Pirmais, ko Ādams apzinājās, – viņš lūkojās Dieva sejā.
Dievs bija izveidojis viņa ķermeni no zemes putekļiem, bet tas gulēja tur nedzīvs kā mironis, līdz kamēr Dievs iepūta tajā savu dvašu. Kad Dievs dāvāja Ādamam šo dzīvības elpu, viņš tapa par dzīvu dvēseli (1. Mozus 2:7), un jau pašā pirmajā apzinātās dzīves momentā viņš zināja, ka viņa dzīvība ir nākusi no Dieva.
Protams, Dievs ir neredzams, bet jau no paša Bībeles stāsta iesākuma Viņš tiecas darīt sevi zināmu. Tādēļ Viņš arī darīja sevi Ādamam redzamu. Mēs to saucam par teofāniju, kas nozīmē Dieva parādīšanās redzamā veidā. Tā bija Dieva iniciatīva nodibināt attiecības.
Dievs iepazīstina mūs ar sevi kā ar mūsu Radītāju un tādēļ arī mūsu īpašnieku. Dievs dāvā Tev dzīvību, un Tev ir īpaša vērtība Viņa acīs. Dievs izvēlējās Tevi radīt. Viņš to darīja ar nolūku, un šo nolūku Tu vari atklāt, iepazīstot to, kurš Tevi ir radījis.
Paradīzes dārzs.
Bībele mums stāsta, ka “Dievs Tas Kungs dēstīja dārzu Ēdenē, austrumos, tur Viņš ielika cilvēku, ko bija veidojis….Un Dievs Tas Kungs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā.” (1. Mozus 2:8, 15)
Mēs nevaram precīzi zināt, kur šis dārzs atradās, bet ir svarīgi aptvert, ka tā bija reāla vieta. Tas atradās tuvu Tigras un Eifratas upēm, kuras tek cauri mūsdienu Irakai. (2:10-14)
Mums ir svarīgi saprast, ka Dievs sagatavoja vietu Ādamam, un Dievs viņu tur ielika. Tāpat Viņš rīkojas arī ar mums. Bībele māca, ka Dievs ir sagatavojis mums katram precīzu vietu, kur mums dzīvot. (Apustuļu darbu 17:26)
Tā vieta, kur Dievs Tevi ieliks, nebūs ideāla. Pat Ēdenē bija iespējams ļaunums. Bet nav labākas vietas kā tā, kur Dievs Tevi ir nolicis. Tas, kur Tu atrodies, nav nejaušība, bet Dieva plāns un nolūks.
Dievs uzdeva Ādamam nosaukt visus dzīvos radījumus un rūpēties par dārzu. (1. Mozus 2:15) Darbs ir laba dāvana no Dieva, un Dievs priecājās par to, ko Ādams darīja. Varbūt Tev ir grūti iedomāties, kā Dievs var priecāties par dokumentiem, kurus Tu sagatavo, par detaļām, ko Tu samontē kopā, vai par mājas sajūtu, ko Tu radi, bet Viņš patiešām priecājas.
Laulība radīta debesīs.
Šo ribu, ko Viņš no cilvēka bija ņēmis, Dievs Tas Kungs izveidoja par sievu un pieveda to pie cilvēka. (1. Mozus 2:22)
Vai nebūtu bijis interesanti redzēt Ādama reakciju šai brīdī, viņa sejas izteiksmi?! Es iztēlojos, kā Dievs parādās Ādamam un saka: “Es vēlos Tevi iepazīstināt ar kādu.” Es nešaubos, ka Ādams skatījās ar atvērtu muti. Viņš katrā ziņā izklausās iepriecināts. Ādams saka: “Šī tiešām ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas!” (2:23)
Dievs saveda viņus kopā. Iztēlojies kā tas notika. Dievs Tas Kungs paņem viņas roku un ieliek to Ādama rokā, un saka: “Šeit ir Tava laulātā draudzene, ko Es Tev radīju!”
Kad divi cilvēki laulājas, Dievs neredzamā veidā paveic to pašu, ko Viņš izdarīja ar Ādamu un Ievu paradīzes dārzā. Ja Tu esi precējies, iztēlojies kā Dievs paņem Tavu un Tava laulātā drauga / draudzenes roku un tās savieno. Ja jūs apzinaties, ka Dievs jūs ir savienojis, tas palīdzēs jums izturēt pat vislielākās grūtības.
