Agrāk vai vēlāk Tu nonāksi tādā situācijā, kurā paklausība Dievam Tev maksās dārgi. Israēliešiem tas notika ļoti drīz. Dievs uzdeva Mozum saskaitīt visus vīriešus, kas ir divdesmit gadus veci un vecāki un kas var dienēt armijā. (4. Mozus 1:2-3) Tas mums atklāj, par ko ir šī grāmata. Dievs veda savus ļaudis karadarbībā. Viņš tos gatavoja militārai kampaņai, kurā tie ieņems Apsolīto zemi. Viņiem stāvēja priekšā cīņas, kas dārgi maksās, un arī galēja uzvara.
Dievs teica Mozum: “Izsūti vīrus, kas lai izlūko Kānaāna zemi, ko Es Israēla bērniem dodu.” (4. Mozus 13:1-2) Mozus izsūtīja izlūkus, un četrdesmit dienas tie ceļoja pa zemi un savāca informāciju. Bet, kad tie atgriezās, viss nogāja greizi. Lielākā daļa uzskatīja, ka tā zeme nevar tikt iekarota, un, viņu pesimismam izplatoties, ļaudis zaudēja dūšu.
4. Mozus grāmata ir stāsts par nevajadzīgu novirzīšanos no kursa. Dieva ļaužu priekšā atradās atvērtas durvis uz brīnišķīgām iespējām, bet viņi atrāvās tieši tajā brīdī, kad viņiem vajadzēja neatlaidīgi turpināt uz priekšu. Šis stāsts brīdina mūs par gļēvulīgu izvēļu ilgtermiņa sekām, un, ja mēs aptversim, kur tie novirzījās no kursa, tas mums palīdzēs izvairīties, lai mēs neatkārtotu viņu kļūdas.
Neapmierinātie ļaudis
Tā vietā, lai neatlaidīgi turpinātu paklausībā Dieva pavēlei, ļaudis žēlojās par grūtībām, viņu ēdienu un viņu vadītājiem. (4. Mozus 11:1, 4-6; 12:1)
Dievs noteica, ka tie, kas kurnēja un žēlojās, neieies Apsolītajā zemē. (4. Mozus 14:22-23) Tā nu, viņi pavadīja nākošos trīsdesmit astoņus gadus tuksnesī, kamēr visa tā paaudze nomira un viņu bērni nāca to vietā.
Žēlošanās vienmēr ir bīstama. Šī stāsta traģēdija ir tā, ka tad, kad priekšā stāvēja lieliskas lietas, ļaudis, ko Dievs bija svētījis, kļuva neapmierināti ar to, ko Dievs viņiem bija dāvājis.
Ir grūti pieņemt pareizus lēmumus, ja Tava attieksme ir negatīva. Ja Tu esi neapmierināts ar to, ko Dievs Tev ir devis, – esi uzmanīgs! Dieva ļaudis atradās tieši tādā pozīcijā, kad viņi izdarīja liktenīgo kļūdu.
Kritiskā (negatīvā) attieksme izsūca visu spēku no viņu garīgās pārliecības. Tā lika noplakt viņu degsmei uzticībā Dievam un padarīja viņus garīgi ļodzīgus, tā ka tad, kad pienāca izšķirošais moments pieņemt lēmumu, tie izvēlējās nepareizo virzienu. Kritiski noskaņoti, neapmierināti ļaudis parasti izvēlas nepareizo ceļu. Nepareiza lēmuma pamatā parasti atrodama negatīva (nepareiza) attieksme.
Pašapmierināti vadītāji
Mozus izsūtīja divpadsmit vadoņus (4. Mozus 13:3), lai tie savāktu informāciju par to, kā vislabāk izpildīt Dieva gribu. Bet, atgriežoties no sava četrdesmit dienu garā ceļojuma pa ienaidnieka teritoriju, viņi pastāstīja Mozum, ka Dieva griba nav reāli izpildāma! “Mēs nevaram doties pret tām tautām – tie ir stiprāki par mums!” (4. Mozus 13:31, jaunais tulkoj.) Izlūki ar to teica: “Mēs nespēsim to izdarīt. Tā zeme ir jau aizņemta. Šis projekts nav mums pa spēkam.”
Ievēro, ka viņi savā ziņojumā nemaz nepieminēja Dievu. Šie vadītāji bija pārstājuši vaicāt: “Ko Dievs vēlas, lai mēs darītu?”, un tā vietā koncentrējās uz to, kas tiem šķita realizējams. Ik reizi, kad vadītāji šādi izmaina savu nostāju, Dieva ļaudīm tas maksās dārgi. Ja mēs pārstājam koncentrēt savu uzmanību uz to, ko Dievs ir aicinājis mūs darīt, mēs drīz vien atskārtīsim, ka bezmērķīgi maldāmies tuksnesī.
