Save to home screen
Open the Bible can be just a tap away! Tap the icon at the bottom of your browser and choose "Add to Home Screen"
Close

Login

Sign in to Open The Bible:

Sign up

Save your progress by creating a FREE account! Get started by filling out the info below:

Account Recovery

Request a new password:

Enter your email address below and a temporary password will be emailed to you. You may change the password the next time you log in.

1. Mozus grāmata 37:1-36

1 Bet Jēkabs dzīvoja zemē, kurā viņa tēvs kā svešinieks bija mitis, Kānaāna zemē.

2 Un šis ir stāsts par Jēkaba cilti: Jāzeps septiņpadsmit gadu vecumā bija gans savu brāļu sīklopiem. Viņš bija vēl zēns un bija kopā ar Bilhas un Zilfas, sava tēva sievu, dēliem. Un Jāzeps izstāstīja viņu ļauno slavu tēvam.

3 Bet Israēls mīlēja Jāzepu vairāk nekā visus citus savus dēlus, tāpēc ka tas bija viņa vecumā dzimušais dēls. Un viņš tam taisīja svārkus ar piedurknēm (jaunajā tulkojumā – raibi krāsotus svārkus, tulkot. piezīme). 4 Un viņa brāļi ievēroja, ka viņu tēvs to mīlēja vairāk nekā viņa brāļus. Un tie to ienīda un nevarēja laipni ar to runāt.

5 Bet Jāzeps sapņoja sapni, un, kad tas to izstāstīja saviem brāļiem, tie ienīda viņu vēl vairāk. 6 Un viņš teica tiem: “Uzklausiet šo sapni, ko es sapņoju. 7 Redzi, mēs sējām kūlīšus tīruma vidū, un mans kūlītis piecēlies stāvēja, bet jūsu apkārtstāvošie kūlīši klanījās līdz zemei mana kūlīša priekšā.”

8 Un viņa brāļi sacīja tam: “Vai tiešām tu būsi mūsu ķēniņš? Vai tu valdīdams valdīsi pār mums?” Un viņi turpmāk to ienīda vēl vairāk gan to sapņu, gan to vārdu dēļ.

9 Un vēlāk viņš sapņoja vēl vienu sapni un stāstīja arī to saviem brāļiem: “Redzi, es sapņoju vēl vienu sapni, un, lūk, saule un mēness, un vienpadsmit zvaigznes klanījās manā priekšā.”

10 Kad viņš to izstāstīja savam tēvam un saviem brāļiem, tad viņa tēvs to sarāja un sacīja tam: “Ko nozīmē sapnis, kuru tu sapņoji? Vai mums būtu ietin jāiet – man, tavai mātei un taviem brāļiem, lai klanītos tavā priekšā līdz zemei?” 11 Un viņa brāļi to apskauda, bet viņa tēvs šo stāstu paturēja prātā.

12 Reiz, kad viņa brāļi bija aizgājuši ganīt viņu tēva sīklopus Sihemā, 13 Israēls sacīja Jāzepam: “Vai tavi brāļi negana lopus pie Sihemas? Aizej, jo es gribu tevi sūtīt pie viņiem.”

Un tas viņam atbildēja: “Es klausos.”

14 Un viņš tam sacīja: “Aizej taču un apskaties, kā taviem brāļiem un sīklopiem labi klājas, un pavēstī to man.” Un viņš to aizsūtīja no Hebronas ielejas, un tas gāja uz Sihemu.

15 Viņu sastapa kāds vīrs, kad viņš, lūk, maldījās pa lauku; un vīrs viņam jautāja: “Ko tu meklē?”

16 Un viņš atbildēja: “Es meklēju savus brāļus, saki man – kur viņi gana?”

17 Un tas cilvēks sacīja: “Viņi no šejienes ir aizgājuši; es dzirdēju viņus sakām: iesim uz Dotanu.”

Un Jāzeps sekoja saviem brāļiem un atrada tos Dotanā. 18 Kad viņi to iztālēm ieraudzīja un pirms tas viņus bija sasniedzis, viņi sarunājās to nokaut.

