Kad man bija pieci gadi, tēvs paņēma mani līdzi uz auto kapsētu ārpus Edinburgas. Šī vieta bija pilna ar metāllūžņos nodotiem vieglajiem un kravas auto, un tā bija vienreizēja vieta, kur spēlēties bērnam ar dzīvu iztēli.
Tētis gāja uz turieni, lai dabūtu rezerves daļas mūsu auto. Sistēma bija vienkārša: Tu varēji noņemt no kāda auto tās daļas, kas Tev bija nepieciešamas, un tad, ejot ārā, samaksāt par tām pie vārtiem. Problēma bija tā, ka daži cilvēki bija paraduši pārsviest detaļas pār perimetra žogu, iziet ārā nesamaksājuši un tad savākt detaļas laukā otrpus žogam.
Tāpēc īpašnieki ierīkoja nepieejamo zonu iekšpus perimetram un atveda sargsuņus, kas bija piesieti žoga iekšpusē. Kamēr Tu nemēģināji tuvoties žogam, Tev nekas nedraudēja.
Kādu dienu, kad mans tēvs darbojās pie kādas avārijā cietušas automašīnas, es atradu pikapu un ierāpos kabīnē. Es savā iztēlē biju nogrimis pikapu braukšanas spēlē, kad pēkšņi viens no sargsuņiem atrāvās no ķēdes un drāzās uz manu pusi.
Man šķiet, ka nekad savā dzīvē es neesmu bijis tik nobijies kā toreiz. Es iekliedzos, kā jau jebkurš mazs bērns to darītu. Mans tēvs atsteidzās, pagrāba koku un pēc zināmas cīņas pieveica to suni. Mans tēvs mani izglāba, pakļaudams (pārvarēdams) suni. Ja viņš nebūtu spējis pārvarēt suni, tad viņš nebūtu spējis izglābt savu dēlu.
Kristus spēj mūs glābt no mūsu ienaidniekiem, jo Viņš ir suverēns pār tiem un ir spējīgs tos pakļaut. Tas fakts, ka Viņš ir Kungs, kvalificē Viņu būt mūsu Pestītājam. Tādēļ Raksti saka: “Jo ikviens, kas piesauc Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts.” (Romiešiem 10:13)
Tātad, kas ir tie ienaidnieki, no kā mums vajadzīga glābšana?
Cilvēku posta dimensijas
Mūsu pasaule ir pilna ar to, ko mēs dažreiz saucam par “dabas katastrofām”: zemestrīcēm, dubļu lavīnām, vulkāniem, vētrām, ugunsgrēkiem un plūdiem.
Mums sagādā ciešanas arī cilvēku ļaunums: šaušanās skolās, bandu slepkavības, terora akti, cilvēku tirgošana, u.t.t. Katru reizi, kad atkal notiek kāda nežēlība, mēs vaicājam: “Kā mēs to būtu varējuši novērst, un ko darīt, lai tas nekad vairs nenotiktu?”
Tad vēl – lai gan ir tik daudz medicīnisko brīnumu, par kuriem mēs esam bezgalīgi pateicīgi, mūs tomēr moka vēzis, triekas un sirds slimības. Un tas mūs noved pie tā, ko Bībele sauc par mūsu pēdējo ienaidnieku – nāves. Ikviens, kam ar savu tuvāko ir nācies būt tās tuvumā, zina, cik tā ir briesmīgs ienaidnieks.
Mūsu ziņās dominē šīs četras posta un tumsas dimensijas: dabas katastrofas, cilvēku ļaunums, slimības un nāve. Par spīti visiem šīs dzīves priekiem, mēs atskāršam, ka jāvaicā: “Kas mūs izglābs? Kam ir vara pakļaut šos destruktīvos spēkus, kas nes tādu postu?”
Kungs pār dabas katastrofām
Marks apraksta četrus gadījumus, kas ilustrē Jēzus suverenitāti pār visām posta un tumsas dimensijām. Katrs no šiem stāstiem mums parāda to, ka Jēzus ir Kungs, un tieši tādēļ mēs varam uzticēties Viņam kā Pestītājam.
Viss iesākās kādu vakaru, kad mācekļi, laivā celdamies pāri Galilejas jūrai, nonāca vētrā. Jēzus neapsola dzīvi bez vētrām: “Pasaulē jums būs bēdas…” (Jāņa ev. 16:33, jaunais tulkoj.) “…caur daudz bēdām mums jāieiet Dieva valstībā.” (Apustuļu darbi 14:22)
Kad radās grūtības, mācekļi pieņēma, ka Jēzum viņi nerūp: “Skolotāj, vai tev nerūp, ka ejam bojā?” (Marka ev. 4:38, jaunais tulkoj.) Bet Jēzus “apsauca vēju un pavēlēja jūrai: “Klusu, rimsties!” Un vējš norima, un iestājās liels klusums.” (Marka ev. 4:39, jaunais tulkoj.)