Divi no izlūkiem, Jozua un Kālebs, deva mazākuma ziņojumu, kura centrā bija fakts, ka Dievs ir ar viņiem. Bet pa to laiku, kamēr pienāca viņu kārta runāt, ļaudis jau bija izlēmuši.
Mozus bija pieļāvis, ka situācija bija kļuvusi nekontrolējama. Pirmkārt, izlūki ziņoja nepareizajiem cilvēkiem. Izlūkus tika izsūtījis Mozus, bet tie ziņoja visai tautai. Otrkārt, viņi pārsniedza savas pilnvaras. Mozus tika lūdzis, lai tie sniedz informāciju, bet tie jau deva ieteikumus. Gala rezultāts bija tas, ka ļaudis pieņēma nepareizu lēmumu lietā, kas nemaz nebija domāta viņu lemšanai. Jautājums bija nevis vai viņiem doties uz Kānaānu, bet gan kā to vislabāk izdarīt. Pašapmierinātība un neprasmīga vadīšana noveda visu draudzi tuvu postam.
Mēs te daudzko varam mācīties. Lai Dieva ļaudis varētu virzīt uz priekšu Viņa nolūkus, tiem jābūt pateicīgiem un viņu vadītājiem jābūt uzticīgiem. Tiem jāraugās tālāk par faktiem un jāuzticas Dievam. Šīs ir divas izšķirošas pārbaudes jebkuras draudzes veselībai: Vai ļaužu starpā valda pateicīgs un vienots gars? Vai vadītājiem ir ticība?
Balsošana par paklausību, kas dārgi maksās
Mums ir viegli iztēloties, ka mēs būtu balsojuši par ieiešanu Kānaānā. Bet, ja Tu zinātu, ka sekošana Dieva pavēlei radītu risku vīriem un tēviem tikt nogalinātiem kaujās un bērniem tikt saņemtiem gūstā, vai Tu patiešām būtu tik nasks balsot par ieiešanu tajā zemē? (Skat. 5. Mozus 1:39)
Ironija ir tā, ka, ja šie vecāki būtu izvēlējušies paklausīt Tam Kungam, neskatoties uz cenu, ko tas maksās, tad šie bērni būtu uzauguši “zem(ē), kurā piens un medus tek.” (3. Mozus 20:24) Bet tādēļ, ka šie vecāki lika bērnu intereses pirmajā vietā, tie gadu desmitiem maldījās pa tuksnesi. Paklausībai vienmēr ir kaut kāda cena, bet, liekot bērnu intereses pirmajā vietā, šie vecāki izdarīja paši sev un saviem bērniem lāča pakalpojumu.
Dievs bija uzticīgs Saviem ļaudīm arī tuksnesī. Viņš tiem katru dienu sagādāja ēdienu, un Viņš tos nekad neatstāja. Bet šī paaudze, kura bija baudījusi Dieva pāri plūstošo žēlastību, it nekādi neveicināja Viņa nodomu izpildīšanu. Kad mēs aptveram, ka mums draud tādas pašas briesmas (t.i. – neizpildīt Dieva nodomu, tulkot. piez.), svarīgākais jautājums ir: “Kā mēs izvairīsimies, lai nebūtu tādi paši?”
Saproti savu aicinājumu
Pirmkārt, mums jāaptver, ka mūsu aicinājums ir uz dzīvi beznosacījumu paklausībā. Dieva griba Israēliešiem Mozus 4. grāmatā bija ieņemt Kānaāna zemi, ieiet tajā. Dieva griba mums šodien iekļauj Augstāko bausli (“Tev būs To Kungu savu Dievu mīlēt no visas sirds…[un] tev būs mīlēt savu tuvāku kā sevi pašu…”; Marka evaņģēlija 12:29-31) un Lielo pavēli (“Eita un darait par mācekļiem visas tautas;” Mateja ev. 28:19).
Mīlēt cilvēkus, kuri nevēlas mīlēt Tevi, – tas prasa drosmi, un dalīties ar evaņģēlija cerību ar cilvēkiem, kuri nevēlas to dzirdēt, arī prasa drosmi. Bet tieši uz to Dievs mūs ir aicinājis.
Jo vairāk Dievs Tevi ir svētījis, jo grūtāk ir dzīvot drosmīgu dzīvi. Ir viegli iedomāties, ka mūsu labsajūta un ērtības ir pats svarīgākais. Bet Dievs nav mūs aicinājis uz ērtu dzīvi. Kristus mira par mums, lai mēs vairs nedzīvotu sev pašiem, un Viņš mūs sūta kā līdzekļus, ar kuru palīdzību tiek izpildīta Viņa griba pasaulē.