Mīloša pavēle.
Dievs nāca Ēdenes dārzā kā ciemiņš; Viņš sevi atklāja un tiecās veicināt attiecības ar vīrieti un sievieti. Viņš neuzbāzās viņiem, bet dāvāja tiem iespēju izvēlēties attiecības ar Viņu, kas būtu balstītas ticībā un paklausībā Viņam.
Dievs deva Ādamam vienu pavēli, kas, tāpat kā citas Viņa pavēles vēlāk, bija Dieva mīlestības izpausme. “No laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi.” (1. Mozus 2:17)
Viss, ko Dievs bija radījis, bija labs, un tādēļ Ādams pazina tikai labo. Dieva pavēles mērķis bija atturēt viņu no ļaunuma.
Ļaunuma izcelsme.
Bībele nedod mums pilnu paskaidrojumu, kā radās ļaunums, bet tā mums pastāsta, kur tas iesākās. Līdzās redzamajai pasaulei, kuru mēs pazīstam, Dievs radīja arī neredzamās debesis, pildītas ar eņģeļiem.
Sātans bija viens no šiem eņģeļiem. Viņš kļuva uzpūtīgi lepns un mēģināja nelikumīgi piesavināties Dieva troni. (Skat. Jesajas grām. 14:12-14) Viņa sacelšanās bija neveiksmīga, un beidzās ar viņa izslēgšanu no Dieva klātbūtnes un nosviešanu uz zemes. Tā jau no pašiem cilvēces vēstures iesākumiem ir sastopams ienaidnieks, kurš koncentrējas uz Dieva darba graušanu. Viņa pirmais mērķis bija iepazīstināt vīrieti un sievieti ar ļaunumu.
Vervēšana uz sacelšanos.
Sātans ienāca dārzā ar mērķi iesaistīt cilvēkus iekš viņa sacelšanās pret Dievu. Gari mums nav redzami, tādēļ, kad Sātans vēlējās sazināties ar vīrieti un sievieti, viņš pieņēma valdzinošas čūskas izskatu. Viņš uzdevās par draugu un sāka uzdot jautājumus par vienīgo pavēli, ko Dievs cilvēkiem bija devis.
“Vai tad tiešām Dievs ir teicis: neēdiet ne no viena koka dārzā?” (1. Mozus 3:1) Ja Sātans spētu izraisīt apjukumu Ievas prātā par to, ko Dievs ir teicis, tas dotu viņam iespēju gūt varu pār viņu.
Tad Sātans ieminējās, ka Dievs noteikti ir pārspīlējis grēka sekas. “Jūs mirt nemirsit,” viņš teica. (1. Mozus 3:4) “Kā gan jūs varējāt noticēt, ka viena vienīga nepaklausība radītu tik radikālas sekas kā nāvi?”
Bet viņa trešais ierosinājums bija tas, kas deva Ievai un Ādamam izšķirošo grūdienu. Sātans teica: “Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tā ēdīsit, jūsu acis atvērsies un jūs būsit kā Dievs, zinādami labu un ļaunu.” (3:5)
Ādams un Ieva nolēma, ka viņi vēlas iepazīt šo ļaunumu. Viņi nepaklausīja Dieva vienīgajai pavēlei un saņēma to, ko vēlējās. Kopš tās dienas mēs visi joprojām dzīvojam ar to.
Cerība lāstā!
Un Dievs Tas Kungs sacīja čūskai: …tu esi nolādēta. 1. Mozus 3:14
Ja kāda persona vai lieta ir nolādēta, tad tā ir nolemta postam. Tāpēc, kad Dievs nolādēja čūsku, ar to Viņš paziņoja, ka ļaunums nepastāvēs. Kad Dievs runāja par glābēju, kurš sadragās čūskas galvu, Ādams un Ieva droši vien bija bezgala priecīgi. (3:15)
Lāsts novirzīts.
Pēc tam Dievs pagriezās pret Ādamu un teica: Nolādēt(s)…(1. Mozus 3:17)
Ādams droši vien klausījās ar aizturētu elpu. Dievs bija nolādējis čūsku, un tagad Viņš skatījās Ādamam tieši virsū un izteica to pašu draudīgo vārdu.