Cilvēka garam nav varas pār dabas spēkiem. Mums nav varas pār lietu, viesuļvētru, vulkānu vai cunami. Bet, kad runāja Jēzus, Viņš lika vētrai norimt.
Kungs pār dēmoniem
Kad Jēzus un Viņa mācekļi nonāca ezera otrā pusē, viņi tūlīt sastapa cilvēku, kas bija zaudējis prātu. Viņš dzīvoja kapos un naktīm un dienām kliedza un graizīja sevi ar akmeņiem. (Marka ev. 5:5; angļu val. tulkojumā ir “cut himself with stones”, kas latviski būtu “graizīja sevi…”, tulkot. piez.)
Šis cilvēks bija sabiedrības ienaidnieks numur 1, un, kad vietējās varas iestādes ielika viņu cietumā, viņš “salauza ķēdes un sarāva pinekļus, un neviens to nespēja savaldīt”. (Marka ev. 5:4) Tā visa apkaime dzīvoja bailēs. Katru nakti viņi dzirdēja šo cilvēku kliedzam kalnos, un tie nespēja neko darīt, lai viņu apturētu.
Rakstos ir skaidri norādīts, ka šo lielo vardarbības izpausmju pamatā bija ļaunie gari (jeb dēmoni). (Marka ev. 5:8, 13) Tā nav ikviena vardarbīga vai sev kaitējoša cilvēka gadījumā, bet tā bija ar šo cilvēku. Jēzus aprakstīja velnu kā zagli, kas nāk “vienīgi, lai zagtu, nokautu un nomaitātu” (Jāņa ev. 10:10), un kur zagšana, nokaušana un postīšana ir visniknākā, tur visskaidrāk var saskatīt viņa darbību.
Kad Jēzus ieradās šajā apkaimē, Viņš pavēlēja ļaunajiem gariem atstāt šo cilvēku un ieiet cūkās. Ļaunajiem gariem bija Viņam jāpaklausa, un, kad tie izgāja no šī cilvēka, viņš pilnībā pārvērtās. Tūlīt kā pilsētiņas ļaudis to dzirdēja, tie iznāca apskatīt, kas bija noticis, un tie redzēja šo cilvēku, kas bija bijis dēmonu apsēsts, “tur sēžam apģērbtu un pilnā prātā”. (Marka ev. 5:15)
Kungs pār slimībām
Kad Jēzus atgriezās ezera otrā pusē, Viņu sagaidīja liels ļaužu pulks. Viņu starpā bija kāda sieviete, “kas jau divpadsmit gadus slimoja ar asiņošanu”. (Marka ev. 5:25) Viņa bija iztērējusi visu savu rocību, konsultējoties ar dažādiem ārstiem, bet, par spīti visām viņu pūlēm, viņas stāvoklis nebija uzlabojies.
Šī sieviete juta, ka, ja viņa tikai varētu pieskarties Jēzum, tā tiktu izdziedināta. Kad viņa pamanījās Viņam pieskarties, tā tūdaļ sajuta izmaiņas savā ķermenī: “…tūlīt viņas asiņošana apstājās, un viņa juta savā ķermenī, ka no šīs kaites ir dziedināta”. (Marka ev. 5:29, jaunais tulkoj.)
Agrāk vai vēlāk katrs cilvēks nonāk tādā stāvoklī, ka ārsti neko vairāk nespēj darīt. Šī sieviete bija tieši tādā stāvoklī. Viņš ir Kungs pār slimībām.
Kungs pār nāvi
Sinagogas priekšnieks, vārdā Jairs, nāca pie Jēzus un no visas sirds lūdza Viņu: “Mana meitiņa mirst, lūdzams, nāc un uzliec tai rokas, ka viņa top vesela un dzīvo.” (Marka ev. 5:23) Jēzus gāja viņam līdzi, bet notika aizkavēšanās, Jēzum tiekoties ar sievieti, kam bija nedziedināmā kaite (asiņošana – tulkot. piez.).
Kamēr Viņš runāja ar to, nāca kādi no Jaira mājas ar traģiskajām ziņām, ka viņa meitiņa ir mirusi. “Kādēļ vēl apgrūtini Skolotāju?” viņi teica. (Marka ev. 5:35, jaunais tulkoj.) Viņu domu gaita bija šāda: kamēr meitene vēl bija dzīva, pastāvēja iespēja, ka Jēzus varētu to dziedināt, bet, kad viņa nomira, visas cerības bija zudušas.