Izvērtējot cenu
Otrkārt, mums jāizvērtē, ko šī paklausīgā dzīve mums maksās. Kad Dievs izveda Savus ļaudis no Ēģiptes, Viņš tos pasargāja no tās cenas, kādu tiem būtu nācies maksāt, vezdams tos pa nomaļām vietām, nevis taisnā ceļā, kas būtu gājis caur ienaidnieka teritoriju. Jo Dievs teica: “Ka ļaudis nenožēlo un, redzēdami karus, neatgriežas atpakaļ Ēģiptes zemē.” (2. Mozus 13:17) Bet laika gaitā Dievs viņus atveda vietā, kur paklausība tiem maksāja jau dārgāk.
Es atceros kādu reizi, kad mans tēvs paņēma mani līdzi uz izsoli un man teica: “Ja Tu domā solīt cenu, Tev jābūt skaidrībā par to, kas ir Tavas cenas augstākā robeža.” Tas ir lielisks padoms cilvēkam, kurš dodas uz izsoli, bet tāda pieeja ir pilnīgi nederīga attiecībā uz kristietību.
Jēzus neatļaus mums noteikt cenas augstāko robežu. Viņš teica: “Kas Man grib nākt pakaļ, tas lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un lai staigā Man pakaļ.” (Marka ev. 8:34) Viņš mums neatklāj to, kas būs mūsu krusts, bet tikai, ka mums jābūt gataviem to ņemt.
Kā Kristus sekotājiem, mums jābūt ar mieru teikt: “Mana nauda pieder Kristum, mans laiks pieder Kristum, mana dzīve pieder Kristum.” Te nepastāv cenas augstākā robeža.
Turpini raudzīties uz balvu
Treškārt, mums jāraugās aiz cenas uz to balvu, kas ir apsolīta visiem, kas seko Jēzum. “Kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs.” (Marka ev. 8:35) Sekot Jēzum vienmēr ir tā vērts, vienalga, lai ko tas arī nemaksātu.
Reiz kāds bagāts vīrs atnāca pie Jēzus un vaicāja Viņam, kas tam jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvību. Kristus zināja, ka nauda smacēja šā vīra garīgo dzīvi un ka vienīgais veids, kā tas varētu kļūt brīvs, bija, ja viņš atdotu visu savu naudu prom. “Ej, pārdod visu, kas tev ir, un dod nabagiem…[tad] ņem krustu un seko Man.” (Marka ev. 10:21) Tāpat kā Dieva ļaudīm pie Kānaānas sliekšņa, šim vīram bija cīņa ar paklausības cenu. Un viņš “aizgāja bēdīgs.” (10:22)
Kristus dzīvei bija pavisam citādāks iznākums. Viņa aicinājums ietvēra neiedomājamas ciešanas un zaudējumus (Lūkas ev. 9:22), bet Viņš bija gatavs maksāt šo cenu. Un Vēstule Ebrejiem mums atklāj, kā Viņš to paveica: Kristus pacieta krustu “viņam sagatavotā prieka dēļ.” (Ebrejiem 12:2, jaunais tulkoj.) Citiem vārdiem, kad Dievs rādīja Jēzum krustu, Jēzus raudzījās cauri tam uz to prieku, kas bija aiz tā. Viņš koncentrējās uz iznākumu, un Jesaja mums pastāsta, ka “no dvēseles ciešanām viņam radīsies panākumu papilnam.” (Jesajas 53:11; jaunajā tulkoj. tas skan: “No dvēseles mokām viņš gūsies, ar savu atziņu viņš būs sāts.” Angļu valodas tulkojumā galvenā doma ir, ka Viņš būs apmierināts. Tulkot. piez.)
Tā nu, te ir divi stāsti par atšķirīgām izvēlēm un dažādiem iznākumiem. Viena stāsta nobeigumā ir vīrs, kurš ir bēdīgs; otra – vīrs, kurš ir apmierināts. Atšķirība ir viņu gatavībā paklausīt Dieva gribai, neskatoties uz to, ko tas maksās. Bēdīgs vai apmierināts – kurš no šiem vārdiem aprakstīs Tavu dzīvi, kad Tu uz to atskatīsies?
Atvērta
Dažu paaudžu devums Dieva nodomu virzīšanā uz priekšu ir ievērojami lielāks nekā citu. 4. Mozus grāmata liek mums noprast, ka tas tā ir; ne visas paaudzes ir ar mieru kalpot Dievam. Vienotība Dieva ļaužu vidū un viņu vadītāju drosme mūs glābs no bezmērķīgas
maldīšanās un nostādīs mūs tādā pozīcijā, ka mēs varēsim virzīt uz priekšu Dieva nodomus pasaulē.