Ādams visticamāk domāja, ka viņš ir nolemts galīgam postam, bet viņš bija pārsteigts. Tā vietā, lai teiktu Ādamam: “Tu esi nolādēts,” kā Viņš bija teicis čūskai, Dievs teica: “Lai zeme ir nolādēta tevis dēļ.” (3:17)
Dievs novirzīja lāstu no Ādama tā, ka tas nekrita tiešā veidā uz viņu, bet gan uz zemi. Dievs atturēja savu sodu no Ādama, atstādams vietu samierināšanai nākotnē. Tajā pašā dienā, kad Ādams grēkoja, viņš atklāja Dieva žēlsirdību un žēlastību. Tas lāsts, kuram bija jākrīt uz viņu, tika novirzīts citur.
Ārā no Ēdenes.
Mūsu pirmie vecāki tika izraidīti no Ēdenes, kur viņi bija pazinuši Dieva klātbūtni un svētību. (3:23) Dzīve kļuva par ikdienas cīņu naidīgā vietā, kur viņiem arvien draudēja visādas briesmas no savvaļas zvēriem.
Ar laiku viņi pamanīja grumbas un krunkas savā ādā. Viņi sāka izjust sāpes un saprata, ka tā nāve, par kuru Dievs tika runājis, patiešām ir briesmīga realitāte, no kuras viņi nespēj izvairīties.
Dievs novietoja ķerubus – eņģeļus, kas pārstāv Dieva sodu un svētumu – pie ieejas dārzā līdz ar liesmojošu zobenu, kas kustējās uz visām pusēm, lai sargātu ceļu uz dzīvības koku. Tas droši vien bija biedējošs skats.
Sadragātais zobens.
Iedomājies sevi stāvam kopā ar Ādamu un Ievu ārpus Ēdenes dārza, skatāmies atpakaļ uz eņģeļiem un liesmojošo Dieva soda zobenu. Tavs ceļš atpakaļ uz Dieva klātbūtni ir noslēgts. Ja Tu arī mēģinātu iet atpakaļ, zobens Tevi nokautu.
Bet, kamēr Tu tā skaties, kāds nāk no Dieva klātbūtnes un nostājas Tev blakus. Tad Viņš pagriežas un sāk doties uz zobena pusi. To redzēdams, Tu saraujies bailēs. Zobens kustas šurpu turpu, un Tu nomani, kas notiks ar Viņu, kad Viņš tur nonāks. Bet Viņš turpina iet uz priekšu – nesatricināmi, neatlaidīgi.
Zobens Viņu ķer, un tas Viņu nokauj. Tas nokauj Viņa ķermeni, bet, To nokaudams, pats zobens ar to tiek sadragāts. Tas zobens, kas Viņu nokāva, tagad guļ zemē, sadragāts druskās. Caur Viņa nāvi ceļš atpakaļ Dieva klātbūtnē un svētībā ir atkal atvērts.
Tieši tā tas notika, kad Jēzus mira. Tas sods, kas mūs attur no Dieva klātbūtnes, krita uz Viņu. Tas tika izliets un iztukšots uz Viņu, un tā ceļš atpakaļ Dieva svētībā ir plaši atvērts visiem, kuri vēlas nākt.
Brīdis lūgšanai.
Visuspēcīgais Dievs,
Es atzīstu Tevi par savu Radītāju, es piederu Tev. Es Tev pateicos, ka Tu esi mani radījis pēc sava tēla un līdzības. Es vēlos Tevi iepazīt tuvāk.
Es atzīstu, ka Tu esi vienīgais, kas var glābt no ļaunuma varas. Es redzu, ka pasaulei jātop atsvabinātai no ļaunuma, un es atzīstu, ka arī manā paša dzīvē man jātop atbrīvotam no tā varas.
Es Tev pateicos, ka Jēzus Kristus ir nācis pasaulē, lai ļaunums nevarētu pastāvēt. Es Tev pateicos, ka caur Viņa nāvi Viņš ir atvēris ceļu atpakaļ pie Tevis Tavā svētībā un Tavā klātbūtnē visiem, kas vien vēlas nākt. Dod, ka es varu būt viens no tiem cilvēkiem.
Jēzus vārdā, Āmen.