Bet Jēzus teica Jairam: “Nebīsties, tici vien!” (Marka ev. 5:36)
Kad Jēzus nonāca Jaira mājā, jau bija sākusies apraudāšana. Viņš lika apraudātājiem iziet no mājas, un palika tikai meitenes tēvs un māte, līdz ar Pēteri, Jēkabu un Jāni. Jēzus satvēra meitenes roku un teica: ““Talita, kūmi!” Tas ir tulkots: “Meitiņ, Es tev saku, celies augšā!”” (Marka ev. 5:41) Visiem istabā esošajiem par milzīgu brīnumu “meitiņa tūlīt cēlās un staigāja”. (Marka ev. 5:42)
Ikvienam, kas jebkad ir zaudējis kādu no saviem tuviniekiem, šis stāsts ir skaists un dziļi nozīmīgs paraugs. Jaira meita bija slima. Jēzus ierašanās bija aizkavējusies. Šīs aizkavēšanās laikā meitene nomira. Bet, kad Jēzus atnāca, viņa piecēlās no mirušiem.
Jēzus šeit mums dod mirklīgu ieskatu tajā pilnīgajā svētībā, ko mēs piedzīvosim, kad nāks Viņa valstība. Šajā pasaulē būs nāve un būs aizkavēšanās. Augšāmcelšanās nāks, kad Jēzus Kristus atgriezīsies ar spēku un godību.
Kāpēc Viņš to nedara?
Jēzus ir suverēns pār visām cilvēku ciešanu un tumsas dimensijām. Viņš spēj savaldīt katastrofas, dēmonus, slimības un pat nāvi. Būdams Kungs pār šiem ienaidniekiem, Viņš spēj mūs glābt no to postošā spēka.
Kāpēc tad Viņš to nedara?
Marks dod mums atbildi. Kad Jēzus atbrīvoja dēmonu apsēsto cilvēku, “tie sāka Viņu lūgt, lai no viņu robežām izejot”. (Marka ev. 5:17) Mēs sagaidītu, ka viņi teiktu: “Tu esi atrisinājis mūsu kopienas vislielāko sabiedrisko problēmu. Vai Tu, lūdzu, nepaliktu, jo mums ir vēl citas problēmas? Un, ja Tu varēji atrisināt šo, Tu spēj atrisināt arī tās.” Bet viņu reakcija bija citāda. Viņi lūdza, lai Jēzus aiziet.
Un tā – Jēzus aizgāja.
Un, ja tas, kas var savaldīt suni, atstāj auto kapsētu, kas notiks ar puiku?
Valda un gaida
Mēs dzīvojam Kristu noraidošā pasaulē: “Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma.” (Jāņa ev. 1:11)
Jēzus noraidīšana noveda pie krusta, kas bija galējā izpausme pasaules nicinājumam pret Dievu. Mēs noraidījām godības Kungu. Mēs Viņu mēdījām, spļāvām uz Viņu un piesitām Viņu krustā. Pasaule, kas noraida Jēzu, ir pasaule, kas turpina ciest zem katastrofu, dēmonu, slimību un nāves lāsta.
Bet tas nav Bībeles stāsta nobeigums. Trešajā dienā Jēzus cēlās augšām no mirušiem. Kad Viņš uzkāpa debesīs, Tēvs Viņam teica: “Sēdies Man pa labai rokai, tiekāms Es lieku Tavus ienaidniekus par Tavu kāju pameslu.” (Ebrejiem 1:13)
Jēzus valda, bet Viņš arī gaida. Valdīšana un gaidīšana nav pretrunā. “Viņam vajag valdīt, tiekāms Viņš noliek visus ienaidniekus Sev zem kājām. Kā pēdējais ienaidnieks tiks iznīcināta nāve.” (1. Korintiešiem 15:25-26)
Tā nu, mēs turpinām dzīvot bīstamā pasaulē, kas cieš zem katastrofu, dēmonu, slimību un nāves lāsta. Bet tie, kas pieder Jēzus Kristus valstībai, gaida to dienu, kad Viņš pakļaus visus šos ienaidniekus. Zem mūsu suverēnā Kunga svētīgās valdīšanas vairs nebūs katastrofu, nebūs dēmonu, nebūs slimību un nebūs nāves.
Atvērta
Dažreiz es dzirdu cilvēkus sakām, ka viņi ir pieņēmuši Jēzu kā Pestītāju, bet nav Viņu atzinuši par Kungu. Pastāv pieņēmums, ka mēs kaut kā varam atšķirt Pestītāju no Kunga – ka mums var būt ticība bez grēku nožēlas, svētības bez pavēlēm un grēku piedošana bez tiekšanās pēc svētas dzīves.
Tā ir būtiska evaņģēlija neizpratne (pārprašana). Mēs nevaram saņemt to, ko Jēzus dāvā, un tai pašā laikā pretoties tam, ko Viņš pavēl. Dievs aicina mūs atmest pretošanos Kristum kā Kungam (Viņa valdīšanai) un saņemt Viņa pestīšanu: “Jo ikviens, kas piesauc Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts.” (Romiešiem 10:13) Pakļaujies Kristum kā Kungam, un Tu atskārtīsi, ka Viņš ir varens Pestītājs.