19 Un viņi cits citam sacīja: “Lūk, tur nāk tas lielais sapņotājs! 20 Nokausim viņu un iemetīsim to kādā no bedrēm, un sacīsim: plēsīgs zvērs to ir aprijis, – tad mēs gan redzēsim, kas būs ar viņa sapņiem.”

21 Kad Rūbens to dzirdēja, tad viņš to izrāva no viņu rokām un sacīja: “Neatņemsim viņam dzīvību.” 22 Un Rūbens viņiem sacīja: “Neizlejiet asinis; iemetīsim to šinī bedrē, kas te tuksnesī, bet nepieliksim roku pie viņa.” To viņš teica, lai izglābtu viņu no to rokām un atdotu to savam tēvam atpakaļ.

23 Un notika, tiklīdz Jāzeps pienāca pie saviem brāļiem, tie novilka Jāzepam viņa svārkus – šos svārkus ar piedurknēm, kas tam bija mugurā, 24 un sagrāba to un iemeta bedrē; bet bedre bija tukša bez ūdens.

25 Un viņi atsēdās, lai ieturētu azaidu. Bet, paceļot savas acis, viņi ieraudzīja ismaēliešu karavānu tuvojamies no Gileādas. Viņu kamieļi nesa dārgas zāles, balzamu un mirres; un viņi bija ceļā uz Ēģipti.

26 Tad Jūda sacīja saviem brāļiem: “Ko tas mums dod, ka mēs savu brāli nokaujam un viņa asinis izlejam? 27 Iesim, pārdosim to ismaēliešiem, tad mēs savas rokas tam nebūsim pielikuši, jo viņš taču ir mūsu brālis un mūsu miesa.” Un viņa brāļi tam paklausīja.

28 Un garām gāja midiāniešu tirgotāji, tad brāļi izvilka un izcēla Jāzepu no bedres ārā un pārdeva Jāzepu ismaēliešiem par divdesmit sudraba seķeļiem, un tie aizveda Jāzepu uz Ēģipti.

29 Kad Rūbens atgriezās pie bedres, Jāzepa vairs nebija bedrē, un viņš saplēsa savas drēbes. 30 Un, atgriezies pie saviem brāļiem, viņš sacīja: “Tā zēna tur vairs nav. Kurp lai es tagad eju?”

31 Un viņi paņēma Jāzepa svārkus, nokāva āzi, iemērca svārkus asinīs 32 un lika aiznest svārkus ar piedurknēm un nogādāt tos viņu tēvam, sacīdami: “Tos mēs esam atraduši; aplūko, vai tie nav tava dēla svārki?”

33 Un viņš tos pazina un sacīja: “Tie ir mana dēla svārki; plēsīgs zvērs ir viņu aprijis; tas Jāzepu ir plosīt saplosījis.”

34 Un Jēkabs saplēsa savu apģērbu, lika ap gurniem maisa drēbi un daudz dienu sēroja Jāzepa dēļ. 35 Tad cēlās visi viņa dēli un visas viņa meitas, lai viņu mierinātu, bet viņš negribēja ļaut mierināties un sacīja: “Sērodams es sekošu savam dēlam uz pazemi!” Un viņa tēvs to apraudāja.

36 Bet midiānieši to pārdeva Ēģiptē Potifaram, faraona galma vīram, sardzes priekšniekam.

(RT65)

Nākamais

Dievs svētīja Ābrahāma mazdēlu Jēkabu ar lielu ģimeni, un laika gaitā viņa divpadsmit dēli kļuva par tēviem Israēla divpadsmit ciltīm. Dievs turēja savu solījumu Ābrahāmam, un Viņa svētība bija ar šo lielo ģimeni, kas reiz kļūs par lielu tautu. 

Bet arī šajā ģimenē bija savas problēmas. Jāzepa dēļ brāļu attiecībās radās spriedze. Dievs bija dāvājis viņam sapni, kas likās norādām uz to, ka Jāzepam būs augsts postenis, kas pacels viņu pāri brāļiem. Brāļi neļāvās iespaidoties, un viņi nolēma Jāzepu pārmācīt un parādīt viņam, ko nozīmē pazemība. 

