāta. 

Ābrahāms paklausīja Dievam un aizgāja uz Morija kalnu. Viņš uzcēla altāri un lika savu dēlu uz tā. Īzāks tai laikā jau bija jauneklis, tādēļ aizmirsti visus tos mākslinieku tēlojumus, ko varbūt esi redzējis, kuros mazs, bezpalīdzīgs bērns guļ nolikts uz altāra. Īzāks nesa malku altārim uz saviem pleciem (1. Mozus 22:6). Viņš bija pašā spēku plaukumā, un, ja būtu gribējis, viņš varētu viegli tikt galā ar Ābrahāmu, kuram tolaik jau bija vairāk kā simts gadu. 

Dievs iejaucās izšķirošajā brīdī. “Neizstiep savu roku pret savu dēlu,” Viņš teica. Tad Ābrahāms ieraudzīja aunu aiz sevis, kas bija ieķēries krūmos, un tā viņš paņēma aunu un upurēja to par dedzināmo upuri sava dēla vietā. (22:12-13) 

Dievs nekad nebija plānojis likt Ābrahāmam upurēt Īzāku. Stāsts par tēvu, kurš ir gatavs upurēt savu dēlu, un dēlu, kurš ir gatavs atdot savu dzīvību, spēcīgā veidā atklāj mums to, ko tas galu galā maksās, lai Dievs varētu piepildīt Savu apsolījumu un Viņa svētība varētu nākt pār visiem cilvēkiem. (Romiešiem 8:32) 

Pienāks diena, kad Dievs piepildīs to, ko Ābrahāms un Īzāks varēja tikai attēlot. Dievs Tēvs atdeva Savu Dēlu. Dieva Dēls atdeva Sevi par mums (Galatiešiem 2:20). Apsolītais Dēls ieņēma mūsu vietu un tika upurēts par mūsu grēkiem. 

Skats no otrā kalna 

Dieva apsolījumi Ābrahāmam veido otro kalna virsotni Bībeles stāstā. No šī kalna mēs varam ieraudzīt to, kas notiks tālāk. Dievs bija apsolījis svētīt cilvēkus no visām tautām virs zemes, un Viņš to apsolīja paveikt caur tiem pēctečiem, kas nāks no Ābrahāma dzimtas (1. Mozus 22:17). No šī punkta visa Bībeles darbība koncentrējas ap šiem cilvēkiem, kuriem tika doti Dieva apsolījumi. 

Ābrahāms nodzīvoja pietiekoši ilgi, lai varētu priecāties par apsolīto dēlu. Bet paies vēl četri simti gadu, pirms viņa pēcnācēji saņems apsolīto zemi. Stāsts par to, kas notika tajā laika posmā, mūs novedīs otrajā ielejā.

Nākamais
Izmanto šos jautājumus, lai ļautu Dieva Vārdam dziļāk uzrunāt Tevi. Pārrunā tos ar kādu vai izmanto tos dziļākām pārdomām vienatnē.
  1. Ābrahāms pielūdza elkus līdz tam laikam, kad viņam atklājās Dievs. Kā Bībeles Dievs atšķiras no elka?
saglabāt
Scroll to top