Kādu dienu, kad viņi bija uz lauka, brāļi uzbruka Jāzepam. Viņi iemeta viņu bedrē, līdz kamēr garām gāja kādi ceļojošie tirgotāji. Viņi pārdeva Jāzepu šiem ceļotājiem, kuri aizveda viņu sev līdz uz Ēģipti. Brāļi atgriezās mājās un pastāstīja tēvam, ka Jāzepu ir saplosījis kāds savvaļas zvērs. Jēkabs savās sērās nebija samierināms. (1. Mozus 37. nod.) 

Šis stāsts noved mūs otrajā ielejā, kur mēs uzzinām par ciešanām, kādas piedzīvoja šī ģimene, kuru Dievs bija izvēlējies svētīt. Tā kā Dievs bija apsolījis savu svētību visām tautām caur Ābrahāma pēcnācējiem, tad visas pasaules cerība bija saistīta ar šīs disfunkcionālās ģimenes nākotni. 

Cietsirdīga atlīdzība par godīgumu 

Kad šie ceļotāji ieradās Ēģiptē, viņi pārdeva Jāzepu Potifaram – kādam ievērojamam faraona galma vīram (1. Mozus 39:1). Dievs lika izdoties visam, ko Jāzeps darīja, un ar laiku Potifars nodeva Jāzepa rokās visu sava nama pārvaldīšanu (1. Mozus 39:3-4). Taču radās sarežģījumi, kad Potifara sieva mēģināja pavedināt Jāzepu, un viņš aizbēga no mājas. Gribēdama atriebties, Potifara sieva apsūdzēja Jāzepu, ka viņš esot mēģinājis viņu izvarot. Gala rezultātā Jāzeps nonāca cietumā līdzās citiem ķēniņa ieslodzītajiem. Tā bija barga alga vīram, kurš bija rīkojies godīgi un tikumīgi. 

Dievs tomēr bija ar Jāzepu arī cietumā un dāvāja viņam spēju precīzi pareģot nākotni, iztulkojot sapņus. Faraonam bija nemierīgs prāts par kādu sapni, ko viņš bija redzējis, kurā septiņas izkāmējušas govis aprija septiņas treknas govis, tāpēc, kad viņš dzirdēja par Jāzepu, viņš lika to pasaukt. Jāzeps paskaidroja faraonam, ka Dievs viņu brīdina par to, kas būs nākotnē: septiņiem bagātas ražas un pārpilnības gadiem sekos septiņi bada gadi (1. Mozus 41:28-30). 

Faraons atzina, ka Jāzepam to ir atklājis Dievs, un iecēla viņu par uzraugu, lai sakrātu labības rezerves, kas varētu uzturēt valsts iedzīvotājus nākošajos bada gados. Jāzeps kļuva par visātrāk uzlecošo politisko zvaigzni visā cilvēces vēsturē, un viņš kļuva par nākošo lielāko vīru visā zemē aiz faraona (1. Mozus 41:39-40).

Dievs to ir vērsis par labu  

Pa to laiku Kānaānā Jāzepa tēvs un viņa brāļi neko nezināja par tuvojošos badu un negatavojās tam. Kad iesākās bads, viņi bija izmisumā. Dzirdēdami, ka Ēģiptē ir labība, Jāzepa brāļi devās uz turieni cerībā atrast pārtiku. 

Viņi nezināja neko par to, ko Dievs bija paveicis Jāzepa dzīvē. No sākuma viņi Jāzepu nepazina, un, kad viņš viņiem atklājās, brāļus pārņēma bailes (1. Mozus 45:3). Taču Jāzeps viņiem piedeva. Viņš saprata, ka Dievs bija paveicis savu darbu arī viņa sāpīgajās pieredzēs. Caur neparastu, cietsirdīgu notikumu sēriju, kurā bija iesaistīti viņa brāļi, vergu tirgotāji un Potifara sieva, Dievs bija iecēlis Jāzepu šādā postenī, lai glābtu ģimeni, ko Dievs bija izvēlējies svētīt, un neļautu tai nomirt badā. “Dievs mani šurp atsūtījis, lai jums saglabātu dzīvību,” viņš teica. “Jūs gan bijāt iecerējuši man ļaunu darīt, bet Dievs to ir par labu vērsis.” (1. Mozus 45:5, 50:20)

Pirmais holokausts 

Šī ģimene, kuru Dievs bija izvēlējies svētīt, apmetās Ēģiptē. Kad viņi tur ieradās, pavisam kopā viņi bija septiņdesmit pieci cilvēki (Apustuļu darbi 7:14), un turpmākajos gados šī ģimene uzplauka. Bet viss krasi izmainījās, kad Ēģiptē pie varas nāca cits valdnieks (2. Mozus 1:8). Viņu uztrauca Israēliešu ātrais skaitliskais pieaugums, un viņš uzsāka un veicināja pret viņiem nežēlīgu attieksmi, piespiezdams tos strādāt garas stundas necilvēcīgos apstākļos lauku darbos un celtniecībā  (2. Mozus 1:9, 14). 

Tomēr Dieva ļaudis turpināja vairoties arī apspiestībā, un tādēļ faraons izsludināja savu galējo risinājumu šai problēmai – organizētu jaundzimušo nogalināšanu valsts mērogā. Viņš pavēlēja, lai katrs ebreju vīriešu kārtas jaundzimušais tiktu nogalināts, noslīcinot Nīlā (2.Mozus 1:22). Faraona rasu aizspriedumi padarīja viņu aklu, ka viņš nespēja cienīt un novērtēt katra cilvēka dzīvību. Tas bija pirmais holokausts. 

Jaunais faraons neko nezināja par Jāzepu un par Bībeles Dievu, kurš bija izglābis Viņa tautu no bojāejas bada laikos. Kur Dievu nepazīst, tur arī cilvēka dzīvība netiek vērtēta; un, kur cilvēka dzīvība netiek vērtēta, tur drīz vien tiks dota vaļa ļaunumam. 

Dievs pasargāja Savus ļaudis no bada Ēģiptē, bet tas nebija Viņa plāns, lai tauta tur arī paliktu. Ebreji, kas agrāk Ēģiptē bija dzīvojuši ērti un apmierināti, tagad, šo nežēlīgo un ilgstošo vajāšanu dēļ, bija spiesti sākt piesaukt Dievu, lai viņus glābtu.

Pēc četri simti gadiem, kuru laikā nebija manāma nekāda attīstība Dieva plānā svētīt cilvēci, Dievs gatavojās ienākt vēsturē atkal un ievest Savus ļaudis tai zemē, ko Viņš tiem bija apsolījis. 

Skats no otrās ielejas 

Otrajā ielejā mēs sastopamies ar ļaunuma realitāti un ar ciešanu mistēriju. Kādēļ Dievs atļāva šiem cilvēkiem, kurus Viņš bija svētījis, piedzīvot tik daudz sāpju? Dievs ir nolēmis šo mūsu jautājumu visā pilnībā neatbildēt. Bet Bībeles stāsta otrā ieleja mums parāda, ka pat mūsu vissāpīgākajām ciešanām ir sava vieta Dieva lielajā plānā.

Nākamais
Izmanto šos jautājumus, lai ļautu Dieva Vārdam dziļāk uzrunāt Tevi. Pārrunā tos ar kādu vai izmanto tos dziļākām pārdomām vienatnē.
  1. Jāzeps teica saviem brāļiem: “Jūs gan bijāt iecerējuši man ļaunu darīt, bet Dievs to ir par labu vērsis.” Atsauc atmiņā laiku, kad kāds darīja Tavu dzīvi smagu. Kā Dievs izmantoja šo Tavu pieredzi, lai no tās rastos labums (lai vērstu to par labu)?
saglabāt
Scroll to top